Problēmas būtība

Šie reformu procesi ir reakcija uz plašu un pamatotu starptautiskās sabiedrības satraukumu, ka šāds līdzsvars netiek garantēts esošā šķīrējtiesas mehānisma ietvaros, ko paredz starptautiskie ieguldījumu nolīgumi – divpusējie (BIT), sektorālie, piemēram, Eiropas Enerģētikas hartas nolīgums un brīvās tirdzniecības nolīgumi ar ieguldījumu aizsardzības normām.⁵ Šajos līgumos noteiktais šķīrējtiesas mehānisms paredz ārvalsts ieguldītājam iespēju tieši vērsties pret ieguldījumu saņēmušo valsti ad hoc starptautiskā šķīrējtiesā, kuras sastāvu parasti veido divi strīda pušu izvēlēti šķīrējtiesneši, un šķīrējtiesas priekšsēdētāju izvēlas vai nu pušu ieceltie šķīrējtiesneši, strīda puses vai kāda institūcija. Šķīrējtiesa atbilstoši ieguldījumu aizsardzības līgumam, kas ietver tādus ieguldījumu aizsardzības standartus kā, piemēram, aizsardzību pret nekompensētu tiešu vai netiešu ieguldījumu ekspropriāciju, diskriminācijas aizliegumu, vislielāko labvēlības režīmu un taisnīgu un vienlīdzīgu attieksmi un citām starptautisko tiesību normām vērtē, vai valstij ir iestājusies atbildība un jāatlīdzina ieguldītājam zaudējumi.

Šķīrējtiesas nolēmums ir galīgs un izpildāms praktiski visā pasaulē ar minimālām iespējām to anulēt vai atcelt būtisku procesuālo normu pārkāpuma dēļ, bet ne kļūdainu faktu vai tiesību normu interpretācijas rezultātā. Starptautiskie ieguldījumu nolīgumi parasti ļauj ieguldītājam izvēlēties starp dažādiem šķīrējtiesas procesuālajiem noteikumiem, piemēram, 1965. gada Konvenciju par ieguldījumu strīdu izšķiršanu starp valstīm un citu valstu pilsoņiem un Starptautisko investīciju strīdu izšķiršanas centru (ICSID), kas ir visbiežāk piemērotie procesuālie noteikumi strīdiem starp ieguldītāju un valsti ad hoc šķīrējtiesās,⁶ vai UNCITRAL šķīrējtiesas noteikumus, kuri ir līdzīgi, tomēr niansēs atšķirīgi, piemēram, attiecībā uz piemērojamo standartu šķīrējtiesnešu kvalifikācijā un iespējām tos noraidīt.