17. Augusts 2021 /NR. 33 (1195)
Viedoklis
Jānošķir cilvēka cieņa no goda un cieņas
1
Dr. iur.
Reinis Markvarts
Augstākās tiesas Judikatūras un zinātniski analītiskās nodaļas padomnieks 

[1] Augusta sākumā Senāts pieņēma spriedumu lietā Nr. SKC-75/2021,1 ar kuru atstāja negrozītu Vidzemes apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas spriedumu, kas attiecas uz 2352.1 panta (tiesības prasīt tiesas ceļā atsaukt ziņas, kas aizskar prasītāja godu un cieņu) piemērošanu. Prasītāji – divi dzīvokļu īpašnieku kooperatīva valdes locekļi – apgalvoja, ka viņu godu un cieņu aizskāris atbildētājas – šī kooperatīva biedres – publiskā vietā izvietotais un, pēc prasītāju domām, nepatiesais paziņojums, kurā prasītāji bija apsūdzēti kooperatīva naudas līdzekļu izšķērdēšanā. Senāts atzina, ka veids, kādā atbildētāja bija īstenojusi savu vārda brīvību, nebija samērīgs ar prasītāju tiesību aizskārumu, jo atbildētājas norādīto mērķi – pievērst dzīvokļu īpašnieku uzmanību faktam, ka kooperatīva lietvedība nav pārskatāma, – varēja sasniegt ar citiem līdzekļiem, kas neeskalē konfliktu un nerada dzīvokļu īpašnieku negatīvu attieksmi pret prasītājiem.2

Savā līdzšinējā Civillikuma 2352.1 panta piemērošanas praksē Senāts ar Civillikuma 2352.1 pantu aizsargātās tiesības saistījis ar Satversmes 95. panta pirmo teikumu, kas noteic, ka valsts aizsargā cilvēka godu un cieņu.3 Šāda prakse bijusi arī Satversmes tiesai4 un šādu pozīciju pauduši arī Satversmes komentāru autori.5 Turpretim lietā Nr. SKC-75/2021 Senāts norādīja, ka goda un cieņas jeb reputācijas aizsardzība saskaņā ar Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūru ir viens no Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 8. panta aizsargātās privātās dzīves neaizskaramības elementiem un tam atbilst Satversmes 96. pantā garantētās tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību.6 Šī jaunākā nostāja ir pareiza.

[2] Lai pamatotu, kādēļ Civillikuma 2352.1 panta norma nebūtu saistāma ar Satversmes 95. panta pirmo teikumu, nepieciešams pievērsties cilvēka cieņas jēdzienam Satversmē.

Satversmes tiesa norādījusi, ka cilvēka cieņa kā konstitucionāla vērtība raksturo cilvēku kā augstāko demokrātiskas tiesiskas valsts vērtību un ka cilvēka cieņas neaizskaramība ir visu pamattiesību pamatā.7 Cilvēka cieņas aizsardzība izriet no Satversmes 1. panta,8 un nu jau tā ir minēta arī Satversmes preambulā. Vienlaikus nav vienprātības par to, vai cilvēka cieņa ir princips vai vērtība, tiesības vai drīzāk ir pamats zināmiem pienākumiem,9 ja tiesības, tad absolūtas vai ierobežojamas un vai no cilvēka cieņas var atteikties,10 vai cilvēka cieņu var novērtēt un līdzsvarot ar citām tiesībām, principiem vai vērtībām.11 Taču aplūkojamā jautājuma noskaidrošanai tam nav izšķirošas nozīmes.

Saprātīgi būtu sagaidīt, ka Satversmē, un jo īpaši atsevišķā Satversmes pantā, kāds jēdziens tiktu lietots vienā, nevis vairākās nozīmēs. Satversmes 95. pantā ir trīs teikumi, un tajos visos ir lietots cieņas jēdziens. Taču teikumi veidoti atšķirīgi, kas varētu rosināt jautājumu, vai cieņas jēdziens šajos teikumos lietots atšķirīgās nozīmēs.

