16. Februāris 2021 /NR. 7 (1169)
Skaidrojumi. Viedokļi
Cilvēktiesības nav egocentrisms, valsts nav Laimes lācis
1
Kristīne Līce
Latvijas pārstāve starptautiskajās cilvēktiesību institūcijās 
SATURA RĀDĪTĀJS

Pirms kāda laika populāra bija anekdote par vīru, kurš izmisīgi lūdzis Dievu, lai ļauj tam laimēt lielu naudu loterijā. Vīrs lūdzies vienu dienu, otru dienu, bet naudas nav. Arī pēc nedēļas nav. Vīrs jau dusmīgs, pārmet Dievam, ka tas neņem vērā viņa karstās lūgšanas. Vēl pēc dažām lūgšanu piepildītām dienām atskan nogurusi Dieva balss: "Vai tu beidzot nopirki loterijas biļeti?"

Izmantojot anekdotē ieslēpto patiesības graudu, šī īsā raksta mērķis ir aplūkot starptautiskajos cilvēktiesību instrumentos un to piemērošanas praksē iezīmēto saikni starp demokrātiju, cilvēktiesībām un indivīda atbildību par savām tiesībām, izvirzot tēzi, ka demokrātija nozīmē valsts radītu un cilvēka cieņai atbilstošu ietvaru, kurā ikviens labā ticībā var pienācīgi īstenot savas cilvēktiesības un kurā ikviens uzņemas atbildību par savu izvēlēto rīcību. Šajā tēzē ir izmantoti vairāki ietilpīgi jēdzieni, pie kuriem vērts pakavēties.

ANO Augstā komisāra cilvēktiesību jautājumos birojs cilvēktiesības definē kā mūsu tiesības, kas mums piemīt tikai tādēļ vien, ka esam cilvēcīgas būtnes.1 Vispārējā cilvēktiesību deklarācija (turpmāk – Deklarācija) uzsver: "Visi cilvēki piedzimst brīvi un vienlīdzīgi savā cieņā un tiesībās. Viņiem ir saprāts un sirdsapziņa, un viņiem citam pret citu jāizturas brālības garā", kā arī "Katram cilvēkam jābūt apveltītam ar visām tiesībām un visām brīvībām, kas pasludinātas šajā deklarācijā."2 Savukārt Cilvēktiesību gids (https://www.cilvektiesibugids.lv/) norāda: "Cilvēktiesības ir tie pamatstandarti, kas mums kā cilvēkiem ir svarīgi, lai dzīvotu drošu un cienīgu dzīvi."3 Deklarācija arī atgādina, ka "visiem cilvēku sabiedrības locekļiem piemītošās pašcieņas un viņu vienlīdzīgu un neatņemamu tiesību atzīšana ir brīvības, taisnīguma un vispārēja miera pamats". Citiem vārdiem sakot, cilvēktiesības ir cilvēkam neatņemami piemītošas, to esamībai – "tiesībām uz tiesībām" – nav priekšnoteikumu vai nosacījumu. Tās netiek piešķirtas, tās vienkārši ir.

Taču ir vērts atgādināt, ka ne visas vēlmes ir tiesības, ne visas tiesības ir cilvēktiesības, un ne visas cilvēktiesības ir absolūtas jeb neierobežojamas. Šīm konceptuālajām atšķirībām ir izšķiroša nozīme attiecībā uz valsts pienākumu saturu un personu subjektīvajām tiesībām prasīt šo pienākumu izpildi, kā arī uz valsts pienākumu izpildes vērtējuma metodoloģiju. Jāsecina, ka arī vērtējumos un komentāros par Covid-19 izplatības ierobežošanai ieviestajiem pasākumiem šī atšķirība ne vienmēr tiek ievērota. Piemēram, ir izskanējuši apgalvojumi, ka Ministru kabineta lēmums uzlikt personai pienākumu uzrādīt negatīvu testu, pirms personai tiek ļauts izmantot starptautiskā pasažieru pārvadājuma pakalpojumu ceļojumam uz Latviju, pārkāpj Satversmes 98. pantā garantētās tiesības ikvienam, kuram ir Latvijas pase, brīvi atgriezties Latvijā. Taču ir jānošķir personas tiesības atgriezties Latvijā no personas vēlmes un iespējas izmantot konkrētu transporta veidu, paturot prātā, ka nevienam nav subjektīvu tiesību uz, piemēram, avioreisu. Tikai nelielai daļai mūsu vēlmju pretī ir valsts īpašie pienākumi, kas izriet no virsmērķa aizsargāt un ievērot cilvēktiesības.

