Kā izriet no likumprojekta anotācijas,³ likumprojekts izstrādāts, lai pasargātu sabiedrību no Covid-19 infekcijas straujas izplatības, mazinātu riskus personām inficēties darba vietās un dažādu pakalpojumu saņemšanas laikā. Likumprojekts paredz jaunu pieeju Covid-19 infekcijas izplatības mazināšanai un katra indivīda veselības aizsardzībai, nosakot pienākumu valsts institūcijām sniegt epidemioloģiski drošus pakalpojumus, darba devēja pienākumu nodrošināt epidemioloģiski drošu darba vidi, kā arī darba vietās nodrošinot to, ka noteiktos gadījumos atkarībā no darba specifikas pildīt darba (amata, dienesta) pienākumus var tikai tādi darbinieki, kas vakcinējušies vai pārslimojuši Covid-19 infekciju, kā arī klātienē ļaujot pakalpojumus sniegt un saņemt personām, kam ir sadarbspējīgs sertifikāts, kas apliecina vakcinācijas vai pārslimošanas faktu.

Kā skaidrots likumprojekta anotācijā, šāda tiesiskā regulējuma pamatā ir apstāklis, ka neatkarīgi no vakcīnu pieejamības, informatīvajām kampaņām, pakalpojuma pieejamībai iespējami tuvu dzīvesvietai, kā arī pastāvošiem būtiskiem epidemioloģiskās drošības riskiem pakalpojumu sniegšanas sfērā, kur ir plaša saskarsme gan starp pakalpojuma sniedzējiem un saņēmējiem, gan arī pašu darbinieku vidē, tomēr nevakcinēto personu skaits saglabājas salīdzinoši liels un attiecīgi to sniegtie pakalpojumi un atrašanās kopējā darba vidē rada paaugstinātus epidemioloģiskās drošības riskus. Tādējādi, lai maksimāli iespējami novērstu epidemioloģiskās drošības riskus, kas palielinās līdz ar Delta celma augsto infekciozitāti un novērstu iespējami ļoti smagu epidemioloģisko situāciju rudenī, ir piemērojami tiesiskie līdzekļi, kuri līdzsvaro sabiedrības tiesības saņemt iespējami augstākajam epidemioloģiskās drošības līmenim atbilstošus pakalpojumus iepretim personas izvēles brīvībai attiecībā uz vakcināciju.

Skaidrojums par likumprojekta konkrētiem pantiem

Likumprojektā ietverti vairāki panti, tomēr šajā apskatā tiks aplūkoti paši būtiskākie, kas izraisījuši diskusijas.

1. Likumprojekta 7.² panta trešā daļa ietver prasību valsts institūciju un privātpersonu pakalpojumu sniedzējiem nodrošināt publiski pieejamu informāciju, vai pakalpojums ir epidemioloģiski drošs. Tādējādi, kā skaidrots anotācijā, tiks nodrošināts, ka sabiedrība ir informēta par to, kādu pakalpojumu ir iespējams saņemt, un tas ļaus katrai personai apzināties pakalpojuma drošumu, kā arī ļaus izvēlēties tādus pakalpojumus, kuru saņemšana nerada riskus personas vai tās tuvinieku veselībai un dzīvībai. Likumprojekts neparedz vienu konkrētu veidu, kā šī informācija ir padarāma publiski pieejama. Pakalpojumu sniedzējiem ir tiesības izvēlēties atbilstošāko un ērtāko veidu, kā izpildīt likumprojektā ietverto prasību.

2. Atbilstoši likumprojekta 7.² panta ceturtajai daļai pakalpojuma saņēmējam ir pienākums uzrādīt pakalpojuma sniedzējam sadarbspējīgu sertifikātu vai veiktā testa rezultātu, un, ja persona to atsakās darīt, pakalpojuma sniedzējam ir pamats uzskatīt, ka personai nav sadarbspējīgs tests vai negatīvs testa rezultāts, kas ļautu klātienē saņemt pakalpojumu (ievērojot izņēmumu, ka pakalpojumus sniedz klātienē tad, ja tos nav iespējams sniegt attālināti vai pakalpojuma sniegšana attālināti rada risku cilvēka pamattiesību nodrošināšanai).