95. panta otrais un trešais teikums nosaka absolūtu attiecīgās rīcības veidu (spīdzināšanas, citādas cietsirdīgas vai cieņu pazemojošas izturēšanās pret cilvēku, nežēlīgu vai cilvēka cieņu pazemojošu sodu) aizliegumu.12 Turpretim šī panta pirmais teikums noteic, ka valsts aizsargā cilvēka godu un cieņu, taču tieši nenoteic, ka rīcība, kas aizskar cilvēka godu un cieņu, ir absolūti nepieļaujama. Jautājums, vai aizliegums noteikt ierobežojumus attiecas arī uz 95. panta pirmo teikumu, nav atrisināts.13 Literatūrā minēts, ka cilvēka cieņas jēdziena izmantojums Satversmes 95. panta otrajā un trešajā teikumā norāda, ka šī panta pirmajam teikumam piešķirams plašāks iztulkojums nekā personas goda un cieņas aizsardzībai privāttiesību jomā.14

[3] Civillikuma 2352.1 pants ir speciālā tiesību norma iepretim Civillikuma 1635. pantam un paredz civiltiesisku atbildību par neatļautu darbību, kas atbilst vairākiem tiesiskā sastāva kritērijiem (publiski izplatītas, aizskarošas, nepatiesas ziņas), kuru konstatēšana ir priekšnoteikums šī Civillikuma panta normu piemērošanai.15

Kā Senāts atzina spriedumā lietā Nr. SKC-75/2021, goda un cieņas jeb reputācijas aizsardzība var tikt aplūkota kā daļa no Satversmes 96. pantā noteiktās personas privātās dzīves neaizskaramības.

Piemērojot Civillikuma 2352.1 pantu, goda un cieņas kā privātās dzīves elementa aizsardzība ikreiz ir līdzsvarojama ar citu cilvēku tiesībām uz vārda brīvību, tādēļ šīm tiesībām – atšķirībā no Satversmes 95. panta otrajā un trešajā teikumā minētajām tiesībām – principā nevar būt absolūts raksturs. Turklāt šādi gods un cieņa netiek izcelti kā īpašs privātās dzīves neaizskaramības elements, un nerodas jautājums, vai tam ir atšķirīgs vai augstāks statuss, salīdzinot ar citiem privātās dzīves neaizskaramības aspektiem. Savukārt Satversmes 95. panta pirmo teikumu tad var uztvert kā normu, kas noteic tādu cilvēka cieņas kā augstākās demokrātiskas tiesiskas valsts vērtības elementu aizsardzību, ko neaptver šī panta otrais un trešais teikums.

Tātad vārdi "gods un cieņa" Satversmes 95. panta pirmajā teikumā nebūtu jāsaprot tajā pašā nozīmē, kā tie tiek saprasti, piemērojot Civillikuma 2352.1 pantu. Jēdzieniski Satversmes 95. panta pirmais teikums aizsargā cilvēka cieņu kā augstāko demokrātiskas tiesiskas valsts vērtību. Savukārt Civillikuma 2352.1 panta norma aizsargā godu jeb reputāciju un veido daļu no Satversmes 96. pantā nostiprinātajām tiesībām uz privātās dzīves neaizskaramību. Lai saglabātu jēdzienisku konsekvenci, būtu lietderīgi svītrot "godu"16 no Satversmes (95. panta) un "cieņu"17 no Civillikuma (2352.1 panta).

[4] 20. augustā Cēsīs sarunu festivālā "Lampa" notiks diskusija ar nosaukumu
"Kurš vairāk vai cik vērta ir cilvēka cieņa?".18 Ja piekrītat iepriekš minētajiem apsvērumiem, piekritīsiet, ka jautājumā ir sajaukti divi jēdzieni – cilvēka cieņa un gods un cieņa jeb reputācija. Var novērtēt reputāciju,19 bet diez vai var novērtēt cilvēka cieņu. Saskaņā ar Imanuelu Kantu visam ir vai nu cena vai arī cieņa – kam ir cena, to var aizstāt ar kaut ko citu kā tā ekvivalentu, bet tam, kas ir virs katras cenas un tādēļ tam nav ekvivalenta, piemīt cieņa.20


RAKSTA ATSAUCES /

1.  Senāta 2021. gada 4. augustā spriedums lietā Nr. SKC-75/2021 (ECLI:LV:AT:2021:0804.C29239318.10.S).

2.  Turpat, 9.3. punkts.

3.  Piemēram, Senāta 2020. gada 25. novembra sprieduma lietā Nr. SKC-41/2020 10.2. punkts, 2012. gada 12. septembra sprieduma lietā Nr. SKC-482/2012 8.2. punkts, 2002. gada 14. novembra spriedums lietā Nr. SKC-604/2002.

