Latviju pamatoti dēvē par ūdeņiem bagātu valsti. Latvijā ir 2256 ezeri, kas ir lielāki par vienu hektāru, un apmēram 12 500 upju, strautu, urgu ar kopējo garumu apmēram 42 500 km; 880 upju garums pārsniedz 10 km, bet 17 upes ir garākas par 100 km. Pārējās upes ir īsākas par 10 km, tomēr veido ievērojamu apjomu no visu upju kopgaruma, tādējādi tās veido upju tīkla pamatu, kura stāvoklis var ietekmēt arī lielāku upju baseinu stāvokli.¹

Kopumā visi ūdensresursi atrodas cieši saistītā savstarpējā mijiedarbībā un veido būtisku ekosistēmas sastāvdaļu. Tajā upes kā "atvērtas ekosistēmas, kurās notiek vielu un enerģijas transports,"² ir īpaši nozīmīgi ūdens objekti, jo to kvalitāte tiešā veidā ietekmē daudzas ekosistēmas, kuras skar "dabiskās ūdens straumes, kas savāc ūdeņus" un "padod" tālāk, samazinot vai uzlabojot skarto ūdeņu un biotopu kvalitāti.³ Tādēļ šī darba fokuss būs tieši uz upēm un nepieciešamību tās apsaimniekot.⁴

Mums un visām citām dzīvām būtnēm ūdens (līdzīgi kā gaiss) ir izdzīvošanai nozīmīgs resurss, kura vērtību apzinājās un novērtēja jau izsenis ne tikai dabas zinātnieki, bet ikviens. Attiecīgi ne velti jau kopš laikiem, kad veidojās arī mūsdienās piemērotās romiešu tiesību tradīcijas, tekoši ūdeņi, kā arī jūra tiek uzskatīti par specifisku lietu (jeb objektu) kategoriju, kas nevar atrasties neviena individuālā (tātad ekskluzīvā) īpašumā, jo ir sabiedrības kopīga lieta (res communis omnium).⁵ Šādā statusā esošu dabas resursu sabiedrības lietošanas tiesības un piederības regulējums balstījās trīs romiešu tiesībās nostiprinātos pamatprincipos:⁶ 1) pieejas brīvība (freedom of access), 2) lietošanas brīvība, 3) piesavināšanās aizliegums (neviens nevar iegūt tās īpašumā).

Bet kā tas mūsdienās ir kontinentālās Eiropas valstu tiesību sistēmās, un kā ir Latvijā? Kam pieder Latvijas 12 500 upes un upītes, kam ir tiesības tās lietot un pienākumi par tām rūpēties, nodrošināt to kvalitāti?

1. Kādēļ un kam ir jārūpējas par upēm?

Ūdeņu aizsardzības, apsaimniekošanas un lietošanas aspektu regulējuma attīstībā šajā gadsimtā Latvija lielā mērā ir ietekmējusies no Eiropas Savienības (turpmāk – ES) prasībām, jo, gatavojoties iestāties ES, tai bija jāpārņem vairākas direktīvas, tostarp ES Ūdens struktūrdirektīva 2000/60. Tā noteica ūdeņu pārvaldības pamatelementus un mērķus, kas jāsasniedz šajā jomā.⁷

Latvija tāpat kā citas ES dalībvalstis ir apņēmusies sa­sniegt labu ūdens stāvokli noteiktos termiņos (neatkarīgi no ūdeņu piederības).⁸ Saskaņā ar Ūdens struktūrdirektīvu labs ūdens stāvoklis (kas ietver gan ekoloģiskās, gan ķīmiskās kvalitātes prasības) ir jāsasniedz noteiktos termiņos.⁹

Tomēr ne šajā direktīvā, ne kādā citā ES nenorāda, kādai tieši jābūt apsaimniekošanas sistēmai jeb institucionālajam risinājumam un atbildību sadalījumam, lai nodrošinātu nepieciešamo pasākumu veikšanu un panāktu mērķu sasniegšanu. Tā ir katras dalībvalsts kompetence.

