Tiesību teorijā par huligānismu tiek uzskatīta tīša sabiedriskās kārtības pārkāpšana un necieņas izrādīšana, kas izpaužas saistošu noteikumu un vispārpieņemto tikumisko normu demonstratīvā ignorēšanā, sabiedriskā miera, iestāžu, uzņēmumu un organizāciju darbības, sabiedriskā transporta traucēšanā u.tml. darbībās.¹ Kā arī par huligānu tiek uzskatīts cilvēks, kas rupji pārkāpj sabiedriskās kārtības un uzvedības normas.²

Apzīmējums radies no angļu valodas vārda hooligan,³ kas tulkojumā nozīmē – vardarbīgs jauns nemiera cēlājs. Savukārt šī termina izcelsme tiek saistīta ar 19. gadsimta Lielbritāniju. Tas pirmo reizi lietots 1899. gadā Lielbritānijas policijas tiesu ziņojumos, visdrīzāk cēlies no īru uzvārda Hulihans (Houlihan), kad tas figurēja komiskā nozīmē koncertzālēs un 19. gadsimta beigu žurnālos.⁴ Tātad jau šī vārda izcelsme norāda, ka huligānisms visdrīzāk tiek attiecināts uz jauniem cilvēkiem – kā bērniem, tā arī pusaudžiem, jauniešiem.

Šī raksta ietvaros aplūkota tieši vispārizglītojošās skolas bērnu uzvedība virtuālajā telpā (bērns ir persona līdz 18 gadiem).⁵ Tātad runa ir par bērniem no sešiem līdz 18 gadiem, kas apgūst vispārējo pamata un vidējās izglītības programmu. No psiholoģijas viedokļa huligānisms ir viens no t.s. antisociālas uzvedības veidiem. Tā ir uzvedība, kas ir pretrunā ar tiesību normām, apdraud sociālo kārtību un līdzcilvēku labklājību. Pieaugušo antisociāla uzvedība izpaužas kā likumpārkāpumi ar civiltiesiskām, administratīvi tiesiskām vai krimināltiesiskām sekām. Bērnu huligānisms ir antisociāla uzvedība līdzās vandālismam, zādzībām, vardarbībai, narkotiku tirdzniecībai utt. Pusaudžu uzvedības pētnieki norāda, ka, piemēram, 5–12 gadus vecu bērnu vidū visizplatītākais šādas uzvedības veids ir vardarbība pret mazākiem vai vājākiem bērniem, cietsirdīga izturēšanās pret dzīvniekiem, zādzības, sīkais huligānisms u.tml.⁶

Latvijas tiesību aktos par sīko huligānismu uzskata sabiedriskās kārtības traucēšanu, pārkāpjot vispārpieņemtās uzvedības normas un personu mieru, iestāžu, komersantu vai citu institūciju darba traucēšana, apdraudot savu vai citu personu drošību.⁷ Savukārt huligānisma legāldefinīcija ir atrodama Krimināllikuma 231. panta pirmajā daļā, kas nosaka sodu "par rupju sabiedriskās kārtības traucēšanu, kas izpaužas acīmredzamā necieņā pret sabiedrību vai bezkaunībā, ignorējot vispārpieņemtās uzvedības normas un traucējot cilvēku mieru, iestāžu vai uzņēmumu (uzņēmējsabiedrību), vai organizāciju darbu (huligānisms)".⁸ Tātad sīkais huligānisms ir huligānisma veids. Sīkais huligānisms ir attiecināms uz tādām darbībām kā, piemēram, sadzīves trokšņošana, kas nozīmē, ka persona trokšņo un tādā veidā traucē citu personu mieru neatkarīgi no tā, kurā vietā (daudzdzīvokļu mājā, dzīvoklī, pie dzīvojamās mājas, publiskā vietā u.tml.). Par šādu rīcību tiek paredzēta administratīvā atbildība. Interesanti, ka likumdevējs Administratīvās atbildības likumā par šāda pārkāpuma sastāvu nav paredzējis tādu pazīmi kā tiešs nodoms vai neuzmanība, kā arī administratīvais sods nav atkarīgs no vainas formas. Tas nozīmē, ka nav nepieciešams konstatēt, vai persona, piemēram, ir trokšņojusi ar tiešu nodomu vai aiz neuzmanības.⁹ Augstākās tiesas Senāts norāda, ka huligāniska darbība var notikt ne tikai sabiedriskā vietā (uz ielas, kafejnīcā, veikalā, mājas kāpņu telpā), bet arī dzīvoklī vai personīgajā mājā. Līdz ar to tiesību normas tekstā lietotais jēdziens "sabiedriska vieta" ir tulkojams nevis autonomi, bet gan kopsakarā ar sekām, kurām ir jāiestājas, lai varētu konstatēt sīkā huligānisma kā administratīvā pārkāpuma sastāvu, proti, vai ar tām ir traucēts sabiedriskais miers un kārtība.¹⁰

