Eiropas Padomes konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu,¹ kas 2011. gadā tika parakstīta Stambulā un līdz ar to tiek saukta par Stambulas konvenciju, stājās spēkā 2014. gadā, un šobrīd to ir ratificējušas 34 valstis.²

Latvija 2016. gadā parakstīja konvenciju³ ar mērķi to ratificēt līdz 2018. gadam,⁴ tomēr pretrunīgo viedokļu dēļ ratifikācijas process ir atlikts uz nenoteiktu laiku. Lielākās diskusijas gan Latvijā, gan ārpus tās ir par Stambulas konvencijas tvērumu, tajā ietvertajiem pienākumiem un termina gender nozīmi.

Trīs rakstu sērijas pamatā ir autores maģistra darbs "Eiropas Padomes Konvencijas par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu analīze un atbilstība Latvijas Republikas Satversmei".

Tiesības interpretēt starptautisko līgumu

Daudzas neskaidrības par Stambulas konvencijas nosacījumiem rada grūtības precīzi interpretēt starptautiskā līguma normas. Tas izsecināms no tā, ka lielākā daļa par konvenciju izteiktās bažas tiešā veidā tās tekstā neparādās, līdz ar to šie pieņēmumi ir radīti interpretācijas rezultātā. Lai noskaidrotu precīzu konvencijas tvērumu un pareizi iztulkotu tās normas, ir ļoti svarīgi balstīties uz starptautisko līgumu interpretācijas noteikumiem, kas jāievēro, tulkojot jebkuru starptautisko līgumu.

Iesākumā ir jānoskaidro, kam ir tiesības sniegt autoritatīvu starptautisko līgumu, tajā skaitā Stambulas konvencijas interpretāciju. Viens no iespējamiem starptautiskā līguma normu interpretētājiem ir starptautiskā tiesa, piemēram, Eiropas Cilvēktiesību tiesa (turpmāk – ECT) dod juridiski saistošu 1948. gada Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas⁵ normu interpretāciju. Šādu kompetenci konkrētai tiesai ir jānosaka pašā līgumā,⁶ tomēr Stambulas konvencijā tika nolemts tiesas procedūras neiekļaut.⁷

Vēl viena institūcija, kurai ne tikai var būt nozīme līguma normu interpretācijā, bet kas dažos avotos tiek uzskatīta par primāri atbildīgu starptautiskā līguma iztulkošanā, ir līguma uzraudzības iestāde.⁸ Kompetence interpretēt līgumu var būt tieši noteikta ar līgumu izveidotām iestādēm, šīs tiesības deleģējot,⁹ tomēr saistošu interpretāciju var dot tikai tāds orgāns, kas ir kompetents piemērot tiesības.¹⁰ Ja līguma uzraudzības iestādei nav lēmumu pieņemšanas pilnvaras, tā nevar iegūt šādas tiesības kādā konkrētā funkciju izpildē.¹¹ Praksē šīm iestādēm parasti nav pilnvaru izdot juridiski saistošus lēmumus, piemēram, par līguma normu saistošu interpretāciju.

Stambulas konvencijas uzraudzības mehānisms sastāv no diviem pīlāriem – neatkarīga Ekspertu grupa cīņai ar vardarbību pret sievietēm un vardarbību ģimenē (turpmāk – GREVIO) un Konvencijas dalībvalstu komiteja, kas ir politisks orgāns un sastāv no Stambulas konvencijas dalībvalstu pārstāvjiem. GREVIO uzdevums ir uzraudzīt konvencijas piemērošanu no dalībvalstu puses. Savukārt Konvencijas dalībvalstu komiteja seko līdzi GREVIO dokumentiem, kas izdoti attiecībā uz dalībvalstīm. Abi mehānismi ir nošķirti, taču mijiedarbojas,¹² garantējot uzraudzības efektivitāti.

Starptautiskajās tiesībās līgumu uzraudzības iestādes var publicēt savu interpretāciju par attiecīgā līguma nosacījumiem vispārējo komentāru vai vispārējo rekomendāciju formā.