Banku likvidācijas un maksātnespējas procesu regulē Kredītiestāžu likums, kur ir izklāstīti jomas pamatnoteikumi, aprakstītas prasības likvidatoram un maksātnespējas procesa administratoram, ietverti jautājumi par bankas mantu, kreditoru apmierināšanas kārtību u.c. būtiski jautājumi. Banku likvidācijas un maksātnespējas procesa uzsākšanas kārtību un ar tā norisi saistītos procesuālos jautājumus regulē Civilprocesa likums.¹ Maksātnespējas likums uz kredītiestādēm neattiecas, tomēr praksē nav izslēgta atsevišķu noteikumu, ko neregulē Kredītiestāžu likums, piemērošana pēc analoģijas.

Saskaņā ar Civilprocesa likumā noteikto bankas likvidāciju un maksātnespēju ierosina un konstatē tiesa ar attiecīgu nolēmumu. Likvidācijas procesu atbilstoši Kredītiestāžu likumam var ierosināt bankas akcionāri vai Finanšu un kapitāla tirgus komisija (turpmāk – FKTK). Savukārt bankas maksātnespējas procedūru var ierosināt pati banka, tās likvidators, administrators citā maksātnespējas procesā, kreditori vai FKTK.

Pirms runāt tālāk par banku likvidācijas un maksātnespējas procesiem, īsumā būtu jāieskicē banku uzraudzības īpatnības Eiropas Savienībā (turpmāk – ES), konkrēti jāaplūko Vienotais uzraudzības mehānisms (turpmāk – VUM) un kā tas darbojas.

Eiropas Centrālās bankas (turpmāk – ECB) īstenotais VUM, kura ietvaros ECB uzņēmusies jaunus banku uzraudzības pienākumus, stājās spēkā 2014.