Pamatprasības Ūdens struktūrdirektīvas ieviešanai ir iestrādātas Ūdens apsaimniekošanas likumā.¹⁰ Šajā likumā vispārīgi atbildība par likumā noteikto prasību (un attiecīgi direktīvas) izpildi ir noteikta Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijai.¹¹

Vides aizsardzības sistēmas ietvaros ir izveidota ūdeņu pārvaldības sistēma, kas nenoliedzami dod labu pamatu, lai virzītos uz ūdeņu stāvokļa uzlabošanos, izveidojot ūdeņu resursu izmantošanas (atļauju) regulējumu, notekūdeņu apsaimniekošanas sistēmu un prasības, kaitīgo vielu ierobežojošu regulējumu un monitoringa sistēmu, balstoties uz upju baseinu apgabaliem.¹²

Izveidotā pārvaldības sistēma galvenokārt aptver pasākumus, kas nepieciešami, lai situācija nepasliktinātos attiecībā uz ūdens ķīmisko kvalitāti, bet tikai daļēji attiecībā uz ekoloģiskās kvalitātes uzlabošanos. Vienlaikus ūdeņu hidromorfoloģiskie pārveidojumi ir otrs nopietnākais apdraudējums Latvijas ūdeņu kvalitātes un kvantitātes stāvoklim, kur nepieciešama atbilstoša rīcība.¹³ Lielākajā daļā upju, kas noteiktas kā riska ūdensobjekti,¹⁴ visbiežāk norādītais iemesls, kādēļ pastāv risks nesasniegt labu ūdens stāvokli noteiktajos termiņos, ir hidromorfoloģiski pārveidojumi.¹⁵

Tomēr ne Ūdens apsaimniekošanas likuma ietvarā, ne citos normatīvajos aktos nav atrodams institucionāls risinājums, kas nodrošinātu attiecīgu pasākumu realizēšanu, kompetenču sadalījumu un atbildību.¹⁶

Pašreiz tikai piektā daļa (21 %) Latvijas virszemes ūdensobjektu atbilst labai vai augstai ekoloģiskajai kvalitātei. Saskaņā ar pēdējiem novērtējumiem ūdensobjektu ekoloģiskā kvalitāte Latvijā ir zemāka par ES vidējiem rādītājiem.¹⁷ Tātad mums vēl daudz darāmā upju ekoloģiskā stāvokļa uzlabošanā.¹⁸

Pilnvērtīgai upju apsaimniekošanai nepietiek ar dažādu ierobežojumu noteikšanu, darbību regulēšanu vai kaitīgo vielu emisiju aizliegšanu. Ir jāveic aktivitātes, kas uzlabotu upju ekoloģisko situāciju, tostarp novāktu šķēršļus, kur iespējams un nepieciešams, lai atjaunotu plūduma nepārtrauktību, kā arī veiktu citus "hidromorfoloģisko slodzi mazinošus konkrētus praktiskus pasākumus".¹⁹ Attiecīgi, lai upju apsaimniekošanas sistēma varētu pilnvērtīgi funkcionēt, kā arī upes būtu iespējams lietot ilgtermiņā gan sociālekonomiskiem mērķiem, gan ekoloģiskā līdzsvara saglabāšanai, ir jābūt atbildīgajiem par upju stāvokļa uzturēšanai un uzlabošanai nepieciešamo pasākumu veikšanu.

Tomēr jau vairākus gadus apsaimniekošanas sistēmas pilnveide ir atdūrusies problemātikā, kas saistīta ar privātīpašuma doktrīnas attiecināšanu uz tādiem dabas resursiem kā upes, kas šķietami liedz valstij un pašvaldībām rūpēties par konkrētu objektu, ja tas ir privātīpašums.

Ņemot vērā tradicionālo pieeju par lietu/objektu apsaimniekošanu, īpašnieks ir tas, kam, no vienas puses, ir tiesības to lietot, bet, no otras puses, pienākums rūpēties par konkrēto lietu, tostarp tādā veidā, kas nerada apdraudējumu sabiedrībai un videi.²⁰

Civillikums, regulējot piederības jautājumus, nosaka, ka tikai 42 upes vai to posmi ir publiskās upes, kas atrodas valsts īpašumā,²¹ tātad mazāk par 1 % no visu upju kopskaita.²² Vai tas nozīmē, ka pārējo (vairāk par desmit tūkstošiem upju) labs stāvoklis, tostarp to uzturēšana, būtu jānodrošina privātīpašniekiem?

Diskusijās par pienākumiem un atbildību upju kvalitātes nodrošināšanā Latvijā 2018. gadā priekšplānā tika izvirzīts apsvērums, ka, ja jau saskaņā ar Civillikumu tikai 42 upes (vai to posmi) ir publiskās upes (un valsts īpašumā), tad pēc tradicionālās īpašumu apsaimniekošanas pieejas par pārējām būtu jārūpējas to īpašniekiem.