Tātad sīkais huligānisms ir darbība, kas traucē sabiedrisko kārtību. "Sabiedriskā kārtība" ir diezgan sarežģīts, plaši diskutēts juridisks jēdziens. Sīkais huligānisms ir viens no izplatītākajiem administratīvo pārkāpumu veidiem.¹¹ Sabiedriskā kārtība ir sabiedrisko attiecību kopums, kas rodas cilvēku saskarsmes rezultātā un balstās uz tiesību un sociālajām normām, vispirms sabiedriskās vietās.¹² Latvijas Universitātes profesors Uldis Krastiņš definē sabiedrisko kārtību šādi: "Tiesību normām un sadzīves noteikumiem atbilstoša kārtība, kas nodrošina iestāžu, uzņēmumu un organizāciju netraucētu darbību, cilvēku mierīgu dzīvi, darbu un atpūtu, kā arī īpašuma un citu tiesību un interešu aizsardzību, savukārt sabiedriskās kārtības traucējums ir huligānisms."¹³ Tātad tā ir tāda kārtība, kad cilvēki var mierīgi un netraucēti strādāt, iegūt izglītību, atpūsties, būt pasargāti no viņu īpašuma bojāšanas. Ja kāds neievēro šo kārtību, pastāv iespēja šo personu saukt pie administratīvās vai kriminālatbildības. Vispārējā cilvēktiesību deklarācija,¹⁴ līdzīgi kā Satversmes 116. pants, satur vienu tiesību normu, kurā paredzēts šajā deklarācijā iekļauto cilvēktiesību, tai skaitā tiesību uz vārda brīvību, ierobežošanas mehānisms. Šīs deklarācijas 29. panta otrā daļa paredz, ka, realizējot savas tiesības un brīvības, katram cilvēkam ir jāpakļaujas tikai likumā noteiktiem ierobežojumiem, kuru nolūks ir vienīgi citu cilvēku tiesību un brīvību pienācīgas atzīšanas un cieņas nodrošinājums un morāles, sabiedriskās kārtības un vispārējas labklājības taisnīgu prasību apmierināšana demokrātiskā sabiedrībā.¹⁵ Valsts vai sabiedriskās drošības un sabiedriskās kārtības interesēs, kā arī iedzīvotāju veselības vai tikumības, vai citu cilvēka tiesību un brīvību aizsardzībai ir iespējami likumā paredzēti ierobežojumi, kas nepieciešami, lai, piemēram, novērstu personu huligānisku rīcību, t.sk. interneta vidē jeb virtuālajā vidē, kurā šobrīd ļoti intensīvi notiek mācību process.

Informācijas un komunikācijas tiesības un attālinātais mācību process

Informācijas un komunikācijas tehnoloģiju (turpmāk – IKT) pastiprināta lietošana mācību procesā rosina dziļāku interesi par to tiesiskajiem aspektiem, par mijiedarbību starp komunikācijas tiesībām un izglītības, bērnu tiesībām.