3. Likumprojekta 7.² panta piektajā daļā paredzēts, ka attiecībā uz tiesu varas un tiesu sistēmai piederīgo profesiju amatpersonām nav pamats attiecināt prasību, ka to funkciju izpilde klātienē ir iespējama tikai tad, ja tiesnesis, zvērināts tiesu izpildītājs vai zvērināts notārs ir vakcinēti vai pārslimojuši Covid-19. Šīm personām ir paredzama iespēja sniegt pakalpojumus arī tad, ja tiesnesis, zvērināts notārs vai zvērināts tiesu izpildītājs ir veicis Covid-19 testu un tas ir negatīvs. Tāpat likumprojekta anotācijā norādīts, ka nav tiesiska pamata un ir nepieļaujami atstādināt vai atbrīvot no amata tiesnesi sakarā ar vakcinācijas vai pārslimošanas neesamību.

4. Likumprojekta 7.³ panta otrā daļa paredz, ka pakalpojumu sniedzēji veselības aprūpes, ilgstošās sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijās un izglītības jomā nodrošina epidemioloģiski drošu pakalpojumu sniegšanu, tostarp izglītības programmas īstenošanu, un epidemioloģiski drošu darba un mācību vidi. Epidemioloģiski drošu pakalpojumu sniegšanas pienākums noteikts tām nozarēm, kurās nodarbinātajiem darba pienākumos ir darbs situācijās, kurās tiem ir palielināts risks inficēt citas personas, it īpaši strādājot ar personām, kurām Covid-19 infekcija var radīt palielinātus riskus veselībai (gados vecākas personas, personas ar hroniskām slimībām u. c.), kā arī kontaktējoties ar lielu skaitu personu, kuru veselības stāvoklis nav zināms.

Kā skaidrots anotācijā, šī panta tvērums attiecas uz visu izglītības jomu. Izglītības jomā prasība par sadarbspējīgu sertifikātu ir attiecināma arī uz tām personām, kas nav tieši iesaistītas izglītības pakalpojuma sniegšanā, bet līgumattiecību izpildes laikā izglītības pakalpojuma sniegšanas vietā nonāk saskarē ar izglītojamajiem.

5. Likumprojekta 7.⁴ panta pirmā daļa norāda uz gadījumiem, kādos darba devējam gan publiskajā, gan privātajā sektorā ir tiesības prasīt, lai darbiniekam (amatpersonai) būtu sadarbspējīgs sertifikāts, kas apliecina vakcinācijas vai pārslimošanas faktu. Norma paredz pienākumu darba devējam vērtēt katru gadījumu individuāli, ņemot vērā samērīguma, tiesiskuma un vienlīdzības principu, izņemot 7.³ panta otrajā daļā minētās jomas (veselības aprūpes, ilgstošās sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijās un izglītības jomā saistībā ar riska līmeni Covid-19 infekcijas izplatību šajās jomās). Tādējādi darba devējam jāņem vērā katra darbinieka vai amatpersonas reālie un praksē īstenojamie darba vai amata (dienesta) pienākumi, to specifika un atbilstība šajā normā paredzētajiem nosacījumiem, pirms tiek pieņemts lēmums izmantot tiesības pieprasīt, lai darbiniekam (amatpersonai) būtu sadarbspējīgs sertifikāts, kas apliecina vakcinācijas vai pārslimošanas faktu. Ja, piemēram, darba līgumā vai amata aprakstā paredzētie pienākumi atbilst šajā normā uzskaitītajiem nosacījumiem, taču praksē darbinieks vai amatpersona šādus pienākumus neveic, nebūtu samērīgi no personas pieprasīt sadarbspējīgu sertifikātu, kas apliecina vakcinācijas vai pārslimošanas faktu.

