1. Vekseļtiesību regulējuma attīstība Latvijas teritorijā

Vērtējums par piemērojamo vekseļtiesību regulējumu Latvijas teritorijā (izņemot Latgali) Krievijas impērijas laikā bija ārkārtīgi pretrunīgs. Tā, no vienas puses, profesors Frīdrihs Georgs fon Bunge ir norādījis, ka attiecībā uz vekseļiem Latvijas teritorijā ir spēkā vispārējie Krievijas likumi. No otras puses, citā savā darbā F.G. fon Bunge nonāca pie pretēja secinājuma, norādot, ka vismaz Vidzemē nedz Krievijas 1729. gada, nedz 1832. gada vekseļlikums nav spēkā un vekseļu tiesības tiek regulētas ar Rīgas pilsētas 1677. gada statūtiem un Zviedrijas 1671. gada vekseļlikumu.³ Par to liecina arī tas, ka atbilstoši 1805. gada 12. septembrī Valdošā Senāta sniegtajam skaidrojumam krievu vekseļu tiesības nebija piemērojamas Igaunijas hercogistes teritorijā.⁴ Arī Konstantīns Čakste ir norādījis uz Zviedrijas 1671. gada vekseļlikuma spēkā esamību Vidzemē un Igaunijā.⁵

Turpretī Baltijas tiesību pētnieks barons Aleksandrs Nolde atzīmē, ka vietējo tiesu praksē tika atzīta gan Zviedrijas, gan Krievijas vekseļu likumu piemērojamība atkarībā no līdzēju vienošanās. Tomēr 1893. gadā lietā Nr. 58 Valdošā Senāta Civilās kasācijas departaments nonāca pie secinājuma, ka Krievijas 1832. gada vekseļlikums ir piemērojams visās trijās guberņās, t.i., Vidzemē, Igaunijā un Kurzemē.⁶ Tādējādi Krievijas impērijas Valdošais Senāts bija galīgi atrisinājis jautājumu par Krievijas vekseļu tiesību regulējuma piemērojamību tā laika Latvijas teritorijā.

Par pašreiz spēkā esošā Vekseļu likuma priekšgājēju ir uzskatāms Krievijas impērijas 1902. gada Vekseļlikums (Устав о векселях – krievu val.), kas ir ietverts Krievijas impērijas likumu kopojuma II sējuma otrajā daļā un kas Baltijas guberņās stājās spēkā 1903. gada 1. janvārī.⁷ Atbilstoši Vekseļu likuma pārejas noteikumu 1. punkta pirmajam teikumam "vekseļiem, kas izrakstīti pirms šā likuma spēkā stāšanās, pat ja uz tiem ir uzraksti, kas taisīti pēc šā likuma spēkā stāšanās, jāpiemēro Vekseļu nolikuma (1932. gada izd.) noteikumi". Tomēr, neskatoties uz nedaudz maldinošu nosaukumu, Vekseļu nolikuma 1932. gada izdevums ir nevis jauns likums, bet gan kodificēts 1902. gada Vekseļlikums, kurā, pamatojoties uz likuma "Par kodifikācijas nodaļu" 7. pantu, ir pārņemti visi grozījumi, kas tika izdarīti laika posmā no 1925. gada līdz 1932. gada 30. jūnijam.⁸ Arī 1925. gada Kodifikācijas nodaļas sagatavotais Vekseļu nolikuma izdevums nav uzskatāms par jaunu likumu, bet vien par 1902. gada Vekseļlikuma tulkojumu latviešu valodā, kas ir papildināts ar Latvijas Republikas likumdevēja izdarītajiem grozījumiem.⁹

Apskatot pašreiz spēkā esošo Vekseļu likumu, jāatzīmē, ka tas atšķiras no 1902. gada Vekseļlikuma lielākoties sistēmas ziņā. Tā Vekseļu likums iesāk vekseļu tiesību regulējumu ar pārvedu vekseli jeb tratu,¹⁰ nosakot, ka vienkāršam vekselim jāpiemēro tratai paredzētie noteikumi, ciktāl šie noteikumi nerunā pretim vienkāršā vekseļa būtībai (Vekseļu likuma 77. pants).¹¹

Turpretī atbilstoši 1902. gada Vekseļlikuma¹² 1. pantam bija paredzēta cita kārtība, atbilstoši kurai noteikumi par vienkāršiem vekseļiem bija piemērojami pārvedu vekseļiem, ievērojot atsevišķus izņēmumus. Šī kārtība savukārt sakņojās arī tā laika Latvijas saimnieciskajā realitātē, atbilstoši kurai Latvijā (tāpat kā bijušajā Krievijas impērijā) iekšējā apgrozībā atradās vienīgi vienkāršie vekseļi, kamēr tratu loma bija sekundāra, jo tratas tika izmantotas tikai tirdzniecības darījumos ar ārvalstniekiem.¹³ Šāda regulējuma sistēmas aizmetņi ir saskatāmi arī vekseļa kā tiesību institūta vēsturiskajā attīstībā, saskaņā ar kuru vienkāršais vekselis mūsdienu izpratnē bija radies viduslaiku Itālijā jau 12. gadsimtā, savukārt trata – turpat divus gadsimtus vēlāk, nostiprinoties tirgotāju korporāciju statūtos.¹⁴

Pašreiz spēkā esošais Vekseļu likums tika pieņemts, par pamatu ņemot 1930. gada 7. jūnija Ženēvas konvencijā ietverto pielikumu. Minētās konvencijas pielikums tomēr neizsmeļ visus vekseļu tiesību jautājumus, tā, piemēram, tas nesatur noteikumus par vekseļu protestēšanas kārtību un mortifikāciju,¹⁵ ko katra konvencijas dalībvalsts var regulēt pēc sava ieskata, kā arī noteiktos gadījumos piešķir valstīm tiesības iesniegt atrunas un pieņemt citāda satura tiesību normas.¹⁶