Informācijas un komunikācijas tiesībās tiek izdalītas šādas kibertelpas pazīmes: a) nosacīta anonimitāte; b) liels daudzums neorganizētas informācijas; c) neeksistē fiziskās un starptautiskās robežas; d) vienreiz nosūtīts saturs ir mūžīgs; e) uzticamības fenomens.¹⁶ Tātad kibertelpā jeb virtuālajā vidē izglītojamie var būt nosacīti anonīmi, izmantot lielu daudzumu neorganizētas informācijas kā mācībām, tā arī komunikācijai ar draugiem u.tml. Covid-19 izplatības mazināšanai ieviestā attālinātā mācīšanās veicinājusi arvien aktīvāku kibertelpas izmantošanu ne tikai izklaidei, bet arī mācību procesam.¹⁷ Sekmīgai tiešsaistes mācību norisei ir svarīga gan prasme lietot IKT, gan ievērot saskarsmes kultūru, kas niansēs atšķiras no pieklājības un uzvedības normām klātienē. Kāda skolēna vecāki, piemēram, atklājuši, ka skolēni mēdz piereģistrēties ar cita vārdu un sniedz tā vietā nepareizas atbildes, bez atļaujas iestarpina animācijas filmiņas, mūziku, bet skolotājs nevar un nespēj to visu atklāt un kontrolēt, un bieži šo iemeslu dēļ mācību stunda tiek pārtraukta.¹⁸ Skolotāji uzsver, ka viņu uzdevums ir nodot ziņu skolēniem, ka tiešsaistes mācību process nav izklaide, bet tieši mācību darbs. Respektīvi, skolēniem vajadzētu būt izpratnei par to, ka neatkarīgi no tā, kādā vidē (klasē vai tiešsaistē) skolēns mācās, tā domāšanas veidam ir jābūt tādam pašam, kā atrodoties klasē (kura kļuvusi virtuāla). Izrādās, ka skolēniem to saprast ir visgrūtāk.¹⁹ Nosacītā anonimitātes sajūta pamudina skolēnus paust negācijas, piemēram, ievietojot rupjus komentārus pie skolotāja prezentācijām tiešsaistes mācību stundu laikā.

Kāds skolotājs norāda, ka digitālā vide kā tāda skolēniem nav sveša, bet pēkšņi šajā vidē ienāk svešinieks, cilvēks, ar kuru parasti runā klātienē – skolotājs. Skolēni sāk "pārbaudīt robežas" – ko skolotājs darīs, ko varēs, ko nevarēs.²⁰ Par to, ka skolēni virtuālajā vidē jūtas "kā zivis ūdenī", liecina arī statistika. Latvijā 98,1 % mājsaimniecību ar bērniem ir pieejams internets un 2019. gadā 97,0 % Latvijas jauniešu izmantoja kādu no mobilajām ierīcēm, lai piekļūtu internetam ārpus mājām vai mācību procesā.²¹ Eiropas Savienības statistikas biroja²² jaunākie dati liecina, ka Savienības dalībvalstīs kopš 2003. gada interneta lietošana mājsaimniecībās ar katru gadu palielinās. Eiropas Savienībā kopumā šis skaitlis ir 89 %, Dānijā 93 %, Igaunijā 90 %, Vācijā 94 %, Lietuvā 81 %, Polijā 83 %, Lielbritānijā 96 % utt.²³ Tātad IKT plašā lietošana gan Latvijā, gan citās Eiropas Savienības valstīs rada lieliskas iespējas mācību procesam, taču arī riskus bērnu huligāniskai uzvedībai virtuālajā vidē ar no tā izrietošām tiesiskajām sekām.

Bērna huligānisms virtuālajā vidē un tā tiesiskās sekas

Internetā ir iespējami dažādi pārkāpumi kā no pieaugušo, tā arī no bērnu puses. Piemēram, Igaunijas Aizsardzības ministrija jau 2008. gadā norādīja, ka cīņu ar kibernoziedzību (cyber crime) sarežģī plašas atšķirības uzbrukuma veidos, nodarītā kaitējuma apjomā un iesaistītajos motīvos, kas var atšķirties no ekonomiskā labuma gūšanas līdz parastai ziņkārībai vai huligānismam.²⁴ Runājot par IKT izmantošanu un huligānisma izpausmi virtuālajā telpā, lieto t.s. kiberhuligānisma (cyber hooliganism) jēdzienu, kas ietver divu jēdzienu pazīmes –"kiber" un "huligānisms". Iepriekš jau tika noskaidrots, ka huligānisma jēdziens raksturo pārsvarā jauna cilvēka (bērna, pusaudža, jaunieša) nepieņemamu uzvedību, t.i., tādu uzvedību, kas neatbilst vispārpieņemtajām sabiedrības normām. Interesanti, ka Augstākā tiesa 2006. gadā norādījusi: "Jāievēro, ka, lai atzītu konkrētu darbību par krimināli sodāmu huligānismu, nav nepieciešams, lai būtu vienlaikus konstatētas visas iespējamās huligānisma pazīmes. Kvalificējot personas nodarījumu pēc Krimināllikuma 231. panta, tiesām precīzi jānorāda, kādas huligānisma pazīmes ir konstatētas katrā konkrētajā gadījumā."²⁵ Valsts policija (turpmāk – VP) norāda, ka huligānisms, nodarījumi pret īpašumu u.c. ir pārkāpumu veids, kuru visbiežāk veic nepilngadīgie. Piemēram, kādā lietā VP noformēja nepilngadīgajam administratīvā pārkāpuma protokolu par to, ka viņš kopā ar divām paziņām stūma pašvaldībai piederošu svētku rotaļu vilcieniņu, kurā atradās trīs personas, vēl divām citām personām to velkot, tādējādi, uzvedoties bezkaunīgi un ignorējot vispārpieņemtās uzvedības normas. Šīs personas vilcieniņu sabojāja, tam apgāžoties.²⁶ Šeit redzams, ka VP nepilngadīgā rīcību tulko kā huligānismu.

