Pieteikumu šajā lietā iesniedza divdesmit viens Saeimas deputāts, citstarp uzskatot, ka Stambulas konvencijas 3. panta "c" punkts, 4. panta 3. punkts un 12. panta 1. punkts neatbilst Satversmei, jo prasot mainīt domāšanu un attieksmi pret personām, kas sevi neidentificē ar tām dzimšanas brīdī noteikto dzimumu.

Par vienotu tiesisko regulējumu

Iesākumā Satversmes tiesa pārbaudīja, vai Latvija Stambulas konvenciju parakstījusi atbilstoši Vīnes konvencijas par starptautisko līgumu tiesībām (turpmāk – Vīnes konvencija) un likuma "Par Latvijas Republikas starptautiskajiem līgumiem" prasībām. Veicot šo pārbaudi, Satversmes tiesa secināja, ka Latvija parakstījusi Stambulas konvenciju atbilstoši Vīnes konvencijā un likumā "Par Latvijas Republikas starptautiskajiem līgumiem" noteiktajām prasībām.

Tāpat Satversmes tiesa secināja, ka Stambulas konvencijas objekts un mērķis ir vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē izskaušana, tādējādi veicinot dzimumu līdztiesību. Līdz ar to arī visi ar Stambulas konvenciju dalībvalstīm uzliktie pienākumi attiecas vienīgi uz Stambulas konvencijas piemērošanas jomu atbilstoši tās objektam un mērķim.¹

Visbeidzot Satversmes tiesa nonāca pie secinājuma, ka Stambulas konvencijas 12. panta 1. punktā paredzētā pienākuma izpildē konvencijas dalībvalstīm atbilstoši Stambulas konvencijas 4. panta 3. punktam ir aizliegts pieļaut diskrimināciju citstarp uz dzimtes identitātes un dzimtes pamata. Tādējādi minētās Stambulas konvencijas normas paredz valsts pienākumu veicināt izmaiņas domāšanā un attieksmē, nediskriminējot citstarp tās personas, kuras sevi neidentificē ar tām dzimšanas brīdī noteikto dzimumu.

Līdz ar to, ievērojot pieteikumā paustā prasījuma būtību, Satversmes tiesa secināja, ka Stambulas konvencijas 3. panta "c" punkts, 4. panta 3. punkts un 12. panta 1. punkts (turpmāk – apstrīdētais regulējums) atzīstami par savstarpēji cieši saistītiem, tādēļ tie izskatāmajā lietā nevar tikt aplūkoti atrauti cits no cita. Minētais nozīmē, ka apstrīdētais regulējums vērtējams kā vienots tiesiskais regulējums.²

Par tiesvedības izbeigšanu – Satversmes ievads un 1. pants

Ņemot vērā, ka prasījums par apstrīdētā regulējuma atbilstību Satversmes ievadam un 1. pantam saistīts ar vieniem un tiem pašiem pieteikuma iesniedzēja apsvērumiem par Latvijas konstitucionālo identitāti, Satversmes tiesa secināja, ka apstrīdētā regulējuma atbilstība Sa­tversmes ievadam un 1. pantam vērtējama to kopsakarā. Tāpat Satversmes tiesa nolēma vispirms izvērtēt atbilstību Sa­tversmes ievadam kopsakarā ar 1. pantu, savukārt pēc tam apstrīdētā regulējuma atbilstību attiecīgi Satversmes 99. pantam un 110. pantam.³

Satversmes tiesa uzsvēra, ka konstitucionālā identitāte aptver konkrētu valsti raksturojošo valststiesisko identitāti un valsts iekārtas identitāti. Tā atbild gan uz jautājumu par to, kāda ir konkrētā valsts, proti, atspoguļo klasiskos starptautiskajās tiesībās atzītos konstitutīvos valsts elementus – teritoriju, tautu un suverēnu valsts varu, gan uz jautājumu par to, kāda ir konkrētās valsts iekārta. Atspoguļojot valsts teritoriju, tautu un valsts varu konstitūcijā, tiek ņemti vērā tādi ārpusjuridiski faktori kā vēsture, politika, nacionālie, kultūras un citi faktori, kas identificē attiecīgo valsti. Savukārt konkrētās valsts iekārtas identitāti nosaka šo valsts iekārtu raksturojošie vispārējie tiesību virsprincipi. Līdz ar to konstitucionālā identitāte ir saturiski ietilpīgs, plašs fenomens, kas sastāv no pēc savas dabas atšķirīgiem elementiem, no kuriem tikai daļa ir vispārsaistošas tiesību normas.⁴

