Ievads

Pagājušā gada sākumā rakstā taisnīgas tieslietu sistēmas aizstāvībai[1] apņēmos vēlāk atsevišķi apskatīt tiesnešu disciplinēšanu un atbildību kā šādas sistēmas nepieciešamo sastāvdaļu. Nesen dažus būtiskus akcentus tam man palīdzēja atrast Augstākās tiesas (turpmāk – AT) priekšsēdētājs, Tieslietu padomes desmitgadei veltītā sanāksmē 2020. gada 29. septembrī atgādinot par tiesu neatkarību un sabiedrības uzticības iegūšanu un stiprināšanu kā stratēģiskām prioritātēm, negatīvi vērtējot biežos grozījumus likumos, arī likumā “Par tiesu varu”, kuri tādējādi zaudē kopējo konceptu.[2]

Jāatgādina, ka, atšķirībā no Satversmes un Civillikuma kā nozīmīgiem Latvijas Republikas tiesību aktiem, likums “Par tiesu varu”, lai gan nav tieši mantots no Latvijas Padomju Sociālistiskā Republikas (turpmāk – LPSR), taču to 1992. gada 15. decembrī Tiesu iekārtas likumu atjaunošanas vietā pieņēma LPSR veidotais likumdevējs – (tobrīd jau Latvijas Republikas) Augstākā padome. Atbalstot AT priekšsēdētāja vēlmi palikt pie likuma koncepta un iegūt uzticību tiesu varai, atgādināšu, ka vismaz tie vēlākie grozījumi šajā likumā, kuru virzīšanā esmu dažādi piedalījies, bija tieši vērsti uz neatkarīgas un likumam padotas tiesu varas stiprināšanu, lai atgūtu starpkaru Latvijas tiesu prestižu. Tostarp ar šiem grozījumiem izveidota pati jau minētā Tieslietu padome, kā arī Tiesnešu ētikas komisija, atjaunota Disciplinārtiesa (turpmāk arī – DT), uzlabota Tiesnešu kvalifikācijas kolēģijas darbība.

Taču ne viss vēl ir izdarīts un likumā “Par tiesu varu”, ar to saistītajos normatīvajos aktos un to interpretācijā vēl vērojamas tiesiskai valstij neatbilstošas tendences, ko publicētajās intervijās norāda arī AT priekšsēdētājs, tostarp, ka DT gandrīz 10 gados par tiesnešiem izskatītas tikai aptuveni 20 lietas, 98 % sūdzību par tiesnešiem esot nepamatotas un var būt politiski motivētas, “problēma” ir likuma grozījumi par tiesnešu disciplināratbildības noilguma termiņa pagarināšanu no diviem uz četriem gadiem, kā atcelšanu viņš centīsies panākt, ja Tieslietu padomei piešķirs likumdošanas iniciatīvas tiesības,[3] bet tiesnešu kvalifikācijas vērtēšana aizņem daudz laika un atrauj kvalifikācijas vērtēšanas procesā iesaistītos tiesnešus no tiešo darba pienākumu pildīšanas.[4]

AT priekšsēdētāja teiktais jāpapildina ar to, ka politiski motivēti un subjektīvi ir paši tiesneša kvalifikācijas vērtēšanas un disciplinārās atbildības procesi, arī esošo pārkāpumu neizskatīšana, un tieši tādēļ ir maz disciplinārlietu. Arī tiesnešu disciplināratbildības noilgumā problēma ir nevis pats termiņš, bet pārkāpuma noilguma neatšķiršana no sodīšanas noilguma. Tāpēc tālāk mēģināšu ieteikt dažus uzlabojumus normatīvajos aktos, kuru izmaiņas vēl turpināsies, ar vai bez likumdošanas iniciatīvas tiesībām Tieslietu padomei, kā arī izklāstīšu savu pašreizējo viedokli par tiesnešu atbildības procesa uzlabošanu, atkārtojot, ka tiesu lietās visbūtiskākā ir faktiskajiem un tiesiskajiem apstākļiem atbilstoša pienākumu izpilde taisnīguma nodrošināšanā, kam tiesnešu apmācība, pareizi formulētas tiesību normas, vajadzīgās institūcijas, judikatūra, palīgavoti u.tml. tikai palīdz.

1. Negatīvas tiesnešu politikānisma prakses piemēri

Ar tiesnešu apmācību un pašpārvaldi bez atbildības nepietiek taisnīguma nodrošināšanā, jo bezatbildīgas amatpersonas var rīkoties pretēji mācītajam, pašiem soģiem izrādot necieņu pret tiesu varu. Jau iepriekšējos rakstos daļēji apskatīju tādas tiesnešu pārkāpumu pret taisnīgumu un izvairīšanās no atbildības iezīmes kā savtīgumu[5] un neobjektivitāti sodīšanā.[6] Tās bieži ir saistītas ar politikānismu – daudzas tiesu varas amatus ieņemošās personas savtīgo mērķu sasniegšanai īpaši ar “tiesnešu tiesībām” pretēji lietas faktiskajiem un tiesiskajiem apstākļiem veido sev izdevīgu politiku sadarbībā ar to atbalstošiem citiem politikāņiem, neobjektīvi atbalstos “savējos” un sodot “svešos”, par kuriem zināms, ka tie traucēs vai var traucēt šim politikānismam. Šādas problēmas gan vērojamas ne tikai Latvijā.

1.1. Politiskie spriedumi ASV

Tiesnešu politikānisms ar tiesību jaunveidošanu likumdevēja vietā nepatīkamas problēmas radījis precedenta tiesību valstī ASV ar Augstākās tiesas spriedumiem.

Tā spriedumā lietā Dred Scott v. Sanford (1857. g.) galvenokārt ar vēsturiskās interpretācijas metodi Āfrikas izcelsmes negroīdiem netika atzīta tiesībspēja, jo tie ASV ievesti kā vergi, ne brīvprātīgi ieradās (55. p.), tika uzskatīti par citu rasu pārstāvju specifisku īpašumu, mantu, kā arī to pēcteči (gan brīvie, gan nebrīvie) nav tautas daļa (34. p.), nav pilsoņi (52. p.), turklāt verdzības aizliegums ASV ziemeļu štatos esot nelikumīgs (193. p.). Tiesnesis Kērtiss (B.R. Curtis) atkāpās no amata pēc nepiekrītošo atsevišķo domu izteikšanas šajā lietā, norādot patiesos faktus, ka vairākos ASV štatos arī brīvie Āfrikas izcelsmes negroīdi bija pilntiesīgi pilsoņi Konstitūcijas pieņemšanas brīdī un arī pirms tam, bet šajā lietā tiesa pārsniegusi savas pilnvaras Kongresa tiesību aktu vērtēšanā (774., 948. p.).