Nākamais nozīmīgais jēdziens ir "labā ticībā", kas vienlīdz attiecināms gan uz personu, gan valsti. Pienākums rīkoties labā ticībā ir nostiprināts gan Deklarācijas 30. pantā, gan ANO 1966. gada Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām 5. panta pirmajā daļā,4 gan Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 54. pantā,5 gan arī Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk – Konvencija) 17. pantā, kas noteic, ka "neviena no šīs Konvencijas normām nav tulkojama kā kādas valsts, personu grupas vai personas tiesības veikt jebkuru darbību, kuras mērķis ir likvidēt šajā Konvencijā atzītās tiesības un brīvības vai ierobežot tās lielākā mērā, nekā tas noteikts šajā Konvencijā".6 No personas viedokļa raugoties, tas nozīmē, ka persona nedrīkst savas tiesības izmantot ļaunprātīgi, ka nav pieļaujama demokrātijas sniegto tiesību izmantošana, lai grautu pašu demokrātiju. Šī Konvencijas panta saknes ir meklējamas Eiropas totalitāro un nedemokrātisko režīmu vēsturē, jo Eiropas Cilvēktiesību tiesa (turpmāk – Tiesa) ir uzsvērusi, ka Konvencijas 17. panta mērķis ir liegt personām vai personu grupām ekspluatēt Konvencijā ietvertos principus totalitāru mērķu sasniegšanai.7 Tas nozīmē, piemēram, ka, ievērojot aizliegumu tiesības izmantot ļaunprātīgi, Konvencijas 10. pants, kas garantē tiesības uz izteiksmes brīvību, neaizsargā naida runu, tajā skaitā holokausta noliegšanu un aicinājumus uz vardarbību, jo tā ir pretrunā ar Konvencijā iestrādātajām vērtībām.8 Citiem vārdiem sakot, Konvencija cenšas atrisināt Karla Popera aprakstīto "tolerances paradoksu" – neierobežota tolerance iznīcina pašu toleranci, tādēļ tolerantai sabiedrībai jābūt tiesībām vērsties pret tolerances trūkumu.9 Tiesas praksē šo pieeju atspoguļo arī atziņa, ka "sevi aizsargāt spējīga demokrātija" (democracy capable of defending itself) ir leģitīms koncepts un ka plurālisms un demokrātija dažkārt prasa indivīdu piekāpšanos un to tiesību ierobežojumus, lai nodrošinātu stabilitāti valstij kopumā.10

Taču arī valstij ir pienākums rīkoties labā ticībā. Turpinot iepriekšminēto tēzi par demokrātijas pienākumu sevi aizsargāt, jāuzsver, ka tas darāms ar demokrātiskām metodēm, nodrošinot saprātīgu kompromisu starp demokrātijas aizsardzību un individuālo tiesību ievērošanu.11 Turklāt pienākums ievērot un aizsargāt cilvēktiesības liedz valstij izmantot atļautos šo tiesību ierobežojumus, lai censtos sasniegt slēptus, neleģitīmus mērķus.

Tā Konvencijas 18. pants uzsver, ka "ierobežojumi, kurus šī Konvencija pieļauj attiecībā uz minētajām tiesībām un brīvībām, nav piemērojami citiem mērķiem kā vien tiem, kam tie ir paredzēti". Tas nozīmē, ka valsts nedrīkst aizbildināties, ka cilvēktiesību ierobežojumi nepieciešami sabiedrības interešu aizsardzībai, ja patiesais mērķis ir ietekmēt leģitīmu sabiedrības viedokļa veidošanās procesu vai vērsties pret kādu konkrētu personu tikai tādēļ, ka šī persona valstij nav tīkama. Diemžēl pēdējo gadu laikā arvien biežāki ir gadījumi, kad valstis nav rīkojušās labā ticībā, ierobežojot cilvēktiesības. Tiesa ir izskatījusi vairākas sūdzības par tiesību uz personisko brīvību un drošību iespējamiem pārkāpumiem, jo personu aizturēšanas patiesais iemesls ir šo personu politiskā pārliecība vai darbība, kas nekādi neietilpst atbilstošajā Konvencijas pantā uzskaitītajos gadījumos, kad pieļaujams atņemt personai brīvību un valsts iestādes, lai gan formāli ir izvirzījušas personām apsūdzību, nav spējīgas uzrādīt nekādus pierādījumus šīs apsūdzības pamatošanai.12