Kādā citā lietā pašvaldības policija sagatavoja administratīvā pārkāpuma protokolu par to, ka persona veica sīkā huligānisma darbības – izdarīja sitienus citām personām, aplēja citu personu ar šķidrumu, tādējādi traucēja sabiedrisko mieru, kas izpaudās kā bezkaunīga rīcība, ignorējot vispārpieņemtās uzvedības normas.²⁷ Šajā gadījumā par sīko huligānismu tiek uzskatīta personas darbība, aplejot citu personu ar šķidrumu un izdarot sitienus citai personai. No tiesu prakses redzams, ka huligānisma saturs jeb sastāvs ir apjomīgs, jo gan jauniešu neapdomīgu rīcību ar bērniem paredzētām rotaļlietām, gan personas apliešanu ar šķidrumu var tulkot kā huligānismu. Jautājums – vai personas darbības virtuālajā telpā arī var uzskatīt par huligāniskām, un kādas pazīmes par to liecina?

Valsts policija, piemēram, norāda, ka personu grupa internetā, apzināti izplatot viltus ziņas par dažādu veidu traģēdijām, ceļu satiksmes negadījumiem, kataklizmām, nelaimes gadījumiem ar mērķi piesaistīt pēc iespējas lielāku apmeklētāju auditoriju, ar savu rīcību rupji traucējusi sabiedrisko mieru un vairāku uzņēmumu un iestāžu darbību. Par katru ar maldiem ievilinātu apmeklētāju personu grupa saņēma naudu no uzņēmumiem, kuri labprāt ievieto savu reklāmu šādos resursos. VP skaidro, ka ārkārtējās situācijas laikā līdz ar aktivitātes pieaugumu internetā vērojams arī dažādu noziedzīgu izpausmju neliels pieaugums, piemēram, viltus ziņu radīšana vai viedokļu paušana, kas robežojas ar necieņu, naida kurināšanu vai pat huligānismu.

Jāatgādina, ka rīcība internetā un reālajā vidē ir līdzvērtīga un ka publicētā informācija virtuālajā vidē nekur nepazūd, kas nozīmē, ka internetā neviens nav neredzams. Tāpēc arī internetā pret citiem jāizturas ar cieņu, jāievēro likumā pieņemtās normas. Par neapdomīgi vai arī apzināti publiskotu informāciju, kas maldina sabiedrību ar izdomātiem un neeksistējošiem faktiem, par citas personas cieņas aizskaršanu vai naida kurināšanu ir paredzēta tiesību aktos noteikta atbildība.²⁸ Tādēļ ir svarīgi noskaidrot huligānisma pazīmes virtuālajā vidē. Viena no tām ir viltus ziņu izplatīšana. Par to personas var tikt sauktas pie atbildības saskaņā ar Administratīvo sodu likuma par pārkāpumiem pārvaldes, sabiedriskās kārtības un valsts valodas lietošanas jomā 11. pantu "Sīkais huligānisms" par sabiedriskās kārtības traucēšanu, kas izpaužas kā vispārpieņemto uzvedības normu pārkāpšana un personu miera, iestāžu, komersantu, citu institūciju darba traucēšana vai savas vai citu personu drošības apdraudēšana, vai pēc Krimināllikuma 231. panta "Huligānisms" par rupju sabiedriskās kārtības traucēšanu, kas izpaužas acīmredzamā necieņā pret sabiedrību, ignorējot vispārpieņemtās uzvedības normas un traucējot cilvēku mieru, iestāžu un uzņēmumu darbu.²⁹ Tātad viltus ziņu izplatīšana var tikt kvalificēta administratīvā vai kriminālprocesa ietvaros. Normatīvais regulējums gan neparedz saukt pie atbildības par aicinājumiem neievērot drošības pasākumus un personisko uzskatu paušanu. Gadījumos, ja tiek konstatētas noziedzīga nodarījuma sastāva pazīmes vai rupji traucēts sabiedriskais miers, iestāžu vai organizāciju darbs, attiecīgi ir paredzēta kriminālatbildība vai administratīvā atbildība. Katru gadījumu policija vērtē individuāli.³⁰

