Ministru kabinets 2020. gada 8. oktobrī izsludināja likumprojektu "Grozījumi Konkurences likumā"¹ kura galvenais mērķis, kā uzsvērts anotācijā,² ir "stiprināt Konkurences padomes darbību ar nepieciešamajām neatkarības garantijām, resursiem un izpildes pilnvarām efektīvai konkurences tiesību pārkāpumu izmeklēšanai un prevencijai, jo īpaši Līguma par Eiropas Savienības darbību 101. un 102. panta piemērošanai".

Apskatot izstrādātos grozījumus sīkāk, kļūst skaidrs, ka efektīvāku konkurences tiesību pārkāpumu izmeklēšanu un prevenciju likumdevējs ir iecerējis panākt ar lielākām Konkurences padomes (turpmāk – Padome) pilnvarām iejaukties personu uzņēmējdarbībā un privātajā dzīvē. Taču tajā pašā laikā izstrādātajā likumprojektā nav vērojama likumdevēja vēlme nodrošināt atbilstošas personu procesuālās garantijas, konkrēti, iespēju kontrolēt Padomes rīcības tiesiskumu un pasargāt sevi no Padomes pārmērīgas intervences. Tādējādi var rasties jautājums, vai praksē tiks ievērots balanss starp valsts interesēm aizsargāt godīgu konkurenci un personas pamattiesībām, bet visupirms – tiesībām uz aizstāvību Padomes izmeklēšanas gaitā.

Šīs publikācijas mērķis ir apskatīt tiesību uz aizstāvību tvērumu procesā par konkurences tiesību pārkāpumu un kontekstā ar izstrādātajiem grozījumiem Konkurences likumā³ un aktuālajiem prakses piemēriem vērst lasītāja uzmanību uz tiesību uz aizstāvību regulējuma nepilnībām Latvijā. Turklāt autori cer uzsākt publisku diskusiju par konkurences regulējuma trūkumiem un likumdošanas procesa kvalitāti. Šajā publikācijā autori pauž savu personīgo viedokli un analīzi par apskatāmajām problēmām.

1. Konkurences uzrauga procesuālās pilnvaras un to "krimināltiesiskā" daba

Process par konkurences tiesību pārkāpumu ir viens no vissmagākajiem valsts piespiedu mehānisma veidiem, jo šā procesa dalībniekiem ir jāpiemēro vislielākie pūliņi, lai aizsargātu savas tiesības un likumīgās intereses. To reti kad ir iespējams panākt bez speciālām zināšanām un kvalificētas juridiskās palīdzības. Padomes iejaukšanās personas privātumā reizēm mēdz būt tik intensīva, ka šeit jau nav runa tikai par privātpersonu tiesību ievērošanu kā vispārējo tiesību principu, kas ir pozitivēts Administratīvā procesa likuma⁴ 5. pantā.

Ņemot vērā konkurences tiesībām raksturīgo sodu bargumu, būtu pamatoti apgalvot, ka konkurences uzrauga uzlikts sods savā būtībā līdzinās kriminālsodam, ko piemēro par noziedzīgu nodarījumu. Šī atziņa ir stabili nostiprināta gan Eiropas Savienības Tiesas⁵ (turpmāk – EST), gan Eiropas Cilvēktiesību tiesas⁶ (turpmāk – ECT), gan arī Augstākās tiesas judikatūrā.⁷ Šāds redzējums par konkurences uzrauga sodiem ir attaisnojams arī tādēļ, ka konkurences tiesību pārkāpumi ir smagi: tie nodara kaitējumu patērētājiem, citiem tirgus dalībniekiem, kā arī valsts interesēm kopumā. Tas nozīmē, ka valsts pienākums ir paredzēt visai plašas konkurences uzrauga izmeklēšanas un sodīšanas pilnvaras.

Praksē mēdz izdalīt divu kategoriju Padomes izmeklēšanas pilnvaras: sankcionētas un nesankcionētas. Ar sankcionētām vispirms saprot "rītausmas reidus" (dawn raid), respektīvi, Padomes inspekciju, kuras laikā Padomes amatpersonas var iekļūt tirgus dalībnieka telpās, transportlīdzekļos, citos kustamos un nekustamos objektos, izņemt mantu, dokumentus, elektroniskos datu nesējus, pratināt tirgus dalībnieka darbiniekus un veikt citas darbības.