Spriedumā lietā Roe v. Wade (1973. g.) cilvēka embrijiem netika atzītas tiesības uz dzīvību, jo tie esot daļa no grūtnieces privātuma, to likumīga un labprātīga nobeigšana esot jāatļauj, lai gan samērīgi ar grūtnieces veselības, medicīnisko normu un augļa dzīvības aizsardzības valstiskajām interesēm, neesot krimināli sodāma, pretēji (šajā lietā) no 1854. gada Teksasā, bet visur 19. gadsimtā, ieviestajām tiesību normām par tās pieļaujamību tikai mātes dzīvības glābšanai, ignorējot tēva tiesības un “Hipokrāta zvērestu”, kaut arī vēlākos grūtniecības termiņos šī iespēja samazinās. No tiesneša W. Rehnquist nepiekrītošajām atsevišķajām domām lietā var uzzināt patiesību: pirmkārt, šīs lietas izskatīšanas priekšmets nebija atļauja uz neierobežotu grūtniecības pārtraukšanu atkarībā no termiņa, tādējādi tiesas sastāva vairākums pārkāpa noteikumu, ka tiesa nedrīkst “formulēt konstitucionālo tiesību normu plašāk, kā vajadzīgs konkrētajiem faktiem, kuriem tā piemērota”; otrkārt, šajā lietā nebija jāaizstāv grūtnieces “privātums”, jo apstrīdētās normas un kriminālatbildības subjekts ir mediķis.

Minētajos ASV Augstākās tiesas skandalozajos nolēmumos ir apieti (Dred Scott noklusējot, Roe izvairoties no prasītājas subjektīvo tiesību, tēva tiesību un dzīvības sākuma izlemšanas) būtiski argumenti, kas minēti tiesnešu atsevišķajās nepiekrītošajās domās. Tajos ir strīdi par tiesību interpretāciju, tomēr ne par šajos nolēmumos minētajiem faktiskajiem apstākļiem, lai gan daži būtiskie fakti atrodami tikai tiesnešu atsevišķajās domās, tāpēc ASV tiesu vara tiek dažādi vērtēta, taču pārsvarā tiek cienīta.

1.2. Politikānisms tiesu nolēmumos Latvijā

Atšķirībā no ASV, lai gan Latvijā tiesvedībā atsauces uz judikatūru bieži izmanto, tomēr precedentiem nav likuma spēka. Taču tiesas arī mēģina politiski darboties pretēji likumam un pie savādiem nolēmumiem nonāk ne tikai ar nepamatotiem tiesiskajiem, bet arī nepatiesiem faktiskajiem apstākļiem, bez tiesnešu atsevišķajām domām, tādējādi zaudējot savu prezumēto cieņu vismaz to acīs, kuri zina patiesos lietas apstākļus.

1.2.1. Ieslodzītā tiesību aizstāvība

Ilgu laiku tieslietu sistēmas darbinieki politiski neievēroja ieslodzīto tiesības, un pirms 25 gadiem Latvijā tika apgalvots, ka ar tām nav problēmu, pieļāva diskusijas tikai par jauniem nozieguma sastāviem. Pēc tam vairāk nekā 10 gadus krimināljustīcijas reformas gaitā[7] sagatavoju arī ieslodzītā tiesību aizstāvības pamatnostādnes, ko pakāpeniski apstiprināja vairākos Eiropas Cilvēktiesību tiesas (turpmāk arī – ECT) un Satversmes tiesas spriedumos, tomēr sava amata dēļ nevarēju visur palīdzēt pieteicējiem, kuri savu tiesību aizstāvībā bija kūtri, un viens no pirmajiem “parastās” tiesvedības nolēmumiem tikai 2005. gada 7. decembrī bija Administratīvās rajona tiesas lietā Nr. A42278805, uzdodot nodrošināt likumā paredzētos personiskās higiēnas līdzekļus ieslodzītajam.

Tomēr daži tiesneši, lai gan zināja šīs pamatnostādnes, politiski gribēja izvairīties no savu pienākumu izpildes iestāžu rīcības pret ieslodzītajiem izvērtēšanā. Administratīvā apgabaltiesa (tiesas sastāva priekšsēdētāja I. Freimane) tai pašā 2005. gada 7. decembrī nolēmumā lietā Nr. AA2182-05/2 politiski izlēma, ka ieslodzītie likuma izpildi (par higiēnas līdzekļu nodrošināšanu) nevar prasīt tiesā, bet tikai augtākā iestādē, kā arī ieslodzītie tikai kriminālprocesā var prasīt izmeklēt to spīdzināšanu. Šāda tiesas bezdarbīga attieksme nedod atbildi uz jautājumiem, kā reāli panākt likuma izpildi un kriminālizmeklēšanu, ja arī augstāka iestāde to negrib, un šī attieksme vairākkārt dažādās instancēs ir atspēkota, tostarp ECT 2012. gada 27. novembra spriedumā lietā “Savičs pret Latviju” (iesniegums Nr. 17892/03), kura 92. punktā ir atsauce uz minēto Administratīvās rajona tiesas spriedumu lietā Nr. A42278805.

Taču arī ECT politizētā vēlēšanās Saviča lietā panākt ieslodzītā tiesību ievērošanu nebija īsti tiesiska, jo tajā ignorēta lietā nepārbaudītā likumā noteiktās ārpustiesas izskatīšanas kārtības neievērošana, līdz ar to ieslodzītajam kompensācija tika piešķirta bez būtisko lietas faktisko apstākļu izvērtēšanas.[8] Pārvaldes pārstāvji gan pat par to priecājās, apgalvojot, ka piedzītā nauda aizejot atlīdzinājumam cietušajiem, tomēr, manuprāt, labāk ir godīgi pildīt savus pienākumus un pēc iespējas novērst ne tikai vardarbīgus noziegumus sabiedrībā, bet arī ieslodzīto spīdzināšanu cietumos, jo ne visi spīdzinātie ir vardarbīgi noziedznieki. Ieslodzīto spīdzināšana, cerot, ka tie saņems kompensācijas, no kā būs iespējams atlīdzināt cietušajiem, nav labākais risinājums arī tāpēc, ka šāda tiesvedība ne vienmēr beigsies ar atlīdzinājumu, var būt ilga un var vispār nenotikt. Labāk cietušajiem atlīdzināt uzreiz.

1.2.2. Emocionālas tiesneses sodīšana

DT 2015. gada 11. maija lēmumā lietā Nr. DT-6/2015 atstāja negrozītu Tiesnešu disciplinārkolēģijas lēmumu rosināt kādas tiesneses atcelšanu no amata, jo šīs tiesneses norādītie atstatīšanās iemesli – “vērtējums par tiesas darba apstākļiem un organizāciju, izskatāmo lietu skaitu, attiecībām ar tiesas vadību, secinājumi par viņas darba novērtējumu, aizdomas par tiesas vadības nolūkiem, kā arī konkrētās lietas radītā rezonanse sabiedrībā [‑] nevar būt pamats sevis atstatīšanai no lietas izskatīšanas, jo tie vispār neattiecas uz izskatāmo lietu un tās dalībniekiem[,] neatbilst likumā paredzētajiem atstatīšanās pamatiem [un] rada nopietnas bažas par tiesneses spēju pieņemt nolēmumus atbilstoši tiesnesim nepieciešamajām profesionālajām kvalitātēm.”[9]

Pamatots šajā DT lēmumā ir viedoklis, ka ar izskatāmo lietu un tās dalībniekiem nesaistīti apstākļi nevar būt pamats tiesneses atstatīšanai no lietas izskatīšanas vai noraidījuma pieņemšanai, kas tāpēc ir nepamatota. Tomēr jau vēlāk, lemjot par sodu, koriģējošie līdzekļi, tostarp sankcijas tiesnesim, ir jāsamēro arī ar izskatāmo lietu skaitu (tiesnesis ar visu atstatīšanu var izskatīt vairāk lietu par vidējo), pārkāpumu atkārtotību (disciplinārsoda dzēšana tieši nozīmē “dzēšanu”), tiesas vadības rīcību u.c. Tāpēc minētais DT negatīvais lēmums šajā lietā ir nepietiekami pamatots un neveicina cieņas veidošanos pret tiesu varu.

