Raksts tapis, izmantojot jau iepriekšējās publikācijās¹ paustās atziņas (atsevišķi uz tām neatsaucoties), pēc Valsts kontroles pasūtījuma sniegtā eksperta viedoklī pausto² par kriminālprocesa regulējuma pietiekamību un skaidrību attiecībā uz pierādīšanas standartu un pierādījumu pietiekamību (turpmāk arī – Eksperta viedoklis), kā arī ievērojot "profesionālās emocijas", ko radīja eksperta statusā pēc Valsts kontroles pasūtījuma veiktā iepazīšanās ar 10 krimināllietu materiāliem.

Pierādīšanas standarta un pierādījumu pietiekamības tiesiskā regulējuma izvērtējums

Nereti, īpaši no izmeklētāju un prokuroru puses, nācies dzirdēt, ka Latvijas kriminālprocesu raksturo ļoti augstas prasības attiecībā uz pierādīšanu kriminālprocesā. Acīmredzot šis bija viens no iemesliem, kāpēc arī Valsts kontrole vēlējās noskaidrot pieaicinātu ekspertu viedokļus šajā jautājumā. Man grūti prognozēt, vai Valsts kontrole būs pievienojusies manam skatījumam, kurš iekļauts jau minētajā Eksperta viedoklī, kura esence tiks atklāta (citēta) šajā raksta sadaļā.

Sākotnēji, lai saprastu, vai kaut kas ir vai nav labs vai slikts, jāsaprot, kas ir "kaut kas" un ja tie "kaut kas" ir vairāki, jāapzinās to loģiskā saikne. Tieši tādēļ konspektīvi atklājami šajā rakstā izmantotie pamattermini. Pierādīšanas standarts ir jēdziens, kas tiek izmantots, lai raksturotu līmeni, kādā kādam faktam jābūt pamatotam ar pierādījumiem, lai to atzītu par pierādītu kriminālprocesā (t.s. fakta pierādītības līmenis). Savukārt pierādījumu pietiekamība ir pierādījuma kopuma raksturlielums, kas nepieciešams noteiktas procesuālas darbības veikšanai vai nolēmuma pieņemšanai. Abi šie jēdzieni ir t.s. pierādīšanas teorijā ietilpstoši jēdzieni, kuru praktiskais piepildījums ir cieši un nesaraujami saistīts kā savstarpēji, tā arī ar citiem ar pierādīšanu saistītiem institūtiem. Pierādīšanā tiek izmantoti dažādi pierādīšanas standarti jeb prasības pēc kāda fakta pierādītības līmeņa. Sākotnēji, lai noteiktu, kāds pierādīšanas standarts ir attiecināms, nepieciešams identificēt, kāds tieši pierādīšanas priekšmetā ietilpstošs fakts tiek pierādīts. Tādējādi pierādīšanas standarta jautājums nenoliedzami ir saistīts ar pierādīšanas priekšmeta un tajā esošu faktu pareizu identificēšanu. Tāpat pierādīšanas standarts ir dažāds atkarībā no tā, kas veic pierādīšanu. Tas savukārt norāda uz pierādīšanas standarta un pierādīšanas subjektu nesaraujamo saistību. Pamatā tiesiski noregulēti ir tie pierādīšanas standarti, kas attiecināmi uz personām, uz ko gulstas t.