Minētā konvencija tika pieņemta Ženēvas 1930. gada konferences par vekseļu unifikāciju rezultātā. Kopumā šajā konferencē tika parakstītas trīs konvencijas: (1) konvencija par vienoto jeb uniformo Vekseļu likumu ar protokolu un diviem pielikumiem: (a) vienotā jeb uniformā likuma teksts un (b) atrunas; (2) konvencija par noteikumiem starptautisko vekseļu privāttiesību jomā ar protokolu; (3) konvencija par zīmoglikumu attiecību pret vekseļtiesībām ar protokolu; un (4) galīgais akts. Atzīmējams, ka visas trīs konvencijas ir savstarpēji nošķirtas un tāpēc varēja tikt parakstītas katra atsevišķi. Latvijas delegācija konferences noslēgumā ir parakstījusi tikai galīgo protokolu.¹⁷ Norādāms, ka šī raksta sagatavošanas laikā situācija nav mainījusies – Latvija nav parakstījusi un ratificējusi minētās konvencijas.¹⁸ Jāpiezīmē, ka, piemēram, Padomju Savienība bija (un tagad Krievijas Federācija ir) visu šo konvenciju dalībvalsts.

Tādējādi situācija ar Latvijas starptautiskajām saistībām vekseļu tiesību jomā nav tik viennozīmīga. 1938. gada 29. jūnijā tika pieņemts likums par "Konvenciju starp Latviju, Igauniju un Lietavu [tagad Lietuva – autora piez.] par vienādu tratu un vekseļu likumu"¹⁹. Ar šī likuma 1. pantu tika noteikts, ka "Kauņā 1938. gada 9. aprīlī parakstītā "Konvencija starp Latviju, Igauniju un Lietuvu par vienādu tratu un vekseļu likumu" ar šo likumu pieņemta un apstiprināta". Tādējādi ir secināms, ka Latvija ir ratificējusi Kauņā 1938. gada 9. aprīlī parakstīto konvenciju.²⁰ Ar 1938. gada 9. aprīļa Konvencijas starp Latviju, Igauniju un Lietuvu par vienādu tratu un vekseļu likumu 1. pantu tika noteikts: "Latvijas, Igaunijas un Lietuvas valdības apņemas izdot savās valsts valodās, sākot ar 1938. gada 1. oktobri, savās attiecīgās teritorijās vienādu tratu un vekseļu likumu, kas ir šās konvencijas pielikuma teksts un ir rediģēts, pamatojoties uz Ženēvā 1930. g. 7. jūnijā parakstītām starptautiskām konvencijām par tratām un vekseļiem, proti: 1) konvenciju par vienādu tratu un vekseļu likumu (ar protokolu un pielikumiem); 2) konvenciju dažu konfliktu nokārtošanai likumos par tratām un vekseļiem (ar protokolu); 3) konvenciju par zīmognodevu tratām un vekseļiem (ar protokolu)." Atbilstoši 1938. gada 9. aprīļa konvencijas 2. pantam tās puses ir apņēmušās pievienoties visām trijām Ženēvas 1930. gada konferencē pieņemtajām konvencijām.

Saistībā ar Kauņā 1938. gada 9. aprīlī parakstītās konvencijas ratificēšanu un Vekseļu likuma pieņemšanu tieslietu ministrs Hermanis Apsītis ir īpaši atzīmējis, ka ar Vekseļu likuma izsludināšanu būs panākta ne tikai pilnīga likumdošanas vienādība Latvijas, Igaunijas un Lietuvas vekseļu tiesībās, bet arī vienādība visos svarīgākajos noteikumos ar tām valstīm, kas pievienojušās Ženēvas 1930. gada 7. jūnija konvencijai par vienoto Vekseļu likumu. Šāda harmonizācija savukārt sekmēs vekseļu apgrozību un dažādu valstu tiesu prakses vienādību vekseļu tiesību jautājumos.²¹ Diemžēl Latvijas gadījumā okupācija un karš neļāva pilnā mērā piepildīties šai iecerei, un no Baltijas valstīm tikai Lietuva attiecīgi 1997. un 2000. gadā ir pievienojusies 1930. gada 7. jūnija konvencijai par vienoto Vekseļu likumu (ar pielikumiem un protokolu) un 1930. gada 7. jūnija konvencijai par noteikumiem starptautisko vekseļu privāttiesību jomā (ar protokolu).

Ar Latvijas Republikas Augstākās padomes 1992. gada 26. augusta lēmuma²² 1. punktu tika noteikts, ka "Latvijas Republikas likums "Par 1938. gada 27. septembra Vekseļu likuma un Čeku likuma spēka atjaunošanu" stājas spēkā ar 1992. gada 1. oktobri". Savukārt ar šī lēmuma 5. punkta 5. apakšpunktu Latvijas Republikas Ministru padomei tika uzdots "veikt konsultācijas ar Igaunijas Republikas valdību un Lietuvas Republikas valdību par 1938. gadā starp Latviju, Igauniju un Lietuvu noslēgto konvenciju "Par vienādu tratu un vekseļu likumu" un "Par vienādu čeku likumu" darbības atjaunošanu". Turklāt atbilstoši Latvijas Republikas Augstākās padomes 1993. gada 5. janvāra lēmuma "Par daudzpusējiem līgumiem, kurus Latvijas Republika ir ratificējusi vai kuriem pievienojusies līdz 1940.