1.2.3. Tiesnešu pārkāpumu neizmeklēšana

Neuzticību tiesu varai rada ne tikai atbildīgo nepamatotie tiesnešus sodošie lēmumi, bet arī pamatoti tiesnešus sodoši lēmumi, kad sabiedrības uztverē šie atsevišķie sodīšanas gadījumi ir tikai “paraugprāvas” nevēlamajiem kā izņēmums no piekoptās negatīvās prakses. Tāpēc vispirms jānovērš daudz izplatītākā tiesu varas amatpersonu pienākumu nepildīšana ar bezdarbību, kad pārkāpēji ne tikai netiek sodīti (kas sabiedrību uztrauktu mazāk), bet neapstrīdami pārkāpumi vispār netiek novērsti un pārbaudīti. To uzskatāmi apliecina tālāk minētie piemēri, kur vajadzētu pārbaudīt pārkāpuma būtību un novērst to atkārtošanos, ja pat neviens netiek sodīts.

1.2.3.1. Nepatiesi lēmumi par noraidījuma nepieņemšanu

AT 2020. gada 6. aprīļa lēmumā par noraidījuma nepieņemšanu lietā Nr. 680085419 minētie motīvi – noraidījumā norādīti vispārīgi un nekonkrēti apgalvojumi, bet ne konkrēti apstākļi par senatoru neobjektivitāti un prettiesisku vēršanos pret kādu fizisku personu (turpmāk – iesniedzējs), kura nepiekrišana atsevišķiem senatoru nolēmumiem tomēr neliecina par senatoru neobjektivitāti vai ieinteresētību lietas iznākumā – neder noraidījuma nepieņemšanai, jo tie neattiecas uz izskatāmo lietu un tās dalībniekiem, pierāda tīšu Latvijas tiesnešu ētikas kodeksa 1. un 2. kanona paredzētā godīguma un likuma ievērošanas principa pārkāpumu, ne vien neatbilst likumā paredzētajiem noraidījuma izlemšanas pamatiem, bet arī rada nopietnas bažas par senatoru spēju pieņemt nolēmumus atbilstoši tiesnešiem nepieciešamajām profesionālajām kvalitātēm, turklāt liecina, ka viņas nesaprot savas rīcības nepareizību, tās kaitīgās sekas un turpmāk nevēlas mainīt savu rīcību.[10] Tā kā pirmais AT pārkāpums nav izskatīts, pēc tam arī cits AT sastāvs 2020. gada 24. septembra lēmumā lietā Nr. A420154719 par pieteikto noraidījumu tāpat raksta nepatiesību, ka “iesniedzēja noraidījumā ir vispārīgi un nekonkrēti apgalvojumi par senatoru neobjektivitāti un prettiesisku vēršanos pret iesniedzēju, bet nav norādīts neviens konkrēts apstāklis, kas par to liecinātu”.

Patiesībā abos minētajos noraidījumos norādīti konkrēti lietu numuri, dalībnieki, datumi, faktiskie un tiesiskie apstākļi. Tāpēc, atsaucoties uz “it kā” nekonkrētajiem apgalvojumiem par nepiekrišanu atsevišķiem senatoru nolēmumiem, nevis uz patiesajiem noraidījuma iebildumiem pret senatoru konkrētu pierādītu nepatiesu neobjektivitāti, AT sastāvs tiesas nolēmumā pauž nepamatoti nepatiesu informāciju.

1.2.3.2. Lietas izskatīšanā likumā noteiktā termiņa neievērošana

Saskaņā ar APL 46.–48. pantu nokavēto procesuālo termiņu var atjaunot tiesa vai tiesnesis pēc administratīvā procesa dalībnieka lūguma, jautājumu par procesuālā termiņa atjaunošanu izlemj viena mēneša laikā. APL neparedz tiesai (tiesnesim) izvairīties no savu pienākumu izpildes un likumā noteikto termiņu ievērošanas procesuālā termiņa atjaunošanas izlemšanā neatkarīgi no tā, kurā tiesā atrodas lieta un kur iesniegts lūgums atjaunot termiņu – rajona tiesā, apgabaltiesā vai AT.

Uz iesniedzēja 2020. gada 19. jūnija lūgumu Administratīvajai apgabaltiesai atjaunot nokavēto procesuālo termiņu lietā Nr. A420154719 Administratīvās apgabaltiesas tiesnesis ar 2020. gada 29. jūnija vēstuli atbildēja, ka nelems lūgumu par procesuālā termiņa atjaunošanu trūkumu novēršanai apelācijas sūdzībā, kas esot atzīta par neiesniegtu. Šāds tiesneša apgalvojums ne tikai nav pamatots, bet ir arī nepatiess, jo arī lēmums par apelācijas sūdzības atzīšanu par neiesniegtu un atdošanu iesniedzējam ir pārsūdzēts un nav izpildīts. Vēlāk Administratīvās apgabaltiesas priekšsēdētājs apgalvoja gluži pretējo – ka lieta neatrodas Administratīvajā apgabaltiesā. Pagājuši jau vairāk kā četri mēneši, bet lūgums par termiņa atjaunošanu vēl nav izskatīts.

1.2.3.3. Satversmes tiesas sprieduma un Prokuratūras likuma ignorēšana

2020. gada 15. jūnija lēmumā lietā Nr. 680085419 AT prettiesiski raksta, ka daļa iesniedzēja prasījumu, tostarp AT taisīt atzinumu un Saeimai izdot lēmumu par ģenerālprokurora atlaišanu, neesot skatāmi administratīvā procesa kārtībā, tādējādi pārkāpjot APL 1. panta trešo daļu un 17. panta piekto daļu, Prokuratūras likuma 18. pantu, 41.³ panta pirmo un otro daļu, pretēji Satversmes tiesas 2006. gada 20. decembra spriedumam lietā Nr. 2006-12-01 (turpmāk – Satversmes tiesas spriedums).

AT ar to ne tikai ir neētiski, pretēji nemo iudex in causa sua principam izskatījusi lietu, kurā ir viens no lietas dalībniekiem (atbildētāja Latvijas Republikas pārstāve, arī konkrēti AT kā iestāde), bet arī atkārtoti nepilda Satversmes tiesas sprieduma 14. un 19. punktā skaidri interpretēto APL 1. panta trešo daļu, ka tā piemērojama arī tādam lēmumam, kas nodibina, groza, izbeidz vai maina tiesu varas amatpersonas (tātad arī tiesneša, prokurora vai ģenerālprokurora) tiesisko statusu vai citādi būtiski ietekmē šādas amatpersonas cilvēktiesības, un, pat ja likumā nav norādīta šāda lēmuma pārsūdzības kārtība, šāds lēmums ir administratīvs akts, pārsūdzams administratīvā procesa kārtībā, un tā izdošanas procesā arī citu Satversmē paredzēto varas zaru institūcijas un to pusē administratīvajā procesā darbojošās iestādes (kas institucionāli var būt arī likumdevēja varai piederīgas kā Saeima) darbojas kā izpildvara APL 2. pantā minētā jēdziena “izpildvara” izpratnē funkcionāli, nevis institucionāli.