Kiberhuligānisms ir tāda darbība, kas rada kaitējumu, datortīklā izplatot, piemēram, vīrusus, "tārpus" (worms), kuras nolūks (motīvs) ne vienmēr ir izraisīt kādus būtiskus bojājumus vai radīt vispārēju paniku, teroru iedzīvotāju vidū.³¹ Tā ir prettiesiska darbība. Ar IKT jomu saistītie riski vēl joprojām ir "pelēkajā zonā".³² Latvijas tiesību aktos nav izdalītas sevišķas pazīmes, kas paredz īpašu atbildību, ja administratīvais pārkāpums vai noziedzīgais nodarījums izdarīts virtuālajā vidē. Atbildība par likumpārkāpumiem paredzēta vienāda neatkarīgi no tā, vai likumpārkāpums izdarīts virtuālajā vai reālajā vidē, jo atšķiras tikai tā izdarīšanas vieta un veids, kas nekādi neietekmē attiecīgā likumpārkāpuma juridisko kvalifikāciju. Eiropas Cilvēktiesību tiesas (turpmāk – ECT) tiesnese Nina Vajiča (Nina Vajic), atsaucoties uz ASV Augstākās tiesas (Supreme Court) spriedumu Reno v. Amercian Civil Liberties Union,³³ norāda, ka ar čata (chat room) palīdzību jebkura persona, kas lieto telefona līniju vai tiešsaistes tīklu, var kļūt par pilsētas pamfletistu⁷⁸ Respektīvi, IKT izplatība bērnu un jauniešu vidē tiem dod iespējas virtuālajā telpā veikt gan likumīgas, gan pretlikumīgas aktivitātes. Pastāv iespēja, ka gan vecāki, gan arī skolotāji, skolu vadītāji, tiesībsargājošās iestādes maz vai pat nemaz nezina, kādas prettiesiskas darbības īsteno bērni virtuālajā vidē, t.sk. sīko huligānismu, traucējot citiem lietot šo vidi atbilstoši sabiedrībā pieņemtajām normām. Te būtu vietā norādīt, ka IKT jomas vispasaules kompānija Microsoft skaidri un gaiši norāda, ka, piemēram, lietojot šīs kompānijas pakalpojumus, tās klients (lietotājs) apņemas neizplatīt surogātpastu (spam), neizplatīt baumas (defame), uzmākties (harass), vajāt (stalk), draudēt (threaten) vai kā citādi pārkāpt citu personu likumiskās tiesības, pārkāpt jebkurus spēkā esošos likumus un tiesisko regulējumu (violate any applicable laws or regulations), ierobežot vai neļaut citiem lietotājiem izmantot un baudīt pakalpojumus (restrict or inhibit any other user from using and enjoying the communication services) u.tml.³⁴ Būtisks secinājums – pakalpojumu sniedzējs skaidri norāda, kādas darbības ir aizliegtas. Tātad ir iespējams raksturot attiecīgi tās darbības, par kurām var tikt piemērota administratīvā vai kriminālatbildība.

Administratīvās atbildības likuma 5. panta pirmā daļa³⁵ nosaka, ka "administratīvais pārkāpums ir personas prettiesiska, vainojama rīcība (darbība vai bezdarbība), par kuru likumā vai pašvaldību saistošajos noteikumos paredzēta administratīvā atbildība".³⁶ Stājoties spēkā Administratīvās atbildības likumam, ir notikušas būtiskas izmaiņas saistībā ar atteikšanos no vainas jēdziena un vainas formām, aizstājot to ar vainojamības jēdzienu, tiesību normu piemērotājiem, saucot personu pie administratīvās atbildības, nav pienākuma vērtēt personas psihisko attieksmi pret izdarīto pārkāpumu, jo nav vairs jānoskaidro, vai pārkāpums ir izdarīts ar nodomu vai aiz neuzmanības. Vainojamības koncepts paredz, ka ir pietiekami konstatēt, vai attiecīgā darbība vai bezdarbība ir attiecināma uz konkrēto personu. Respektīvi, lai nepilngadīgu personu sauktu, piemēram, pie administratīvās atbildības, tai ir jābūt četrpadsmit gadus³⁷ sasniegušai un ir pietiekami konstatēt, vai šī persona ir veikusi attiecīgo darbību, piemēram, pārkāpusi IKT lietošanas noteikumus, ar savu darbību ierobežojot vai traucējot citiem lietotājiem mierīgi lietot pakalpojumu.

