[1] Augusta sākumā Senāts pieņēma spriedumu lietā Nr. SKC-75/2021,¹ ar kuru atstāja negrozītu Vidzemes apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas spriedumu, kas attiecas uz 2352.¹ panta (tiesības prasīt tiesas ceļā atsaukt ziņas, kas aizskar prasītāja godu un cieņu) piemērošanu. Prasītāji – divi dzīvokļu īpašnieku kooperatīva valdes locekļi – apgalvoja, ka viņu godu un cieņu aizskāris atbildētājas – šī kooperatīva biedres – publiskā vietā izvietotais un, pēc prasītāju domām, nepatiesais paziņojums, kurā prasītāji bija apsūdzēti kooperatīva naudas līdzekļu izšķērdēšanā. Senāts atzina, ka veids, kādā atbildētāja bija īstenojusi savu vārda brīvību, nebija samērīgs ar prasītāju tiesību aizskārumu, jo atbildētājas norādīto mērķi – pievērst dzīvokļu īpašnieku uzmanību faktam, ka kooperatīva lietvedība nav pārskatāma, – varēja sasniegt ar citiem līdzekļiem, kas neeskalē konfliktu un nerada dzīvokļu īpašnieku negatīvu attieksmi pret prasītājiem.²

Savā līdzšinējā Civillikuma 2352.¹ panta piemērošanas praksē Senāts ar Civillikuma 2352.¹ pantu aizsargātās tiesības saistījis ar Satversmes 95. panta pirmo teikumu, kas noteic, ka valsts aizsargā cilvēka godu un cieņu.³ Šāda prakse bijusi arī Satversmes tiesai⁴ un šādu pozīciju pauduši arī Satversmes komentāru autori.⁵ Turpretim lietā Nr. SKC-75/2021 Senāts norādīja, ka goda un cieņas jeb reputācijas aizsardzība saskaņā ar Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūru ir viens no Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 8. panta aizsargātās privātās dzīves neaizskaramības elementiem un tam atbilst Satversmes 96. pantā garantētās tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību.⁶ Šī jaunākā nostāja ir pareiza.

[2] Lai pamatotu, kādēļ Civillikuma 2352.¹ panta norma nebūtu saistāma ar Satversmes 95. panta pirmo teikumu, nepieciešams pievērsties cilvēka cieņas jēdzienam Satversmē.

Satversmes tiesa norādījusi, ka cilvēka cieņa kā konstitucionāla vērtība raksturo cilvēku kā augstāko demokrātiskas tiesiskas valsts vērtību un ka cilvēka cieņas neaizskaramība ir visu pamattiesību pamatā.⁷ Cilvēka cieņas aizsardzība izriet no Satversmes 1. panta,⁸ un nu jau tā ir minēta arī Satversmes preambulā. Vienlaikus nav vienprātības par to, vai cilvēka cieņa ir princips vai vērtība, tiesības vai drīzāk ir pamats zināmiem pienākumiem,⁹ ja tiesības, tad absolūtas vai ierobežojamas un vai no cilvēka cieņas var atteikties,¹⁰ vai cilvēka cieņu var novērtēt un līdzsvarot ar citām tiesībām, principiem vai vērtībām.¹¹ Taču aplūkojamā jautājuma noskaidrošanai tam nav izšķirošas nozīmes.

Saprātīgi būtu sagaidīt, ka Satversmē, un jo īpaši atsevišķā Satversmes pantā, kāds jēdziens tiktu lietots vienā, nevis vairākās nozīmēs. Satversmes 95. pantā ir trīs teikumi, un tajos visos ir lietots cieņas jēdziens. Taču teikumi veidoti atšķirīgi, kas varētu rosināt jautājumu, vai cieņas jēdziens šajos teikumos lietots atšķirīgās nozīmēs.