Likumprojektā ar jēdzienu "amatpersona" saprotama jebkura amatpersona valsts pārvaldē (gan tiešajā, gan pastarpinātajā), tajā skaitā arī amatpersona, kam ir speciālā dienesta pakāpe, valsts drošības iestāžu amatpersonas. Attiecībā uz Nacionālo bruņoto spēku profesionālā dienesta karavīriem likumprojektā ir iekļauta speciāla norma. Tāpat likumprojektā paredzētā norma paver iespējas darba devējiem (iestādei) jau darbinieku (amatpersonu) atlases procesā pārliecināties, vai kandidātam (vismaz fināla kandidātiem) ir sadarbspējīgs sertifikāts, īpaši, ja atlase notiek uz amatiem, kurus var veikt tikai šādu sertifikātu īpašnieki.

Vispārīgs pamatojums likumprojektā

Konkrētā likumprojektā ietverts pamatojums ne tikai katram pantam, bet arī vispārīgs pamatojums, skaidrojot, kādēļ vakcinācija ir kā priekšnoteikums darba (amata, dienesta) pienākumu veikšanai. Kā izriet no anotācijas, Covid-19 infekcijas izplatības ierobežošanai noteiktie pasākumi un valsts pienākumu un pilnvaru apjoms skatāms Latvijas Republikas Satversmē (turpmāk – Satversme) nostiprināto principu un pamattiesību kontekstā, kā arī Latvijai saistošajos starptautiskajos tiesību aktos paredzēto tiesību kontekstā. Satversmes 93. pants noteic, ka ikviena tiesības uz dzīvību aizsargā likums. Tiesības uz dzīvību uzliek valstij pienākumu veikt pasākumus dzīvības saglabāšanai un aizsardzībai (piemēram, samazināt bērnu mirstību, likvidēt badu un epidēmijas). Arī ANO Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām (Pakts) 6. pantā un Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (Konvencija) 2. pantā ir noteiktas personas tiesības uz dzīvību, savukārt no Pakta 17. panta un Konvencijas 8. panta valstīm izriet pozitīvie pienākumi rīkoties, lai aizsargātu cilvēku dzīvību un citu sabiedrības veselību.

Līdzīgi Latvijas Republikas Satversmes 111. pants paredz, ka valsts aizsargā cilvēku veselību un garantē ikvienam medicīniskās palīdzības minimumu. Tādējādi sabiedrības veselība ir viena no Satversmē ietvertajām konstitucionālajām vērtībām, kuras aizsardzībai valsts var ierobežot citu personu tiesības. No Satversmes 111. pantā nostiprinātajām tiesībām uz veselību izriet arī valsts pozitīvs pienākums veikt pasākumus, kas nepieciešami cilvēku veselības aizsargāšanai. Tāpat personas tiesības uz veselību ir noteiktas ANO Starptautiskā pakta par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām 12. pantā.

Saskaroties ar pandēmiju un būtisku sabiedrības veselības apdraudējumu, valstij ir pienākums nekavējoties rīkoties, lai novērstu apdraudējumu un normalizētu situāciju. Tādējādi valsts pienākums pandēmijas laikā aktīvi rīkoties apdraudējuma novēršanai izriet no Satversmes un Latvijai saistošiem starptautiskiem tiesību aktiem. Tomēr Satversmē noteiktās pamattiesības un Latvijai saistošajos starptautiskajos līgumos garantētās cilvēktiesības veido savstarpēji līdzsvarotu sistēmu, un tās nav aplūkojamas atrauti cita no citas, līdz ar to atsevišķām personām garantētās tiesības prasa respektēt arī citām personām noteiktās pamattiesības. Pamattiesību ierobežojumu mērķis ir atrast taisnīgu un saprātīgu līdzsvaru starp atsevišķas personas pamattiesībām, no vienas puses, un citām konstitucionālajām vērtībām, no otras puses.