Runājot par administratīvo atbildību, jāatgādina, ka atšķirībā no krimināltiesībām administratīvo sodu tiesībās pie atbildības saucams tikai pārkāpuma izdarītājs un administratīvā pārkāpuma salīdzinoši mazāk kaitīgā rakstura dēļ likums neparedz līdzdalībnieku institūtu (uzkūdītājus, organizētājus, atbalstītājus).³⁸ Tas nozīmē, ka administratīvais sods par sīko huligānismu interneta vidē varētu būt par skolotāja darba traucēšanu ar nepiedienīga jeb vulgāra u.tml. satura ievietošanu tiešsaistes mācību stundas laikā. Šādu darbību varētu tulkot arī kā izglītības iestādes darba traucēšanu, jo tā tiešā veidā rada traucējumu mācību stundas norisei. Savukārt viens no izglītojamā pienākumiem ir ievērot pedagogu, izglītojamo un citu personu tiesības un intereses.³⁹

Pašlaik trūkst tiesu prakses par pārkāpumiem kibertelpā, kā arī tiesībsargājošām iestādēm ir milzīgs izaicinājums spēt atklāt tādus Krimināllikumā paredzētus noziedzīgus nodarījumus kā, piemēram, automatizētas datu apstrādes sistēmas darbības traucēšana un nelikumīga rīcība ar šajā sistēmā iekļauto informāciju vai tādus administratīva rakstura pārkāpumus kā, piemēram, izglītības iestādes īstenotā attālinātā mācību procesa traucēšana, tiešsaistes mācību stundas laikā izvietojot uz skolotāja prezentācijas necenzētu leksiku u.tml. Gan tiesību sargātājiem, tiesību piemērotājiem, gan skolotājiem, vecākiem, gan arī skolēniem ir jāievēro IKT pakalpojuma noteikumi un vispārpieņemtā tiesiskā kārtība.

Secinājumi

Līdz ar Covid-19 vīrusa izplatību Latvijā tika izsludināta ārkārtējā situācija. Šis bija īpašs tiesiskais režīms, kurā tika strikti noteikta kārtība, kādā īstenojams mācību process. Skolēni izglītību iegūst, mācoties mājās, un par mācību procesa vietu kļuvusi nevis reālā, bet gan virtuālā klase. Izglītības likums papildināts ar terminu "attālinātās mācības", norādot, ka tā ir klātienes izglītības procesa daļa, kurā izglītojamie mācās, tai skaitā izmantojot IKT, fiziski neatrodoties vienā telpā vai mācību vietā kopā ar pedagogu.

Šāda strauja pāreja no mācībām skolas telpās uz mācību procesu, skolēniem esot mājās pie datoriem, izglītības sistēmai ir radījusi izaicinājumus. Skolotāji intensīvi pielieto t.s. attālinātās mācību metodes, kuru laikā tiek izmantotas IKT – datori, printeri, mobilie tālruņi u.tml. Izglītības jomas un psiholoģijas speciālisti norāda, ka IKT lietojums ir radījis riskus, jo skolēni mēdz pārkāpt sabiedriskās kārtības un arī IKT lietošanas noteikumus.

Latvijas tiesību zinātnē huligānisms un sīkais huligānisms interneta vidē ir maz pētīta joma. Tas ir uzskatāms par sabiedriskās kārtības traucēšanu un būtu kvalificējams kā sīkais huligānisms. Administratīvais sods būtu piemērojams par sīko huligānismu, piemēram, skolotāja darba traucēšanu ar nepiedienīga jeb vulgāra u.tml. satura izvietošanu tiešsaistes mācību stundas laikā. Šādu darbību varētu tulkot arī kā izglītības iestādes darba traucēšanu, jo tā tiešā veidā rada traucējumu mācību stundas norisei. Savukārt viens no izglītojamā pienākumiem ir ievērot pedagogu, citu izglītojamo un citu personu tiesības un intereses.