Tā lietā "Kasparovs pret Krieviju" Tiesa bija spiesta secināt, ka Garija Kasparova aizturēšanas lidostā, kad viņš no Maskavas devās uz Samaru, lai piedalītos opozīcijas rīkotā pasākumā saistībā ar Samarā notiekošo Eiropas Savienības un Krievijas samitu, patiesais mērķis bija neļaut viņam piedalīties šajā pasākumā, nevis Krievijas valsts iestāžu izvirzītā versija par nepieciešamību pārbaudīt aizdomas par viltotām aviobiļetēm.13 Savukārt lietā "Navalnyy pret Krieviju" Tiesa atzina, ka Aleksandra Navaļnija atkārtotu aizturēšanu miermīlīgu demonstrāciju laikā patiesais mērķis ir apspiest politisku plurālismu, lai gan plurālisms ir likuma varas vadītas efektīvas politiskās demokrātijas neatņemama sastāvdaļa.14 Šī Tiesas praksē identificētā valstu rīcība ir ļoti bīstama, jo tā ne tikai grauj sabiedrības uzticību valsts varai, bet arī izkropļo izpratni par cilvēktiesībām, jo ļauj nepatiesi apgalvot, ka cilvēktiesību ievērošana traucē cīnīties ar "zagļiem un korumpētajiem".

 

Savas tiesības īstenojam paši

Visbeidzot, saistībā ar personas atbildību par savu rīcību jāuzsver – tas, ka cilvēktiesības piemīt ikvienam un nevienam nav jālūdz piešķirt šīs tiesības, nenozīmē, ka persona var būt tikai pasīva un sagaidīt, ka kāds cits rīkojas viņas vietā, lai persona varētu īstenot cilvēktiesības.

Šo apgalvojumu var pamatot ar trīs dažādiem apsvērumiem. Pirmkārt, visa Konvencijas un citu starptautisko līgumu cilvēktiesību jomā radītā cilvēktiesību aizsardzības sistēma balstīta uz prezumpciju, ka primārais pienākums nodrošināt cilvēktiesības gulstas uz valstīm un ka valstīm ir pienākums nacionālā līmenī izveidot efektīvus tiesību aizsardzības mehānismus. Savukārt personai ir pienākums izmantot šos nacionālos mehānismus, lai panāktu savu tiesību ievērošanu, pirms vērsties starptautiskajās institūcijās. Tādējādi starptautiskie cilvēktiesību aizsardzības mehānismi ir veidoti ar prezumpciju, ka persona jau ir centusies aizsargāt savas tiesības nacionālā līmenī, bet tas nav izdevies. Valsts radīta cilvēktiesību aizsardzības sistēma nebūtu nepieciešama, ja neviens to neizmantotu, un iepriekšminētie valsts īpašie pienākumi cilvēktiesību jomā nevarētu tikt iedarbināti, ja persona nebūtu izpildījusi savu "mājasdarbu minimumu", lai paustu savu nostāju un izvēli. Piemēram, lai pandēmijas apstākļos persona varētu saņemt dažādus valsts piedāvātos e-pakalpojumus, kas turklāt var veicināt personas cilvēktiesību ievērošanu, personai ir jārīkojas, lai iegūtu kādu no elektroniskās autorizācijas instrumentiem.

No šī apsvēruma izriet otrs apsvērums, ka demokrātija nav savietojama ar valsts uzspiestu izvēli jautājumos, kas nesaraujami saistīti ar cilvēka cieņu un personas pašnoteikšanos, un demokrātiska valsts ciena personu izvēli valsts izveidoto procesu ietvaros. Citējot Satversmes tiesas priekšsēdētāju Sanitu Osipovu: "Ja demokrātiska valsts uzskata, ka zina labāk par pašu personu, ko tai vajag, tad zūd demokrātijas jēga."15 Šai tēmai pievērsusies arī Tiesa, piemēram, lietā "Ukraina pret Krieviju (par Krimu)" lemjot, ka tā izskatīs pēc būtības Ukrainas sūdzību par okupētās Krimas iedzīvotāju automātisku uzņemšanu Krievijas pilsonībā jeb tā saukto piespiedu "pasportizāciju", vienlaikus atteikšanos no Krievijas pilsonības padarot ļoti sarežģītu un radot negatīvas sekas personām, kuras pauž vēlmi saglabāt Ukrainas pilsonību.16 Tiesa norādīja, ka patvaļīgi lēmumi noraidīt personu iesniegumus par atteikšanos no pilsonības var būtiski ietekmēt personas tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību. Tiesa atsaucās uz starptautisko organizāciju ziņojumiem, ka personu vēlmes pilsonības jautājumā ne vienmēr tiek ņemtas vērā, un lēma, ka Ukrainas sūdzība par Krievijas rīcību šajā jomā nav acīmredzami nepamatota un ka Tiesai tā jāizskata pēc būtības.17