Augstākās tiesas prettiesiskā pretestība šajā jautājumā iesniedzējam netraucēja uz Satversmes tiesas sprieduma pamata panākt visai tiesu varai labvēlīgus grozījumus normatīvajos aktos, ar ko tostarp izveidota Tieslietu padome, kurai no Saeimas nodotas pilnvaras lemt par tiesneša turpmāko darbību tiesu varas amatā, atjaunota DT darbība, taču AT darbība contra legem šai ziņā tomēr jāizbeidz, lai tiesu vara atgūtu cieņu sabiedrībā.

1.2.3.4. Drošības naudas atmaksas lūguma neizskatīšana

Blakus sūdzībā iesniedzējs lūdza AT atcelt Administratīvās rajona tiesas tiesneses lēmumu par atteikšanos pieņemt iesniedzēja pieteikumu un ar savu lēmumu izlemt jautājumu pēc būtības, par šo blakus sūdzību samaksāja drošības naudu un pievienoja maksājuma dokumentu. APL 129.¹ panta pirmās daļas 1. punktā paredzēts, ka “drošības naudu atmaksā pilnīgi, ja blakus sūdzību [..] apmierina pilnībā vai daļā”.

Ar 2020. gada 15. jūnija lēmumu lietā Nr. 680085419 AT būtībā nolēma apmierināt iesniedzēja blakus sūdzību daļā, atcelt Administratīvās rajona tiesas tiesneses lēmumu daļā un ar savu lēmumu izlemt jautājumu pēc būtības atbilstoši lūgumam blakus sūdzībā “atcelt Administratīvās rajona tiesas tiesneses 2020. gada 6. janvāra lēmumu par atteikšanos pieņemt pieteikumu pilnībā un ar savu lēmumu izlemt jautājumu pēc būtības”. Neuzmanības dēļ šajā AT lēmumā rakstīts – “noraidīt” nevis “daļēji apmierināt” iesniedzēja blakus sūdzību, bet nolaidības dēļ vispār nav lemts par drošības naudas atmaksāšanu. Ieraksts – “noraidīt” blakus sūdzību – ir pārrakstīšanās kļūda, jo AT ir saistoša tostarp APL 315. panta pirmā daļa, ka blakus sūdzība tiek iesniegta par zemākas instances tiesas lēmuma pārbaudi, neizskatot lietu pēc būtības, kas nozīmē, ka blakus sūdzība ir pamatota un apmierināta daļā, ja ir daļēji apmierināts tās prasījums – šajā gadījumā atbilstoši blakus sūdzības prasījumam saskaņā ar APL 318. panta pirmās daļas 7. punktu un 323. panta pirmās daļas 3. punktam.

Uz iesniedzēja 2020. gada 7. jūlija lūgumu atmaksāt drošības naudu un labot kļūdas nolēmumā AT neatbild un nekādu lēmumu nepieņem, vienīgi Jautrīte Briede ir uzrakstījusi likumā neparedzētu vēstuli, kas nav ņemama vērā vai arī liecina tikai šīs vēstules autorei par sliktu, jo likumā nav paredzēta iespēja tiesai, tostarp AT, ar prettiesiskām vēstulēm izvairīties no sava pienākuma pieņemt lēmumu atmaksāt drošības naudu un par kļūdu labošanu nolēmumā.

1.3. Tiesību normu atklāta interpretācija

Iepriekš minētajās lietās vairākas cieņai pret tiesu varu izšķiroši svarīgās problēmas, atšķirībā no piedalīšanās tiesnešu pašpārvaldē, ir saistītas ar tiesnešu tiešo pienākumu izpildi, ar tiesas darbības jēgu vispār. Ja tiesnesis var vērsties pret kolēģiem, tad tikai pamatoti, ja pārkāpt likumu, tad tikai attiecīgi to interpretējot un patiesības vārdā. Ja tiesa vienkārši interpretē tiesību normas atšķirīgi no judikatūras, pretēji likuma burtam un Satversmes tiesas saistošām norādēm, tad šajā interpretācijā jāpaskaidro, kāpēc dota priekšroka citam risinājumam. Manuprāt, labāk ir interpretēt likumu par labu taisnīgumam un par to atbildēt, nekā vienkārši izvairīties no jebkādas atbildības melojot, ar ko problēmas un normatīvo aktu trūkumi saglabājas.

Piemēram, es vēl arvien uzskatu, ka, ja tiesnesis izskata lietu viens un tam izsaka noraidījumu, kas pamatots ar neieinteresētību lietas objektīvā izskatīšanā, tad nav nekādas vajadzības šim tiesnesim doties uz apspriežu telpu, lai pārbaudītu savu ieinteresētību lietas izskatīšanā un taisītu par to atsevišķu procesuālu dokumentu.[11] Pieļauju, ka par šādu rīcību mani varētu saukt pie disciplinārās atbildības, kur varētu pienācīgā procesā argumentēt savu viedokli, kas vēl nav noticis. Turpretī citā lietā tiesnese, attaisnojoties ar neuzmanību, parakstīja lēmumu par tai koleģiāli izskatītā lietā izteikta noraidījuma nepieņemšanu, kuru drīkstēja pieņemt un parakstīt tikai pārējās divas konkrētā tiesas sastāva dalībnieces. Šeit būtu pamats saukt pie atbildības gan šo tiesnesi, gan pārējās divas šī sastāva dalībnieces, lai pārbaudītu, kā un kāpēc visas trīs varēja būt vienādi neuzmanīgas likuma ievērošanā.

2. Praktiska pieredze tieslietu sistēmas reformās

Cienījamas tiesu varas neatkarībai un likumpadotībai ar tiesnešu atbildību jau tagad var izmantot esošos tiesiskos līdzekļus, ko apliecina AT priekšsēdētāja kā personas, kurai ir tiesības ierosināt disciplinārlietu, pieprasījums saskaņā ar likuma “Par tiesu varu” 91.² panta 1. punktu Tiesnešu ētikas komisijai izvērtēt vairāku tiesnešu nepiedalīšanos Latvijas tiesnešu konferencē.[12]

No jaunākajām tendencēm apsveicama ir gan šāda AT priekšsēdētāja pāreja no nereprezentablu statistikas datu apkopošanas[13] uz konkrētu savu pienākumu izpildi, gan arī vairāku personu īpaši normatīvi akcentētā tiesnešu apmācība.[14] Var izmeklēt tiesnešu konferences organizāciju, vajag uzlabot apmācību, taču tiesu neatkarību un sabiedrības uzticības iegūšanu un stiprināšanu efektīvāk panākt ar primāro problēmu novēršanu tiesu varas pamatpienākumu izpildē taisnīguma nodrošināšanā, jo tiesnešu apmācība un pašpārvalde, tiesu iestāžu darbības organizācija u.tml. ir tikai tam pakārtots realizācijas mehānisms.

Sākotnēji palīdzot Latviju veidot par tiesisku valsti krimināljustīcijas jomā,[15] noteicu risināmās problēmas, veicamās funkcijas, prioritātes, pēc tam to normatīvo un institucionālo risinājumu un finansiālo nodrošinājumu. Problēmas esošajā sistēmā bieži salīdzināju ar risinājumiem starptautisko tiesu, citu valstu praksē, pēc iespējas saskaņojot dažādas intereses, ieviešot tos arī Latvijā. Galvenais mērķis sākotnēji bija noziegumu prevencija, kam vajadzīga gan cietušā, gan darbinieku, gan ieslodzītā tiesību aizsardzība. Reformu procesos neizbēgami tiek iesaistītas dažādas intereses, kas dažreiz pat rada no vēlamā atšķirīgu vai vismaz jaunu rezultātu, ko konstatēju arī, pakāpeniski paplašinot darbību tieslietu sistēmā kopumā, piemēram, ierosināju Tiesnešu kvalifikācijas kolēģijas darbību uzlabot, bet ne tagadējo tiesneša profesionālās darbības periodiskās vērtēšanas procesu. Tāpat ierosināju pārbaudīt arī tiesnešu neētisku rīcību, bet atsevišķas Tiesnešu ētikas komisijas izveidošana vēlāk jau bija jauns risinājums.

