1. Ievads

Kopš 2020. gada 1. februāra, kad spēkā stājās AK un ES starpā noslēgtais Izstāšanās līgums (turpmāk – Izstāšanās līgums),¹ AK ir izstājusies no ES un tādējādi uzskatāma par "trešo valsti", t.i., tādu valsti, kas nav ES dalībvalsts. Izstāšanās līgumā tika paredzēts pārejas jeb īstenošanas periods līdz 2020. gada 31. decembrim, kura laikā AK nezaudēja savas tiesības kā ES dalībvalsts, tomēr nepiedalījās ES iestāžu un pārvaldes struktūru darbā. Saskaņā ar Izstāšanās līgumā noteikto līdz pārejas perioda beigām AK un tās teritorijā bija piemērojamas ES tiesības, t.sk. tiesības, kas ES dalībvalstu starpā regulē starptautisko privāttiesību aspektus.² Pārejas perioda mērķis bija sniegt AK un ES laiku sarunām par to partnerības nosacījumiem pēc nepagarināmā pārejas perioda beigām.

Strauji tuvojoties pārejas perioda izskaņai, neviens vairs negaidīja, ka AK un EK vēl spēs vienoties par sadarbības nosacījumiem pēc pārejas perioda beigām. Vairums jau bija sagatavojušies t.s. bezvienošanās breksitam – AK aiziešanai no ES bez visaptverošas vienošanās par abu turpmākām attiecībām, t.sk. tādām, kas regulētu to sadarbību starptautisko privāttiesību jomā. Tomēr 2020. gada 24. decembrī AK un EK atrada kopīgu valodu, konceptuāli vienojoties par Tirdzniecības un sadarbības nolīguma (turpmāk – Nolīgums) projektu.³ Lai arī Nolīguma projekts ir gana visaptverošs un cita starpā detalizēti regulē starptautisko tiesisko sadarbību krimināllietās, tajā nav atrodamas normas, kas regulētu AK un ES dalībvalstu starptautisko tiesisko sadarbību civillietās. Arī AK valdības publicētais detalizētais Nolīguma pārskats nesatur atsauces uz AK un ES dalībvalstu starptautisko tiesisko sadarbību civillietās.⁴

Ko šis regulējuma vakuums nozīmē praksē? Pavisam vienkārši – sākot ar 2021. gada 1. janvāri, ES un AK starpā vairs nepastāv starptautisko privāttiesību pamatjomu aptverošs tiesiskais regulējums. Tas savukārt nozīmē, kā arī līdz šim praksē bieži pielietoto ES starptautisko privāttiesību instrumentu – piemēram, Briseles I bis regulas par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās,⁵ kā arī Romas I⁶ un Romas II⁷ regulas par piemērojamiem tiesību aktiem attiecīgi līgumsaistībām un ārpuslīgumiskām saistībām – piemērošana attiecībās ar AK vai nu nebūs iespējama nemaz, vai arī, kā tiks paskaidrots tālāk, vairs nebūs tik pašsaprotama un vienkārša kā līdz šim.

Lai arī Nolīgums neparedz pamatu AK un ES starptautiskajai tiesiskai sadarbībai civillietās, kopš Izstāšanās līguma spēkā stāšanās gan ES likumdevējs, gan AK likumdevējs jau laikus ir spēruši soļus, lai viestu pēc iespējas lielāku skaidrību, kā savā starpā turpmāk regulēt jautājumus, kas tradicionāli ietilpst un ir saistīti ar starptautisko privāttiesību jomu, proti, starptautisko jurisdikciju, piemērojamām tiesību normām un spriedumu savstarpēju atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās. Tā, piemēram, 2020. gada 27. augustā EK publicēja atjaunotu paziņojumu par starptautisko privāttiesību jautājumu risināšanu AK un ES starpā pēc pārejas perioda beigām.⁸ Vēl iepriekš – 2020. gada 8. aprīlī – AK iesniedza pieteikumu, lai pievienotos 2007. gada Lugāno konvencijai (turpmāk – Lugāno konvencija)⁹ – Briseles I bis regulas ekvivalentam ES attiecībās ar Eiropas Brīvās tirdzniecības asociācijas (turpmāk – EBTA) dalībvalstīm (Islandi, Norvēģiju un Šveici).