Treškārt, spoguļattēls iepriekšējā rindkopā aprakstītajam apsvērumam ir ikvienas personas pienākums rēķināties ar savas darbības vai bezdarbības ietekmi uz šīs personas cilvēktiesībām. Kā Tiesa norāda lietā "Sidabras un Džiautas pret Lietuvu", persona, kura izdarījusi noziedzīgu nodarījumu, nevar atsaukties uz savām cilvēktiesībām, lai sūdzētos par kaitējumu šīs personas reputācijai.18 Turklāt šis pienākums ir piemērojams ne tikai situācijām, kurā personas rīcība ir prettiesiska. Piemēram, lietās par tiesvedības termiņiem Tiesa ierasti norāda, ka personām nekādi nedrīkst liegt izmantot procesuālās tiesības, taču personai jārēķinās, ka tas paildzinās lietas izskatīšanu. Tā lietā "Andersone pret Latviju" Tiesa norādīja, ka sūdzības iesniedzēja varēja un viņai vajadzēja paredzēt, ka prasības grozīšana vai palielināšana procesa gaitā nozīmēs lietas izskatīšanas atsākšanu no jauna.19 Vienlaikus jāuzsver, ka atbildība par savas darbības vai bezdarbības sekām ir cieši saistīti ar ikviena tiesībām zināt savas tiesības, ko garantē Satversmes 90. pants. Tikai persona, kas zina savas tiesības, spēj tās efektīvi īstenot un nepamatota aizskāruma gadījumā aizstāvēt taisnīgā tiesā,20 turklāt neviens nevar aizbildināties ar pienācīgā kārtā publicētu likumu nezināšanu.21 Taču normativizācijas un arvien pieaugošās normu sarežģītības dēļ valstij līdztekus tiesību normas publiskās pieejamības, normas paredzamības, skaidrības un saprotamības nodrošināšanai jāuzņemas arī pēc iespējas plašāka normas nepieciešamības skaidrošana. Lieki teikt, ka pandēmijas izraisīto straujo pārmaiņu laikā īpašu nozīmi ieguvis tieši skaidrošanas elements, kas savukārt ietekmē sabiedrības uzticību varas lēmumiem un tādējādi arī šo lēmumu iedarbīgumu.

 

Nobeiguma vietā

Cilvēktiesības bez cilvēka līdzdalības nedarbojas. Cilvēktiesības nav neierobežotas prasības pret valsti, cilvēktiesības nav egocentrisms, valsts nav universāls Laimes lācis. Izpildītam "mājasdarbu minimumam" šo tiesību īstenošanā ir vistiešākā ietekme uz to efektivitāti, un ikviena tiesības nav nošķiramas no ikviena atbildības par savām tiesībām.

RAKSTA ATSAUCES /

1. Skat.: https://www.ohchr.org/en/issues/pages/whatarehumanrights.aspx

2. Vispārējā cilvēktiesību deklarācija, 1. un 2. pants. 10.12.1948. starptautiska deklarācija.

3. Skat.: https://www.cilvektiesibugids.lv/lv/temas/kas-ir-cilvektiesibas

4. Starptautiskais pakts par pilsoņu un politiskajām tiesībām. 16.12.1966. starptautisks līgums. Latvijas Vēstnesis, 23.04.2003., Nr. 61 (2826).

5. Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis, 26.10.2012., C 326.

6. Par 1950. gada 4. novembra Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvenciju un tās 1., 2., 4., 7. un 11. protokolu. 04.06.1997. likums. Latvijas Vēstnesis, 13.06.1997., Nr. 143/144 (858/859). Stājas spēkā 13.06.1997.

7. Paksas pret Lietuvu (iesniegums Nr. 34932/04), Eiropas Cilvēktiesību tiesas Lielās palātas 2011. gada 6. janvāra spriedums, 87. rindkopa.

8. Delfi pret Igauniju (iesniegums Nr. 64569/09), Eiropas Cilvēktiesību tiesas Lielās palātas 2015. gada 16. jūnija spriedums, 136. rindkopa.

9. Popper K. Open Society and Its Enemies. Princeton University Press, 2013, p. 581.

10. Ždanoka pret Latviju (iesniegums Nr. 58278), Eiropas Cilvēktiesību tiesas Lielās palātas 2006. gada 16. marta spriedums, 100. rindkopa.