Tiesnešu atbildībā var izmantot citu valstu pieredzi, starptautisko tiesu judikatūru un starpkaru Latvijas Tiesu iekārtas likumu vairākas normas, tomēr ne visas to nianses ir skaidras, un ne viss no tā var būt vajadzīgs.

Tiesnešu apmācība ir sine qua non, pašpārvalde ir vēlama, taču taisnīgumu var panākt tikai kopā ar efektīvas amatpersonu atbildības ieviešanu, jo tiesiskās darbībās apmācītās amatpersonas jau jaunā, kvalificētākā līmenī un ar jaunieviestajām pašpārvaldes institūcijām turpina bezatbildīgu tiesisko nihilismu pretēji taisnīguma mērķim.

Tieslietu sistēmas efektīvai darbībai bez vispusīgas apmācības nevar iztikt, ko gan var un vajag liegt tai nepiemērotiem cilvēkiem, īpaši noziedzniekiem.[16] Medicīnā ir zināmi gadījumi, kad persona tiek apmācīta, lai palīdzētu cilvēkiem, taču konkrētās personas apsēstība ar varu pavērš zināšanas pretēji to mērķim.[17] Tiesu nolēmumos, atšķirībā no medicīnas, šādi gadījumi vieglāk atpazīstami, salīdzinot tiesas deklarētos lietas apstākļus ar patiesību.

Tāpēc risinājumi atbilstīgi jāaktualizē, atceroties to mērķi. Uzskatu, ka Latvijas know-how tiesnešu atbildībā arī vispirms jābūt vērstai uz vienādas pamatotai judikatūrai atbilstošas prakses uzturēšanu un lietas dalībnieku interešu ievērošanu, bet disciplinārsodi tam būtu tikai pakārtota. Manuprāt, šīm prioritātēm tad arī jānosaka tiesnešu atbildības procesa īpatnības – vispirms pārkāpumu novēršana un atlīdzināšana no šiem pārkāpumiem cietušajiem, bet tikai pēc tam pārkāpēju sodīšana.

3. Disciplinārsodi

Neiedziļināšos izlemšanas niansēs par tiesneša disciplinārsodīšanas veidu, tā kā sodīšanu neuzskatu par prioritāru un tiesnešu “disciplinārvajāšana” vai vismaz atzinuma sniegšana par to būtu prokurora ziņā, kas ir viena no, manuprāt, atjaunojamām Tiesu iekārtas likumu normām.[18]

Piebildīšu tikai to, ka šobrīd tiesnešu disciplinārā atbildība Latvijā ir vērsta uz lēmumu par sodīšanu. Saskaņā ar Tiesnešu disciplinārās atbildības likuma (turpmāk – Disciplinārlikums) 7. panta ceturto daļu Tiesnešu disciplinārkolēģija var uzlikt tiesnesim disciplinārsodus: piezīmi; rājienu; amatalgas samazināšanu uz laiku līdz vienam gadam, no tās ieturot līdz 20 %. Atbilstoši šā paša panta astotajai daļai tikai “izņēmuma gadījumā tiesnešu disciplinārkolēģija var aprobežoties ar disciplinārlietas izskatīšanu sēdē, neuzliekot disciplinārsodu”, bet devītajai daļai – tā “var noteikt tiesnesim profesionālās darbības ārpuskārtas novērtēšanu”.

Saskaņā ar Disciplinārlikuma 7. panta otrās daļas 3. punktu tiesneša atcelšana no amata, lai gan ir sodoša, tomēr nav Tiesnešu disciplinārkolēģijas piemērojams disciplinārsods[19] un ir piekritīga Saeimai, kura (teorētiski) varētu tiesnesi arī neatcelt no amata. Tiesneša atcelšana no amata pēc būtības gan ir pielīdzināma kriminālsodam savu negatīvo seku dēļ, jo atceltais piecus gadus nedrīkst būt par tiesneša amata kandidātu (likuma “Par tiesu varu” 55. panta 9. punkts).

Manuprāt algas samazināšana arī pēc sava rakstura ir kriminālsods, neskarot civiltiesības, jo nav ar tiesneša pārkāpumu radītā kaitējuma cietušajam sekas, bet gan “it kā” parāda piedziņa valsts nevis cietušā labā. Citādi būtu, ja ar algas samazinājums tiktu novirzīts atlīdzinājumam no konkrētā tiesneša pārkāpuma cietušajam, bet tādā gadījumā tas būtu jāpanāk procesā, kurā piedalītos arī cietušais, kāds disciplinārās atbildības process šobrīd nav.

Piezīme un rājiens ir disciplinārsodi, kas sodītās personas civilās vai aizstāvības krimināllietā tiesības tieši neskar, tomēr tiem var būt būtiska nozīme nākošā pārkāpuma un soda gadījumā.

4. Noilguma termiņš

Daļēji piekrītot AT priekšsēdētāja teiktajam, ka tiesneša disciplinārsodīšanas noilguma termiņam nevajadzētu būt pārmērīgi garam, manuprāt, Disciplinārlikuma 4. panta pirmajā daļā būtu jānodala sūdzības iesniegšanas noilgums no disciplinārlietas uzsākšanas noilguma un sodīšanas noilguma. Ja tiesneša darbībā konstatēti pārkāpumi, no tiem cietušajiem lietas dalībniekiem ir jābūt iespējai atjaunot taisnību savā lietā, neatkarīgi no tiesneša sodīšanas. Atsevišķa sūdzība var būt vienīgais līdzeklis pret AT tiesnešiem, taču zemākas instances tiesnešu pārkāpums var būt atklāts arī blakus, apelācijas vai kasācijas sūdzībā, kas arī jāņem vērā, izlemjot, vai vērtēt pārkāpumu. Var būt gadījums, kad noilguma dēļ tiesnesi sodīt nevar, taču pārkāpuma konstatēšana (neatkarīgi no tiesneša sodīšanas vai atlaišanas ierosināšanas) varētu būt pamats lietas jaunai izskatīšanai sakarā ar jaunatklātiem apstākļiem, kuras noilgumu arī būtu saprātīgi pagarināt vai vispār atcelt, ņemot vērā Latvijas negaidīti ilgās tiesvedības pat vienkāršās lietās. Tāpēc likuma un atbilstīgi ētikas normu pārkāpumu izskatīšana varētu būt Tiesnešu ētikas komisijai piekritīga (Latvijas Tiesnešu ētikas kodeksā iekļauti vairāki principi, tā 1. un 2. kanonā arī godīgums un likuma ievērošana) un pārkāpuma konstatēšana kā pamats lietas jaunai izskatīšanai neatkarīgi no noilguma disciplinārlietā un procesa Disciplinārtiesā.

