Cilvēku tirdzniecības fenomens

Cilvēku tirdzniecība ir viens no smagākajiem iespējamiem cilvēktiesību pārkāpumiem, kas cilvēku ievainojamības, bezpalīdzības, nezināšanas, finansiālā stāvokļa un daudzu citu faktoru rezultātā skar daudz cilvēku,¹ tostarp pašu neaizsargātāko grupu – bērnus. To mēdz dēvēt arī par mūsdienu verdzību, un tā pasaulē tiek uzskatīta par otru ienesīgāko kriminālo biznesu pēc narkotiku tirdzniecības.

Pēc Iekšlietu ministrijas pārskata par cilvēku tirdzniecības novēršanu un apkarošanu Latvijā 2020. gadā datiem, Latvija ir gan cilvēku tirdzniecības upuru izcelsmes valsts, gan mērķa un tranzīta valsts, gan arī valsts, kurā notiek cilvēku tirdzniecība valsts iekšienē, nešķērsojot valsts robežas. 2020. gadā Latvijā 48 personas tika formāli identificētas kā cilvēku tirdzniecības upuri, tostarp 37 personas cieta no darbaspēka ekspluatācijas, 10 personas – no seksuālās ekspluatācijas, savukārt viena persona no piespiedu fiktīvām laulībām.²

Cilvēku tirdzniecības fenomens to dažādo formu dēļ ik gadu attīstās un kļūst grūtāk izsekojams. Savukārt tas arvien vairāk uzliek pienākumu valsts un pašvaldību ie­stādēm apzināties un iesaistīties šīs problēmas risināšanā. Tomēr novērojumi praksē liek secināt, ka jautājumā par iespējamo cilvēku tirdzniecības upuru atpazīšanu un novirzīšanu atbalsta un palīdzības sniegšanai cilvēku tirdzniecības apkarošanā un novēršanā iesaistīto institūciju un organizāciju starpā pastāv būtiski sadarbības, koordinācijas un izpratnes trūkumi. Šai minētajai problēmai uzmanību ir pievērsusi arī Iekšlietu ministrijas nacionālā koordinatore cilvēktirdzniecības novēršanas jautājumos Lāsma Stabiņa.³ Tomēr indikācijas par problēmām šajā jautājumā ir konstatētas un izgaismojas jau vairākus gadus iepriekš, uz ko uzmanība tika vērsta arī starptautiskā līmenī.