Vakcinācija kā priekšnoteikums darba vai amata (dienesta) pienākumu veikšanai skatāma kopsakarā ar tiesībām uz privātās dzīves neaizskaramību un tiesībām uz domas, apziņas un reliģiskās pārliecības brīvību. Saskaņā ar Satversmes 96. pantā paredzētajām tiesībām uz privātās dzīves neaizskaramību personai ir tiesības lemt par savu ķermeni, pieņemt lēmumus, kas skar personas dzīvi un plašas iespējas to vadīt un veidot pēc saviem ieskatiem (vadoties no minētā personas tīri subjektīvā skatījuma un pat tādā veidā, kas citām personām var nebūt pieņemami, taču privātās dzīves aizsardzības aspektā akcents tiek likts uz to, ka tā ir pašas personas privātā dzīve, kas tiešā veidā nav saistāma ar citām personām, ja vien nerada tiešu un nepārprotamu kaitējumu kādam citam).

Saskaņā ar Satversmes 116. pantu Satversmes 96. pantā noteiktās tiesības var ierobežot likumā paredzētajos gadījumos, lai aizsargātu citu cilvēku tiesības, demokrātisko valsts iekārtu, sabiedrības drošību, labklājību un tikumību. Satversmes 99. pantā paredzētās tiesības uz domas, apziņas un reliģiskās pārliecības brīvību. Personai ir tiesības formēt savu viedokli attiecībā uz vakcināciju no tai pieejamās informācijas un tās uztveres īpatnībām, kā arī savas ticības vai pārliecības. Satversmes 116. pants pieļauj ierobežot vienīgi reliģiskās pārliecības paušanu, taču reliģiskās pārliecības iekšējās izpausmes nav ierobežojamas.

Saistībā ar minētajām personas pamattiesībām uzsverams, ka likumprojekts neparedz personām veikt obligātu vakcināciju. Neviena persona nedrīkst tikt pakļauta piespiedu vakcinācijai pretēji tās gribai neatkarīgi no iemesliem, kas veido šādu gribu. Likumprojektā paredzēti konkrēti kritēriji, pie kuriem darba devējs var prasīt, lai darbinieks būtu vakcinējies, kā arī paredzēts darba devēja pienākums lēmumu pieņemt, vērtējot katru gadījumu individuāli un ņemot vērā samērīguma, tiesiskuma un vienlīdzības principu. Attiecībā uz ārstniecības, ilgstošas sociālās aprūpes un izglītības jomu minētais darba devēja izvērtējums nav attiecināms saistībā ar riska līmeni Covid-19 infekcijas izplatībai šajās jomās. Gadījumos, kad persona nevēlas veikt vakcināciju, tai ir tiesības izvēlēties tādu nodarbošanos, kas nav saistīta ar tādiem Covid-19 infekcijas izplatības riskiem, kuru dēļ būtu izvirzīta prasība par sadarbspējīga sertifikāta esamību.

Vakcinācija kā priekšnoteikums darba vai amata (dienesta) pildīšanai skar Satversmes 106. pantā paredzētās tiesības brīvi izvēlēties nodarbošanos un darbavietu atbilstoši savām spējām un kvalifikācijai. Satversmes tiesa vairākkārt atzinusi, ka Satversmes 106. panta pirmais teikums tieši negarantē tiesības uz darbu, bet gan tiesības brīvi izvēlēties nodarbošanos un darbavietu, tostarp arī tiesības saglabāt esošo nodarbošanos un darbavietu. Satversmes 106. panta pirmajā teikumā nostiprinātās pamattiesības aizsargā personu pret visām valsts darbībām, kas ierobežo personas brīvību izvēlēties nodarbošanos. Tāpat Satversmes tiesa atzinusi, ka likumdevējam ir rīcības brīvība izvirzīt prasības attiecībā uz konkrētu profesionālo darbību, ciktāl tas nepieciešams sabiedrības interesēs. Tiesības brīvi izvēlēties nodarbošanos, tostarp tiesības saglabāt esošo nodarbošanos, var ierobežot, taču attiecīgajam ierobežojumam ir jābūt noteiktam ar pienācīgā kārtībā pieņemtu likumu, tam jāatbilst kādam no Satversmes 116. pantā noteiktajiem leģitīmajiem mērķiem un jābūt samērīgam.