5. Procesa trūkumi tiesnešu pašpārvaldes kolēģijās

Prioritārajai tiesnešu amatpārkāpumu novēršanai īsti neder ne saukšanas pie disciplinārās atbildības process Tiesnešu disciplinārkolēģijā, ne šobrīd paredzētā tiesnešu profesionālās darbības novērtēšanā Tiesnešu kvalifikācijas kolēģijā (turpmāk kopā arī – Kolēģijas), jau sākotnēji paredzot tiesnešiem neraksturīgu funkciju izpildi un nevajadzīgu papildu slodzi, ko atzīst arī AT priekšsēdētājs, tostarp 2020. gada 22. maijā publicētajā intervijā norādot, ka tiesnešu kvalifikācijas vērtēšana aizņem daudz laika un atrauj kvalifikācijas vērtēšanas procesā iesaistītos tiesnešus no tiešo darba pienākumu pildīšanas.[20]

Proti, Kolēģijās strādājošie un to piesaistītie tiesneši savas tiešo pienākumu pildīšanas vietā spiesti ilgi nodarboties ar zinātniskiem pētījumiem un izmeklēt konkrētu savu kolēģu darbu. Kolēģiju darbība ne tikai atņem laiku tiešo tiesas spriešanas un tai nepieciešamās kvalifikācijas paaugstināšanas funkciju izpildei, bet arī neveicina to izveidošanas mērķa sasniegšanu, jo Kolēģijās tiesnešu darbība un disciplinārā atbildība parasti netiek patiesi vērtēta pēc būtības un nerisina svarīgāko tiesu varas problēmu, kas ir sabiedrības neuzticēšanās pastāvīgas tiesisko un faktisko apstākļu slēpšanas un sagrozīšanas tiesu nolēmumos rezultātā. Kolēģijās daži tiesneši darbojas kā vienu savu kolēģu subjektīvi labdari, bet citu – apsūdzētāji vai vismaz eksperti, kas ir tiesneša parastajai darbībai neraksturīgas procesuālās funkcijas, ja pat netiek veiktas ar ļaunu nolūku. Faktiski tiesnešu darbības vērtēšana un disciplinārā atbildība atkarīga no vērtētāju personiskajām simpātijām, kas nosaka vērtējumu subjektivitāti kā parasti pētījumā, kad nav iespējams aprakstīt pilnīgi visu un vieni fakti netiek ņemti vērā, bet citi tiek nevajadzīgi uzsvērti vai sagrozīti. Tas rada ja ne tiešas kukuļošanas, tad noteikti korporatīvās korupcijas attiecības starp tiem tiesnešiem, kuri ir pielāgojušies šādai sistēmai.

Savulaik, lai mazinātu šaubas par Tiesnešu disciplinārkolēģijas objektivitāti, tās lēmuma pieņemšanas procesā tika liegts piedalīties disciplinārlietas ierosinātājam, ja tas bija šīs kolēģijas sastāvā. Manuprāt, pats problēmjautājuma vai pat iespējamā pārkāpuma konstatēšanas un disciplinārlietas ierosināšanas fakts (Disciplinārlikuma 3. pants) uzreiz neliecina par neobjektivitāti. Jautājumi par tiesneša nolēmumiem var rasties ikvienam, arī personai, kas tiesīga ierosināt disciplinārlietu, un jābūt iespējai uz šiem jautājumiem pienācīgā procesā atbildēt. Arī tagad procesos tiesā tiesnesis gan ierosina lietu, gan pieņem tajā nolēmumus, tomēr nevienu lietu neierosina pēc savas iniciatīvas.

Daudz neobjektīvāka un tiesas būtībai neatbilstošāka ir šādas disciplinārlietas sagatavošana un izskatīšana Tiesnešu disciplinārkolēģijā (Disciplinārlikuma 3. un 6. pants), kad tiesneši paši pēc savas iniciatīvas nodarbojas ar sev nepiedienīgo izmeklēšanas un apsūdzības funkciju. Līdzīgas tiesnešiem neraksturīgas un prettiesiskas darbības ir tiesnešu atsauksmju rakstīšana Tiesnešu kvalifikācijas kolēģijai un attiecīgi vispār tiesneša vērtēšana šādā kolēģijā (likuma “Par tiesu varu” 33. panta trešās daļas 3. punkts, 94.², 94.³ pants).

Ja kolēģa darbībā kaut kas neapmierina, tad godīgs tiesnesis izrunā šo problēmu personīgi, pēc tam sapulcē, kur jāpanāk vienošanās par vienotu praksi. Tikai negodīgas un savu pamatpienākumu izpildē slinkas personas, kādas nedrīkst būt tiesneši, pēc savas iniciatīvas subjektīvi vāks, atlasīs, izdomās, viltos un apkopos sev tīkamu kolēģi slavinošu informāciju vai netīkamu kolēģi tikai apmelojošu informāciju.

Savulaik pret mani četras negodīgas personas (no tām trīs toreiz atradās tiesnešu amatos) mēģināja slepeni iesniegt šādas denunciācijas, taču administratīvajā procesā tika nomainītas. Pie tam savādi, ka iepriekš šīs pašas un ar tām saistītas personas man piedāvāja nepildīt darba pienākumus un iesaistīties iedzīvošanās shēmās ar materiāliem labumiem par procesu ar noteiktu rezultātu, no kā es atteicos.

Tiesu varas darbības būtība ir konkrētu tiesisko attiecību, nevis personas dzīves gaitas pārbaude un apsūdzība. Ja pēdējā ir nepieciešama, tad to ir jāveic prokuroram, bet apsūdzētajam, arī tiesnesim, ir jābūt visām iespējām aizstāvēties.

Tāpēc Kolēģiju darbības process ir tiesu varai neatbilstošs un korporatīvi subjektīvs.

6. Secinājumi un priekšlikumi

6.1. Tiesnešu atbildībai vispirms ir jākoncentrējas uz atlīdzināšanu no pārkāpumiem cietušajiem un pārkāpumu novēršanu ar vienotu praksi, bet tikai pēc tam uz pārkāpēja sodīšanu.

6.2. Iebildumu par tieneša darbību lietas izskatīšanā varētu izteikt jebkurš (tiesas priekšsēdētājs vai cits tiesnesis, arī zemākas instances tiesnesis par augstāku instanci vai citu tiesu, privātpersona, tieslietu ministrs). Ja iebilduma adresāts tam piekrīt, tad klusē. Ja nepiekrīt, tad kaut vai saskaņā ar Latvijas Tiesnešu ētikas kodeksa 1. un 2. kanonu vēršas Tiesnešu ētikas komisijā, kura konfidenciālā procesā izskata – vai ir pārkāpums? Ja saskata pārkāpumu, tad prokuratūra vēršas (ceļ apsūdzību) DT, atjaunojot “18. novembra Latvijā”, tostarp Tiesu iekārtas likumu 208. pantā noteiktās tieslietu sistēmai piederoša, bet tiesu varu nerealizējoša prokurora[21] funkcijas DT darbībā.

Manuprāt, paša pārkāpuma izvērtēšanā jāņem vērā tikai konkrētā gadījuma apstākļi un dalībnieki, tomēr tālāk, jau lemjot par tiesneša (ne)sodīšanu, jāievēro arī citi ar konkrētā tiesneša darbu saistīti apstākļi – citi pārkāpumi, slodze dažādu pienākumu izpildē. Tādēļ sodīšanas procesu DT vajadzētu nošķirt no pārkāpuma izvērtēšanas procesa, piemēram, Tiesnešu ētikas komisijā vai citā kompetentajā iestādē, no kurām pēdējā izlemj lietu tad, ja pārkāpums pieļauts ārpus tiešo darba pienākumu pildīšanas un vērtēts atsevišķā administratīvā, kriminālprocesā u.tml.

