1918. gada 17. novembrī izveidotā Latvijas Tautas padome 1918. gada 18. novembrī pasludināja Latvijas neatkarību. Pēc Latvijas neatkarības pasludināšanas nekavējoties tika uzsākts darbs pie Latvijas tiesu sistēmas, tostarp arī pie Tieslietu ministrijas izveides. 1918. gada 19. novembrī Ministru prezidents Kārlis Ulmanis (1877–1942) uzaicināja zvērinātu advokātu Pēteri Juraševski (1872–1945) kļūt par tieslietu ministru, bet zvērinātu advokātu Eduardu Strautnieku (1886–1946) – par tieslietu ministra biedru.⁴ Pēc intensīva darba jau 1918. gada 3. decembrī tieslietu ministrs P. Juraševskis izstrādāto likumprojektu "Pagaidu nolikums par Latvijas tiesām un tiesāšanas kārtību" nolasīja Pagaidu valdības sēdē, kas tika apstiprināts⁵ un 4. decembrī iesniegts Tautas padomei.⁶ Savukārt 1918. gada 6. decembra Tautas padomes sēdē šis likumprojekts tika izskatīts un pieņemts un 1918. gada 14. decembrī publicēts "Pagaidu Valdības Vēstnesī".⁷

Pagaidu nolikums, kas atzīts par tiesu sistēmas pamat­likumu,⁸ cita starpā noteica, ka "Latvijas tiesas un ar viņām saistītās iestādes darbojas pēc tiem vietējiem un Krievijas likumiem, kādi priekš Latvijas bija spēkā līdz 24. oktobrim 1917. gadā, krimināllietās pieturoties pie Krievijas 1903. g. Sodu likumu krājuma. Latgalē pagaidām atjaunojamas Krievijas Pagaidu Valdības ievestās tiesas un piepaturami tie likumi, kuri bija spēkā Krievijas Pagaidu Valdības laikā".⁹

Tādējādi jau neatkarīgajā Latvijā arī turpmāk bija piemērojams 1864. gada Krievijas kriminālprocesa nolikums (pirmsreformu krievu val. Высочайше утвержденный Уставъ уголовнаго судопроизводства),¹⁰ ko uz Baltiju attiecināja 1889. gada 9. jūlijā, ar grozījumiem, kas izdarīti līdz 1917. gada 8. augustam, un 1903. gada 22. marta Sodu likumu krājums (pirmsreformu krievu val. Высочайше утвержденное Уголовное Уложенiе),¹¹ ņemot vērā "Pagaidu nolikuma par Latvijas tiesām un tiesāšanās kārtību" noteiktos nosacījumus. 1919. gada 5. decembra sēdē Latvijas Tautas padome pieņēma likumu par agrāko Krievijas likumu spēkā atstāšanu Latvijā.¹² Savukārt 1920. gada 15. martā Tautas padome izsludināja steidzamības kārtībā divos lasījumos pieņemtu likumprojektu par 1903. gada Sodu likumu ieviešanu Latgalē.¹³

Cita starpā ne tikai Krievijas likumi tika atzīti par turpmāk piemērojamiem neatkarīgajā Latvijā, bet arī Krievijas Senāta judikatūras atziņas.¹⁴ Zvērināta advokāta Dr. iur. cand. Egona Rusanova ieskatā, "Krievijas Senāta judikatūras izmantojamība starpkaru Latvijā izrietēja arī no apgalvojuma par tiesību kontinuitātes principa ievērošanu [..].Vērtējot, vai ir izmantojama Krievijas Senāta iedibinātā tiesu prakse, Latvijas Senāts pārbaudīja ne tikai izteikto juridisko atziņu argumentatīvo spēku jeb iekšējo pareizību, bet arī pārliecinājās, vai norādītā motivācija atbilst Latvijas Republikā spēkā esošajam tiesiskajam regulējumam. Latvijas Senāts [..] pievienojās Krievijas impērijas Senāta iedibinātajai tiesību principu izpratnei [..]. Līdz ar to var secināt, ka Krievijas Senāta judikatūra bija vienīgi sekmējusi Latvijas kā tiesiskas valsts nostiprināšanos. Turklāt Krievijas Senāta judikatūra tika izmantota ne tikai tajos gadījumos, kad Latvijas Republikā vēl arvien bija spēkā un tika piemēroti Krievijas impērijas likumi, bet arī tad, kad Latvijas Republika jau bija izstrādājusi jaunus normatīvos aktus attiecīgajos jautājumos".¹⁵

Turklāt, kā pamatoti norādījis arī Dr. iur. Jānis Pleps, "jāņem vērā, ka Latvijas Republikas dibināšana nenozīmēja radikālu revolūciju tiesību jomā un iepriekšējā tiesiskā regulējuma noraidīšanu. [..] Latvijas Republika pēc atdalīšanās no Krievijas impērijas saglabāja pēctecību gan normatīvā līmenī, gan arī tiesību piemērošanas līmenī".