Likumprojektā ietverto prasību mērķis ir nodrošināt epidemioloģiski drošu pakalpojumu sniegšanu un drošas darba vietas nodrošināšanu, lai pēc iespējas mazinātu inficēšanās riskus, saņemot valsts institūciju un privātpersonu sniegtos pakalpojumus, kā arī pildot darba un amata (dienesta) pienākumus, attiecīgi apturot vai ierobežojot infekcijas izplatīšanos sabiedrībā, kas rodas pakalpojumu sniegšanas un saņemšanas rezultātā vai arī savstarpējā saskarsmē darba vietā.

Likumprojektā paredzētais regulējums izstrādāts, lai aizsargātu cilvēku veselību, pasargājot no inficēšanās ar Covid-19 infekciju dažādu valsts un privātpersonu sniegto pakalpojumu saņemšanas brīdī, kā arī pildot savus darba pienākumus. Regulējums vērsts arī uz to, lai apturētu vai ierobežotu infekcijas izplatīšanos sabiedrībā, tādējādi radot priekšnoteikumu personu brīvas pārvietošanās iespējām, kā arī dažādu sabiedrībai būtisku pakalpojumu pieejamībai un kvalitātei, piemēram, veselības aprūpes pakalpojumu un izglītības pieejamībai. Tādējādi likumprojektā paredzētais regulējums izstrādāts, lai aizsargātu citu cilvēku tiesības pandēmijas apstākļos, kad pastāv būtisks apdraudējums sabiedrības veselībai, valsts īstenotie pasākumi veselības aizsardzības jomā var tikt vērtēti arī kā tādi, kas nepieciešami sabiedrības drošības aizsardzībai. Tādējādi likumprojektā paredzētais regulējums izstrādāts tādu mērķu sasniegšanai, kas atbilst Satversmes 116. pantā noteiktajiem leģitīmajiem mērķiem.

Likumprojektā ietvertais regulējums ir piemērots leģitīmā mērķa sasniegšanai, ievērojot to, ka vakcinētām personām risks saslimt ar Covid-19 infekciju vai saslimt ar to smagā formā, vai to pārnēsāt ir ievērojami zemāks nekā nevakcinētām personām. Attiecīgi secināms, ka vakcinētas personas rada būtiski mazākus riskus infekcijas pārnesei citām personām pakalpojuma sniegšanas ietvaros vai darba vietā. Turklāt sniegtā pakalpojuma epidemioloģiskās drošības nodrošināšanas pienākums gulstas uz pakalpojuma sniedzēju, savukārt valsts pienākums ir nodrošināt atbilstošu tiesisko ietvaru, lai pakalpojuma sniedzējs varētu realizēt savus pienākumus.

Ņemot vērā, ka vakcinētām personām ir būtiski zemāka inficēšanās iespēja un būtiski zemāka infekcijas pārnese, tad nosacījumi pakalpojumu sniegšanas sfērā un darba vietās noteikt nodarbinātajām personām prasību būt vakcinētām pret Covid-19 infekciju (izņēmuma gadījums, ja persona ir pārslimojusi) ir piemērotākais epidemioloģiskās drošības pasākums. Nepastāv vakcinācijai līdzvērtīgu epidemioloģiskās drošības pasākumu gan attiecībā uz inficēšanās riskiem, gan arī uz infekcijas pārneses riskiem. Situācijā, kad nepastāv iespēja novērst epidemioloģiskās drošības draudus, alternatīva iespēja ir tikai plašu ierobežojumu noteikšana pakalpojumu sniegšanai.

Tāpat likumprojektā uzsvērts, ka Covid-19 tests nav alternatīva vakcinācijai, bet tas var tikt izmantos tikai kā papildu piesardzības pasākums Covid-19 izplatības risku mazināšanai. Lai kontrolētu vīrusa izplatību ar testēšanu, tā ir jāveic nepārtraukti jeb vairākas reizes vienām un tām pašām personām.