Tāpat Satversmes tiesa vērsa uzmanību uz to, ka gan kristīgās vērtības, gan postulāts, ka ģimene ir saliedētas sabiedrības pamats, ir vieni no Latvijas konstitucionālo identitāti veidojošajiem elementiem, kuri palīdz identificēt Latvijas valsti. Šie elementi ir ārpusjuridiski faktori, kas izriet no vēsturiskiem un socioloģiskiem faktiem un atspoguļo vērtības, tomēr paši par sevi nav vispārsaistošas tiesību normas. Tas nozīmē, ka prasījums par apstrīdētā regulējuma atbilstību kristīgajām vērtībām un postulātam par to, ka ģimene ir saliedētas sabiedrības pamats, nav prasījums par apstrīdētā regulējuma atbilstību augstāka juridiska spēka tiesību normām.⁵

Vienlaikus Satversmes tiesa norādīja, ka atbilstoši Satversmes tiesas likuma 16. panta 2. punktam Satversmes tiesa izskata lietas par Latvijas parakstīto vai noslēgto starptautisko līgumu (arī līdz attiecīgo līgumu apstiprināšanai Saeimā) atbilstību Satversmei. Tā kā Satversmes ievadā minētās kristīgās vērtības un postulāts, ka ģimene ir saliedētas sabiedrības pamats, nav vispārsaistošas tiesību normas, pieteikumā norādītais prasījums par apstrīdētā regulējuma atbilstību šiem Latvijas konstitucionālo identitāti veidojošajiem elementiem nav piekritīgs Satversmes tiesai. Līdz ar to tiesvedība lietā daļā par apstrīdētā regulējuma atbilstību Sa­tversmes ievadam kopsakarā ar Satversmes 1. pantu izbeidzama.⁶

Par tiesvedības izbeigšanu – Satversmes 99. pants

Satversmes tiesa atzina, ka personas tiesības turēties pie saviem uzskatiem par sociālajām lomām, uzvedību, nodarbēm un īpašībām, kas, pēc šīs personas domām, atbilst sievietēm vai vīriešiem, ietilpst Satversmes 99. panta tvērumā.⁷

Kā to norādīja Satversmes tiesa, apstrīdētais regulējums pēc būtības uzliek Stambulas konvencijas dalībvalstīm pienākumu pielikt saprātīgas pūles tādu aizspriedumu, paražu un tradīciju izskaušanai, kuras sekmē dzimtē balstītu vardarbību pret sievietēm, un šā pienākuma īstenošanā nepieļauj diskrimināciju. Tas nozīmē, ka apstrīdētajā regulējumā paredzētais pienākums neprasa no dalībvalstīm konkrētus sasniedzamos rezultātus, bet nosaka vispārīgu rīcības modeli. Tāpat Satversmes tiesa uzsvēra, ka valstij ir pienākums saprātīgam un izglītotam indivīdam piedāvāt informāciju par vardarbību un to izraisošiem faktoriem, lai tādējādi šādu vardarbību novērstu. Tas attiecas arī uz dzimtē balstītu vardarbību. Tas vien, ka šāda informācija indivīdiem tiek piedāvāta, nenozīmē, ka viņiem tiktu uzlikts pienākums uzturēt noteiktu pārliecību. Šāds secinājums izriet citstarp no tā, ka apstrīdētais regulējums neparedz piespiedu līdzekļu vēršanu pret personu nolūkā panākt, lai tā maina savu pārliecību.⁸

Papildus Satversmes tiesa vērsa uzmanību, ka vairākos Latvijai saistošos starptautiskajos līgumos jau šobrīd paredzēti pienākumi, kas saistīti ar domāšanas un attieksmes maiņas veicināšanu nolūkā mazināt cilvēktiesību pārkāpumus. Piemēram, Konvencija par jebkuras sieviešu diskriminācijas izskaušanu, kā arī Konvencija par personu ar invaliditāti tiesībām.⁹

