Nu re!
Ja mēs vēl iemācītos šajā procesā neiepīt reliģiju dogmas, būtu pavisam skaisti!

Atceros biju mazs, biju kapu svētkos, sēdējām ar kaut kādu attālo radinieci uz krēsla un skatījāmies procesiju, tā sāka kaut ko aktīvi stāstīt par dieva gribas darīšanu un tādām lietām. Teicu, ka man liekas, ka mums pietiek lietas, ko uz zemes darīt un risināt, pirms atļaujamies par nezināmiem dieviem runāt. Dabūju 20 minūšu monologu par to, kā es neko nesaprotu un kā atļaujos aksiomas apstrīdēt. Sajūta bija tāda, ka, ja tas būtu viņas ziņā, tiktu normāli aizsūtīts uz kristīgo internātskolu, kur sauli neredzētu, kamēr dogmas ar pārliecību acīs nespētu skaitīt.
Man paveicās, jo mani vecāki ļāva man augt. Mans rebell gars nekad neļautu sevi salauzt. Fanātiski reliģiskā kopienā, es vnk aizbēgtu un nonāktu uz ielas un tur arī dzīvotu. Bet citiem nepaveicas un tie nabaga cilvēki veido daļu no tiem, kas ir izstumti un distancējas no sabiedrības.

Cieņa pret cilvēku ir galvenā lieta, kas mums ir jāiemācās un bērns ir cilvēks, kurš ir jāciena! Ja mēs cerības liekam uz jauno paaudzi (kas radīs labāku rītdienu), mums ir jāatceras, ka labāku nevar radīt, ja tiek uzspiesti vecā trūkumi. Kas ir labāks, mēs nezinām, tādēļ ir jārada vide, kurā var jaunas idejas veidoties.