Ja tiesneša pārkāpums konstatēts citā iestādē ārpus amata pienākumu izpildes, tad disciplinārlieta varētu uzreiz nonākt DT.

6.3. Vienotā sūdzību reģistra ieviešanas mērķis Latvijā ir sakopot visas sūdzības par tiesu sistēmu. Šajā portālā, kuru pārvalda Tiesu administrācija, tiek glabāta informācija par sūdzībām neatkarīgi no tā, kura iestāde sūdzību ir saņēmusi un izskatījusi – Tieslietu ministrija, rajona (pilsētas) tiesa, apgabaltiesa vai Augstākā tiesa. Reģistrā ir informācija par sūdzību un uz to sniegto atbildi, kā arī sūdzības rezultāta kopsavilkums (pamatota vai nepamatota sūdzība). Informācija tiek nodota arī Tiesnešu kvalifikācijas kolēģijai — tas ir viens no vairākiem avotiem, ko šī tiesu iestāde izmanto regulārā tiesnešu izvērtēšanā.[22]

Manuprāt, tamlīdzīgā sūdzību (vai iebildumu) reģistrā jāreģistrē ne tikai sūdzības, bet arī citādi iebildumi gan no lietas dalībniekiem, gan citiem tiesnešiem vai tiesu instancēm, gan trešajām personām, jākoncentrējas uz visiem iebildumiem par problēmjautājumiem un to atrisināšanu, nevis sūdzības pamatotību vai nepamatotību, jo, kā jau iepriekš norādīju, lielāko daļu sūdzību neviens objektīvi neizskata. Pēc domstarpību novēršanas jau prokurors vai cietušais pēc vēlēšanās varētu “makšķerēt” ārā acīmredzami sodāmus pārkāpumus un iet ar tiem uz DT, bet tiesnesis – uz Tiesnešu ētikas komisiju.

Ja iebildumā skartais jautājums ir būtisks, tad to varētu izskatīt, piemēram, Tiesnešu ētikas komisijā, kuras lēmums varētu būt pamats arī procesam DT (pēc uz aizstāvību tiesīgās personas, cietušā vai prokurora iniciatīvas) vai lietas izskatīšanai pēc jaunatklātiem apstākļiem, kuras attiecīgais noilgums (piemēram, desmit gadi Civilprocesa likuma 478. panta trešajā daļā) ir jāpagarina vai vispār jāatceļ, ņemot vērā ilgos lietu izskatīšanas termiņus Latvijas tiesu sistēmā, kas bieži pārsniedz desmit gadus.

6.4. DT prasījums par tiesneša disciplinārsodīšanu vai atlaišanas ierosināšanu jāuztur prokuroram, vismaz ar atzinumu. Varētu pārdomāt, vai prokuratūru iesaistīt plašāk atzinuma sniegšanai par jebkuru jautājumu vai tikai apsūdzībai sodīšanai. Periodiski, ja tiesnesis nepilda vai slikti pilda savus pienākumus, tā piezīmju un rājienu kopums un/vai ētiskas problēmas arī var likt pret to vērsties prokuroram.

Piemēram, ja tiesnesi cits tiesnesis (sastāvs) nepamatoti apvaino nekompetencē vai nepareizā lietas izskatīšanā, tad šim apvainotājam arī varētu izteikt iebildumu. Praksē šāda veida domstarpības parasti tika apspriestas sanāksmēs, kurā pēc dažādiem argumentiem nonāk pie kaut kādas vienošanās. Ja vēlāk tiesnesis (tiesneši) nolemj pretēji tam, tad tas var būt pamats kaut kāda veida disciplinārai sodīšanai.

6.5. Alternatīvi vai paralēli saprātīgu privātapsūdzību var atjaunot krimināllietās un ieviest tiesnešu disciplinārprocesā. Ja prokurors neredz pamatu vērsties DT no tiesneša pārkāpuma cietušajam būtiskā jautājumā, tad cietušais pats varētu uzturēt apsūdzību DT.

Vēl varētu pārdomāt cietušā civilprasības par atlīdzinājumu celšanu Satversmes 92. panta un Civillikuma 1635. panta kārtībā pret valsti par jebkuru nepamatotu tiesību aizskārumu, tostarp prettiesisku lietas izspriešanu vai izlemšanu, īpaši atsaucoties uz ECT lēmumu lietā “Guravska pret Latviju” (pieteikums Nr. 41553/18), taču nav skaidrs, kā šī ECT doma praktiski realizējama. Protams, teorētiski iespējams būtu celt civilprasību par jebkurā procesā (tostarp administratīvajā un kriminālprocesā) pieļautu nepamatotu tiesību aizskārumu, tomēr šajā kontekstā loģiska ir iespēja, ka atlīdzinājums cietušajam par tiesnešu (krimināliem vai disciplināriem) pārkāpumiem izskatāms tieši administratīvā procesa kārtībā, vispār panākot to pārbaudi. Tomēr, ja šādā procesā iesaistītie soģi turpinās pārkāpumus, tad šo procesu skaits un apjoms var pieaugt eksponenciāli, tāpat nenodrošinot tiesības uz taisnīgu tiesu.

6.6. Nepienācīga procesa un iespējamas neatbilstības Satversmei dēļ jālikvidē Tiesnešu disciplinārkolēģija (tās vietā skat. iepriekš 6.2. punktā piedāvāto procesu), jo tai ir izpildvaras funkcijas. Arī Tiesnešu kvalifikācijas kolēģija jālikvidē vai vismaz jāpārskata tās pilnvaras un process. Juridiskā kvalifikācija jānosaka Valsts vienotā jurista profesionālās kvalifikācijas eksāmenā[23] vai/un jāievieš Vācijai līdzīga tiesnešu, prokuroru un advokātu vienotā eksaminācijas un dienesta gaita, bet tiesnešu apstiprināšanā un atcelšanā jāpiedalās vairākām iestādēm ar dažādu valsts konstitucionālo institūciju pārstāvjiem. Par savu kvalifikāciju atbild katrs tiesnesis pats. Tiesneša kvalifikāciju varētu vērtēt tikai saukšanas pie atbildības gadījumā, ar sūdzību (iebildumu) reģistra datiem, arī pēc piezīmju un rājienu kopuma, to apstrīdēšanas gadījumā – pēc tās rezultātiem.

6.7. Varētu mainīt noilguma termiņus tiesnešu disciplinārlietās. Pārkāpumu vai vispār domstarpības pēc būtības varētu izskatīt neierobežoti, atšķirībā no sodīšanas.

Noslēgums

Mums uzticēto pienākumu izpildei jau esam veikuši un turpināsim pozitīvas izmaiņas tieslietu sistēmā. Pašlaik necieņu pret tiesu galvenokārt rada netaisnīgi nolēmumi, kuros ir nepatiesi faktiskie un tiesiskie apstākļi. Atkarīgas netaisnīgas tiesas uzturētāji un atbalstītāji zina un cer, ka tā subjektīvi kalpos viņiem. Tomēr ar nepatiesību (patiesības nodevību) šodien tiek izvēlēts tūlītējs izdevīgums un savtīgu iegribu apmierināšana, “izvēlēts Baraba”, ar to nolemjot viņu, sevi un pasaules lielu daļu noziedzības turpināšanai un nāvei, zaudēta tiesas cieņa un sabiedrības uzticība, apdraudēta drošība ilgtermiņā. Savukārt, ar atbalstu patiesīgumam un atklātībai, kaut arī emocionālai, ar mīlestību palīdzot pārkāpējiem un vienaldzīgajiem turpmāk nepieļaut pārkāpumus un atlīdzinot cietušajiem, mēs veicināsim objektīvu kopējo labumu, kad visi, arī “Baraba”, dzīvos.

