Tieslietu ministrijas sagatavotais konceptuālais ziņojums "Par ekonomisko lietu tiesas izveidi" sākotnēji paredzēja, ka, ņemot vērā Ārvalstu investoru padomes sniegtās rekomendācijas, ELT kompetencē būtu nododamas visas civilprocesuālā kārtībā izskatāmās lietas, kas izriet no Finanšu instrumentu tirgus likuma piemērošanas,³ piemēram, arī prasības, kas izriet no akciju atpirkšanas. Taču šāda norāde sniedza tikai daļēju un ļoti virspusīgu priekšstatu par ELT pakļautajām civillietu kategorijām. Civilprocesa likuma normas, kas regulē lietu pakļautību un piekritību (23.–32.¹ pants), neparedz noteikt lietas piekritību, vadoties pēc prasības pieteikumā minētajiem normatīvajiem aktiem vai tiesību normām.⁴

Kā atzīts tiesību doktrīnā, piekritība civilprocesā ir tiesai pakļauto civillietu sadalījums starp pirmās instances tiesām pēc prasības priekšmetu iedalījuma un teritoriālās pazīmes.⁵ Tam, vai prasības pieteikums satur atsauci uz kādu konkrētu normatīvo aktu vai tiesību normu, nav būtiskas nozīmes, izšķirot piekritības jautājumu, jo šajā civilprocesuālajā stadijā vēl nav iespējams viennozīmīgi noteikt – ir vai nav pamats piemērot attiecīgo tiesību normu. Secinājums par konkrētās tiesību normas piemērošanu strīda izšķiršanai var tikt izdarīts tikai ar tiesas nolēmumu.