95. panta otrais un trešais teikums nosaka absolūtu attiecīgās rīcības veidu (spīdzināšanas, citādas cietsirdīgas vai cieņu pazemojošas izturēšanās pret cilvēku, nežēlīgu vai cilvēka cieņu pazemojošu sodu) aizliegumu.¹² Turpretim šī panta pirmais teikums noteic, ka valsts aizsargā cilvēka godu un cieņu, taču tieši nenoteic, ka rīcība, kas aizskar cilvēka godu un cieņu, ir absolūti nepieļaujama. Jautājums, vai aizliegums noteikt ierobežojumus attiecas arī uz 95. panta pirmo teikumu, nav atrisināts.¹³ Literatūrā minēts, ka cilvēka cieņas jēdziena izmantojums Satversmes 95. panta otrajā un trešajā teikumā norāda, ka šī panta pirmajam teikumam piešķirams plašāks iztulkojums nekā personas goda un cieņas aizsardzībai privāttiesību jomā.¹⁴

[3] Civillikuma 2352.¹ pants ir speciālā tiesību norma iepretim Civillikuma 1635. pantam un paredz civiltiesisku atbildību par neatļautu darbību, kas atbilst vairākiem tiesiskā sastāva kritērijiem (publiski izplatītas, aizskarošas, nepatiesas ziņas), kuru konstatēšana ir priekšnoteikums šī Civillikuma panta normu piemērošanai.¹⁵

Kā Senāts atzina spriedumā lietā Nr. SKC-75/2021, goda un cieņas jeb reputācijas aizsardzība var tikt aplūkota kā daļa no Satversmes 96. pantā noteiktās personas privātās dzīves neaizskaramības.

Piemērojot Civillikuma 2352.¹ pantu, goda un cieņas kā privātās dzīves elementa aizsardzība ikreiz ir līdzsvarojama ar citu cilvēku tiesībām uz vārda brīvību, tādēļ šīm tiesībām – atšķirībā no Satversmes 95. panta otrajā un trešajā teikumā minētajām tiesībām – principā nevar būt absolūts raksturs. Turklāt šādi gods un cieņa netiek izcelti kā īpašs privātās dzīves neaizskaramības elements, un nerodas jautājums, vai tam ir atšķirīgs vai augstāks statuss, salīdzinot ar citiem privātās dzīves neaizskaramības aspektiem. Savukārt Satversmes 95. panta pirmo teikumu tad var uztvert kā normu, kas noteic tādu cilvēka cieņas kā augstākās demokrātiskas tiesiskas valsts vērtības elementu aizsardzību, ko neaptver šī panta otrais un trešais teikums.

Tātad vārdi "gods un cieņa" Satversmes 95. panta pirmajā teikumā nebūtu jāsaprot tajā pašā nozīmē, kā tie tiek saprasti, piemērojot Civillikuma 2352.¹ pantu. Jēdzieniski Satversmes 95. panta pirmais teikums aizsargā cilvēka cieņu kā augstāko demokrātiskas tiesiskas valsts vērtību. Savukārt Civillikuma 2352.¹ panta norma aizsargā godu jeb reputāciju un veido daļu no Satversmes 96. pantā nostiprinātajām tiesībām uz privātās dzīves neaizskaramību. Lai saglabātu jēdzienisku konsekvenci, būtu lietderīgi svītrot "godu"¹⁶ no Satversmes (95. panta) un "cieņu"¹⁷ no Civillikuma (2352.¹ panta).

[4] 20. augustā Cēsīs sarunu festivālā "Lampa" notiks diskusija ar nosaukumu
"Kurš vairāk vai cik vērta ir cilvēka cieņa?".¹⁸ Ja piekrītat iepriekš minētajiem apsvērumiem, piekritīsiet, ka jautājumā ir sajaukti divi jēdzieni – cilvēka cieņa un gods un cieņa jeb reputācija. Var novērtēt reputāciju,¹⁹ bet diez vai var novērtēt cilvēka cieņu. Saskaņā ar Imanuelu Kantu visam ir vai nu cena vai arī cieņa – kam ir cena, to var aizstāt ar kaut ko citu kā tā ekvivalentu, bet tam, kas ir virs katras cenas un tādēļ tam nav ekvivalenta, piemīt cieņa.²⁰