Līdz ar to Satversmes tiesa secināja, ka apstrīdētais regulējums personai neierobežo Satversmes 99. pantā ietvertās tiesības uz domas, apziņas un reliģiskās pārliecības brīvību un pastāv Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmās daļas 6. punktā minētais pamats tiesvedības izbeigšanai.¹⁰

Par tiesvedības izbeigšanu – Satversmes 110. pants

Satversmes tiesa, lai izvērtētu apstrīdētā regulējuma atbilstību Satversmes 110. pantā ietvertajam valsts pienākumam aizsargāt ģimeni, noskaidroja, vai apstrīdētais regulējums attiecīgo pienākumu skar.

Kā tas jau iepriekš atzīts Satversmes tiesas judikatūrā, ģimene ir sociāla institūcija, kas balstās uz sociālajā realitātē konstatējamām ciešām personiskām saitēm, kuru pamatā ir sapratne un cieņa. Pat nepastāvot bioloģiskai saiknei vai juridiski atzītām bērna un vecāka attiecībām, starp bērnu un personu, kas šo bērnu aprūpējusi, var pastāvēt faktiskas ģimenes attiecības. Ciešu personisku saišu pastāvēšana starp personām izriet no to noslēgtās laulības vai radniecības fakta, tomēr sociālajā realitātē ciešas personiskas saites rodas arī citos veidos. Arī tādas ģimenes aizsardzība, kuru veido bērns un viņa māte un tēvs, ietilpst Satversmes 110. panta pirmā teikuma tvērumā. Līdz ar to Satversmes tiesa nonāca pie secinājuma, ka Satversmes 110. panta pirmais teikums prasa, lai likumdevējs nodrošina ikvienas ģimenes, tai skaitā tādas ģimenes, kuru veido bērns un viņa māte un tēvs, juridisko aizsardzību, kā arī ekonomiskās un sociālās aizsardzības un atbalsta pasākumus.¹¹

Ņemot vērā, ka Stambulas konvencijas piemērošanas joma aptver tikai vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē izskaušanu un apstrīdētais regulējums neuzspiež nekādu īpašu laulības vai ģimenes formu pieņemšanu vai ieviešanu, Satversmes tiesa norādīja, ka apstrīdētais regulējums neskar Satversmes 110. panta pirmajā teikumā ietverto valsts pienākumu aizsargāt ģimeni un pastāv Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmās daļas 6. punktā minētais pamats tiesvedības izbeigšanai.¹²

Atbilstība Satversmei – Satversmes 91. pants

Satversmes tiesa uzsvēra, ka, konkretizējot Satversmes normas kopsakarā ar starptautiskajos līgumos ietvertajām cilvēktiesību normām, jānodrošina šo normu savstarpēja harmonija. Arī Sa­tversmes 93., 95. un 111. panta tvērumā ietilpst valsts pienākums aizsargāt ikvienu no vardarbības, kas var apdraudēt personas dzīvību vai fizisko un garīgo veselību, kā arī pakļaut personu spīdzināšanas un cietsirdīgas vai pazemojošas izturēšanās riskam. Šis valsts pienākums attiecas uz visām valsts jurisdikcijā esošajām personām – kā vīriešiem, tā sievietēm. Līdz ar to vīrieši un sievietes, kam ir tiesības uz aizsardzību no vardarbības, atrodas vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos.¹³

Stambulas konvencijas 4. panta 4. punkts paredz, ka saskaņā ar šīs konvencijas noteikumiem par diskrimināciju netiek uzskatīti īpašie pasākumi, kas vajadzīgi, lai novērstu dzimtē balstītu vardarbību un aizsargātu sievietes no šādas vardarbības. Minētā tiesību norma nolūkā nodrošināt sieviešu tiesības uz aizsardzību no vardarbības pieļauj tādu īpašu pasākumu īstenošanu, kuri netiktu attiecināti uz vīriešiem. Tas nozīmē, ka šī norma pieļauj atšķirību valsts pienākuma – nodrošināt personu aizsardzību no vardarbības uz personas dzimuma pamata – izpildē. Tādējādi Satversmes tiesa secināja, ka ar Stambulas konvencijas 4. panta 4. punktu ir pieļauta atšķirīga attieksme pret vienādos apstākļos esošām personu grupām uz dzimuma pamata.¹⁴