Ar politizētu tiesas spriešanu, ignorējot lietas patiesos tiesiskos un faktiskos apstākļus, tiek panākts soģim vēlamais rezultāts īstermiņā, taču var notikt netaisnība. Ja ar pienācīgu tiesnešu atbildības procesu panāktu patieso apstākļu ievērošanu, tie palīdzētu novērst netaisnību un necieņu. Quid est autem aliud quod malum dicitur, nisi privatio boni?[24]

[1] Skat.: https://mmednis.home.blog/2020/01/22/maris-mednis-ll-m-latvijas-valsts-un-tas-parstavju-iespejas-atbalstit-tiesiskumu-polija/?fbclid=IwAR1slBAraiDQp2kYcehtC_4rxEK98smIImdr2_upzjjRX60k5_Zx1gBXZTQ

[2] Skat.: http://at.gov.lv/lv/jaunumi/par-tieslietu-padomi/tieslietu-padomes-desmitgade-uzsver-tas-lomu-tiesu-varas-neatkaribas-un-kvalitates-stiprinasana-10212

[3] Skat.: https://www.delfi.lv/delfi-tv-ar-jani-domburu/raksti/strupiss-98-99-sudzibu-par-tiesnesiem-nepamatotas-iespejams-dala-disciplinarlietu-politiski-motivetas.d?id=52163195

[4] Skat.: https://ir.lv/2020/05/22/zinu-kas-jadara/

[5] Skat.: https://mmednis.home.blog/2020/01/22/maris-mednis-ll-m-latvijas-valsts-un-tas-parstavju-iespejas-atbalstit-tiesiskumu-polija/?fbclid=IwAR1slBAraiDQp2kYcehtC_4rxEK98smIImdr2_upzjjRX60k5_Zx1gBXZTQ

[6] Skat.: https://mmednis.home.blog/2019/06/29/valsts-nezagsana-2-dala-dzivibas-vests-tiesibsargataju-aizstavibai/?fbclid=IwAR3o2izpnQL6UNrd7b7bKBavERWHC_7cgpvX0qrvIiDTmHYdUK5NbiD4jU0

[7] Skat.: https://mmednis.home.blog/2019/06/29/valsts-nezagsana-3-dala-akmens-pili-dzelondarzos-1/?fbclid=IwAR3hkWyYYNTpb9237FDgiI1MjNArM_3agxy1zm-oMZgfJmUh_1R3LleMTio

[8] Skat.: https://mmednis.home.blog/2020/10/29/soda-regresivas-izpildes-aktualitate-kriminaljusticijas-reforma/

[9] Skat.: https://pietiek.com/raksti/vai_var_uzticeties_aigaram_strupisam_ka_augstakas_tiesas_priekssedetaja_amata_kandidatam

[10] DT 2015. gada 11. maija lēmuma lietā Nr. DT-6/2015 10. un 12. punkts.

[11] Citādi būtu gadījumā, ja būtu apgalvots par tiesneša radniecību ar kādu no lietas dalībniekiem, par kuru viņš iepriekš nebija zinājis, tad to varbūt tiešām vajadzētu pārbaudīt apspriežu istabā.

[12] Skat.: https://www.delfi.lv/news/national/politics/neciena-pret-kolegiem-strupiss-etikas-komisija-sudzas-par-33-tiesnesu-ricibu.d?id=52478241

[13] Skat.: https://www.delfi.lv/delfi-tv-ar-jani-domburu/raksti/strupiss-98-99-sudzibu-par-tiesnesiem-nepamatotas-iespejams-dala-disciplinarlietu-politiski-motivetas.d?id=52163195

[14] Krūzkopa S. Kāds būs tiesneša amata pretendenta ceļš līdz tiesneša amatam. Skat.: https://lvportals.lv/tiesas/319135-kads-bus-tiesnesa-amata-pretendenta-cels-lidz-tiesnesa-amatam-2020

[15] Par veiktajām un vajadzīgajām izmaiņām skat.: https://mmednis.home.blog/2019/06/29/valsts-nezagsana-3-dala-akmens-pili-dzelondarzos-1/?fbclid=IwAR3hkWyYYNTpb9237FDgiI1MjNArM_3agxy1zm-oMZgfJmUh_1R3LleMTio

[16] Kanādiešu psihologu sagatavotu programmu “Cognitive Skills” (tulkojums latviešu valodā – Domāšana un Rehabilitācija: Kognitīvo prasmju mācīšanas rokasgrāmata, 2000) mēs ar tās autortiesību īpašniekiem uzdāvinājām Latvijas pārvaldes iestādēm. Šīs programmas autortiesību īpašnieki uzsvēra, ka tajā nedrīkst apmācīt sociopātus, kuriem ir pārāk zems empātijas līmenis. Pretējā gadījumā šāds indivīds var kļūt vēl bīstamāks sabiedrībai, jo labāk iemācīsies pielāgot savu izturēšanos un realizēt savus nemainīgos noziedzīgos mērķus.

[17] Piemēram, gadījumā ar Schwester Tod (Todesengel) Irēni Bekeri Charité slimnīcā Berlīnē.

[18] Tiesu iekārtas likumu (1936. gads) 208. pantā paredzēts, ka tiesu varas amatpersonas disciplinārlietā “pirms sprieduma taisīšanas tiesa noklausās prokurora vai virsprokurora atzinumu, pēc piederības, un pēc tam tiesājamā galīgos paskaidrojumus”.

[19] Saskaņā ar Satversmes 84. pantu “Tiesnesi pret viņa gribu atcelt no amata var Saeima vienīgi likumā paredzētos gadījumos, pamatojoties uz tiesnešu disciplinārkolēģijas lēmumu vai tiesas spriedumu krimināllietā”.

[20] Skat.: https://ir.lv/2020/05/22/zinu-kas-jadara/

[21] Par prokurora funkcijām skat.: https://mmednis.home.blog/2019/12/31/maris-mednis-ll-m-tieslietu-sistemas-izmainu-interpretacija-neieverota-tiesu-vara/?fbclid=IwAR3hkWyYYNTpb9237FDgiI1MjNArM_3agxy1zm-oMZgfJmUh_1R3LleMTio

[22] Komisijas paziņojums Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un Sociālo lietu komitejai un Reģionu Komitejai, 2020. gada ziņojums par tiesiskumu, Tiesiskuma situācija Eiropas Savienībā, SWD(2020) 313 final, 30.9.2020, Valstu sadaļa – tiesiskuma situācija Latvijā. Skat.: https://eur-lex.europa.eu/legal-content/LV/TXT/HTML/?uri=CELEX:52020SC0313&from=EN

[23] Skat. Ministru kabineta 2019. gada 15. janvāra noteikumus Nr. 46 “Valsts vienotā jurista profesionālās kvalifikācijas eksāmena kārtība”.

[24] S. Aurelii Augustini. Enchiridion ad Laurentium, sive, De fide, spe et caritate liber. C.XI. Skat.: https://archive.org/details/dedoctrinachrist00augu