11. Turpat.

12. Ilgar Mammadov pret Azerbaidžānu (iesniegums Nr. 15172/13), Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2014. gada 22. maija spriedums, 94.–100. rindkopa.

13. Kasparovs pret Krieviju (iesniegums Nr. 53659/07), Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2016. gada 11. oktobra spriedums, 33.–36. rindkopa.

14. Navalnyy pret Krieviju (iesniegumi Nr. 2958/12, 36847/12, 11252/13, 12317/13 un 43746/14), Eiropas Cilvēktiesību tiesas Lielās palātas 2018. gada 11. novembra spriedums, 175. rindkopa.

15. Ja valsts uzskata, ka zina labāk par pašu personu, ko tai vajag, zūd demokrātijas jēga. Saruna ar Sanitu Osipovu, 18.02.2020. Pieejama: https://www.la.lv/brivibas-sajuta-ir-jaaudzina-osipova

16. Ukraina pret Krieviju (par Krimu) (iesniegumi Nr. 20958/14 un 38334/18), Eiropas Cilvēktiesību tiesas Lielās palātas 2020. gada 16. decembra lēmums, 438.–439. rindkopa.

17. Turpat, 440. rindkopa.

18. Sidabras un Džiautas pret Lietuvu (iesniegumi Nr. 55480/00 un 59330/00), Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2004. gada 27. jūlija spriedums, 49. rindkopa.

19. Andersone pret Latviju (iesniegums Nr. 301/12), Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2019. gada 5. septembra spriedums, 19. rindkopa.

20. Satversmes tiesas 2006. gada 20. decembra spriedums lietā Nr. 2006-12-01, secinājumu daļas 16. punkts. Latvijas Vēstnesis, 28.12.2006., Nr. 206.

21. Oficiālo publikāciju tiesiskās informācijas likums, 2. panta otrā daļa. 31.05.2012. likums, stājās spēkā 01.07.2012. Latvijas Vēstnesis, 20.06.2012., Nr. 96.

ATSAUCE UZ ŽURNĀLU
Līce K. Cilvēktiesības nav egocentrisms, valsts nav Laimes lācis. Jurista Vārds, 16.02.2021., Nr. 7 (1169), 24.-26.lpp.
patīk
drukāt
VISI RAKSTI 16. Februāris 2021 /NR. 7 (1169)
1 KOMENTĀRS
TAVA ATBILDE :
VĀRDS
3000
IENĀKT:
PIEVIENOT
KOMENTĒŠANAS NOTEIKUMI
Smiekligi
28. Februāris 2021 / 23:02
2
ATBILDĒT
"Piemēram, ir izskanējuši apgalvojumi, ka Ministru kabineta lēmums uzlikt personai pienākumu uzrādīt negatīvu testu, pirms personai tiek ļauts izmantot starptautiskā pasažieru pārvadājuma pakalpojumu ceļojumam uz Latviju, pārkāpj Satversmes 98. pantā garantētās tiesības ikvienam, kuram ir Latvijas pase, brīvi atgriezties Latvijā. Taču ir jānošķir personas tiesības atgriezties Latvijā no personas vēlmes un iespējas izmantot konkrētu transporta veidu, paturot prātā, ka nevienam nav subjektīvu tiesību uz, piemēram, avioreisu. Tikai nelielai daļai mūsu vēlmju pretī ir valsts īpašie pienākumi, kas izriet no virsmērķa aizsargāt un ievērot cilvēktiesības."
Autore ir speciāliste cilvēktiesībām vispār, bet viņai nav ne masākās nojausmas par konkrēto. Tas ir ētikas jautājums - neruntā par to, ko nejēdz un nav lasījis. Autore pat MK noteikumus nav lasījusi. Bēdīgs līmenis...:Pavirši un nekompetenti.
VĒL ŠAJĀ ŽURNĀLĀ
LASĪT E-ŽURNĀLU: Nr. 7 (1169)
VĒL PAR ŠO TĒMU
VĒL ŠAJĀ NOZARĒ
VĒL ŠAJĀ RUBRIKĀ
COVID-19: tiesiskie aspekti
Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.
komentēt
Pievienot rakstu mapē
Pievienot citātu mapei
Pievienot piezīmi rakstam
Drukāt
ienākt ar
JURISTA VĀRDS
Abonentiem! Ieiet šeit
GOOGLE
DRAUGIEM.LV
reģistrēties
autorizēties