Secinot, ka apstrīdētā norma rada atšķirīgu attieksmi pret vienādos apstākļos esošām personu grupām, Satversmes tiesa izvērtēja, vai šāda attieksme ir noteikta ar pienācīgā kārtībā pieņemtu tiesību normu. Veicot šo izvērtējumu, Satversmes tiesa secināja, ka Stambulas konvencijas 4. panta 4. punkts ir pietiekami skaidrs un no tā izrietošo tiesību un pienākumu saturu ir iespējams izprast. Līdz ar to atšķirīga attieksme pret vienādos apstākļos esošām personu grupām ir noteikta ar pienācīgā kārtībā pieņemtu tiesību normu.¹⁵

Konstatējot, ka atšķirīga attieksme ir noteikta ar pienācīgā kārtībā pieņemtu tiesību normu, Satversmes tiesai bija jāpārliecinās, vai šāda attieksme ir attaisnojama. Vienlaikus, lai atzītu, ka atšķirīgā attieksme ir daļa no īpašajiem pasākumiem, Satversmes tiesai bija jāvērtē, vai šī atšķirīgā attieksme ir vērsta uz sieviešu un vīriešu faktiskās līdztiesības nodrošināšanu un vai sievietēm no tās var rasties īpašo pasākumu mērķim atbilstošs ieguvums.

Vērtējot minēto, Satversmes tiesa, pirmkārt, secināja, ka dzimtē balstīta vardarbība Latvijā vēl aizvien ir saglabājusies un visbiežāk skar tieši sievietes. Līdz ar to Latvijā pašlaik pastāv tādi apstākļi, kas pieļauj īpašu pasākumu īstenošanu attiecībā uz sievietēm, paredzot pret viņām atšķirīgu attieksmi.¹⁶

Otrkārt, tā kā Latvijā pastāv tādi ap­stākļi, kas pieļauj atšķirīgas attieksmes noteikšanu pret sievietēm, lai novērstu dzimtē balstītu vardarbību un nodrošinātu faktisku dzimumu līdztiesību, Satversmes tiesa secināja, ka īpašo pasākumu īstenošana ir vērsta uz mērķa – vīriešu un sieviešu faktiska līdztiesība – sasniegšanu. Stambulas konvencijas 4. panta 4. punktā pieļautā atšķirīgā attieksme pēc būtības sekmē, ka tiek novērsta dzimtē balstīta vardarbība – tiek novērsti tie apstākļi, kas prasa īpašu pasākumu īstenošanu attiecībā uz sievietēm. Tādējādi Stambulas konvencijas 4. panta 4. punktā pieļautajai atšķirīgajai attieksmei ir objektīvs un saprātīgs pamats, un Stambulas konvencijas 4. panta 4. punkts atbilst Sa­tversmes 91. pantam.¹⁷

Par tiesvedības izbeigšanu – Satversmes 112. pants

Satversmes tiesa, lai izvērtētu Stambulas konvencijas 14. panta atbilstību Satversmes 112. pantā ietvertajām tiesībām uz izglītību, noskaidroja, vai šī norma attiecīgās tiesības ierobežo. Vispirms Satversmes tiesa vērsa uzmanību, ka izglītības satura pielāgošana noteiktām mainīgām sabiedrības vajadzībām, atzīstot un pēc iespējas respektējot vecāku tiesības nodrošināt saviem bērniem tādu izglītību un mācības, kas ir saskaņā ar viņu reliģisko pārliecību un filozofiskajiem uzskatiem, ietilpst Satversmes 112. panta tvērumā.¹⁸ Tāpat Satversmes tiesa norādīja, ka Stambulas konvencijas 14. pants pats par sevi nevienai personu grupai neierobežo Satversmes 112. pantā ietvertās tiesības uz izglītību. Līdz ar to Satversmes tiesa nonāca pie secinājuma, ka pastāv Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmās daļas 6. punktā minētais pamats tiesvedības izbeigšanai.¹⁹