4.  Satversmes tiesas 2003. gada 29. oktobra sprieduma lietā Nr. 2003-05-01 2.1. un 10.1. punkts.

5.  Latvijas Republikas Satversmes komentāri. VIII nodaļa. Cilvēka pamattiesības. Autoru kolektīvs prof. R. Baloža zinātniskā vadībā. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2011, 205.–236. lpp.

6.  Senāta 2021. gada 4. augustā spriedums lietā Nr. SKC‑75/2021, 7. punkts.

7.  Satversmes tiesas 2019. gada 5. marta spriedums lietā Nr. 2018-08-05, 11. punkts.

8.  Satversmes tiesas 2009. gada 19. maija spriedums lietā Nr. 2008-40-01, 11. punkts.

9.  Hennette-Vauchez S. A human dignitas? Remnants of the ancient legal concept in contemporary dignity jurisprudence. International Journal of Constitutional Law, Vol. 9, No. 1, 2011, p. 36. Šajā nozīmē no cilvēka cieņas nevar atteikties, līdzīgi kā nevar atteikties no tiesībām nedzīvot verdzībā vai no tiesībām uz dzīvību (skat. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2002. gada 29. aprīļa sprieduma lietā "Pretty v. the United Kingdom", iesnieguma Nr. 2346/02, 39. punktu).

10.  Skat., piem., punduru mētāšanas sacīkšu aizliegumu (Conseil d’Etat, AssemblŽe, du 27 octobre 1995, 136727, publiŽ au recueil Lebon), aizliegumu rīkot spēli, kurā tiek simulēta cilvēku slepkavošana (Eiropas Savienības Tiesas 2004. gada 14. oktobra spriedums lietā "Omega", C-36/02, ECLI:EU:C:2004:614, 34., 35., 41. punkts), izgudrojumu patentspējas aizliegumu, ja tādējādi varētu tikt aizskarta pienācīga cilvēka cieņas ievērošana (Eiropas Savienības Tiesas 2011. gada 18. oktobra spriedums lietā Nr. C-34/10, ECLI:EU:C:2011:669, 34. punkts).

11.  Skat.: Laviņš A. The constitutional status of human dignity: case-law of the constitutional court of the Republic of Latvia. Almanac. Const Justice New Millennium. 2014, pp. 87–98. Pieejams: http://concourt.am/armenian/almanakh/almanac2014/almanac2014.pdf, p. 88. Skat. arī: McCrudden C. Human Dignity and judicial Interpretation of Human Rights. European Journal of International Law, 19 (4), 2008, p. 675.

12.  Skat. Satversmes tiesas 2010. gada 20. decembra sprieduma lietā Nr. 20-44-01 8.1. punktu attiecībā uz Satversmes 95. panta otrā teikuma vārdiem "cieņu pazemojoša izturēšanās pret cilvēku ir aizliegta". Literatūrā gan norādīts, ka pretēji vairāku citu Eiropas valstu konstitūcijām, tostarp jo īpaši Vācijas, kur cilvēka cieņai ir absolūtu tiesību raksturs, Latvijā konstitūcija tieši neparedz cilvēka cieņas neaizskaramību vai neatsavināmību (Laviņš A. (2014), p. 95).

13.  Laviņš A (2014), p. 97.

14.  Plepa D., Pleps J. Human Dignity in Latvia. In: Becchi P., Mathis K. (eds.) Handbook of Human Dignity in Europe. Springer, 2019, p. 483.

15.  Goda un cieņas civiltiesiskā aizsardzība: Tiesu prakses apkopojums (2020.–2021. maijs). Pieejams: https://www.at.gov.lv/lv/tiesu-prakse/tiesu-prakses-apkopojumi/civiltiesibas [aplūkots 11.08.2021.].

16.  Salīdzinoši konstitucionālajā likumā "Cilvēka un pilsoņa tiesības un pienākumi" nav lietots vārds "gods". Saskaņā ar konstitucionālā likuma 1. pantu cilvēka cieņa ir viena no valsts augstākajām pamatvērtībām, 3. pants noteic valsts pienākumu aizsargāt cilvēku cieņu, bet 44. pants paredz, ka ar likumu var noteikt cilvēka tiesību un brīvību ierobežojumus, lai aizsargātu citu personu cieņu.

17.  Skat., piem., šķirkli "Goda aizskārums" Latviešu konversācijas vārdnīcā. 5. sējums, 1930.–1931., 10175.–10186. šķirklis.

18.  Skat.: https://festivalslampa.lv/lv/programma/pasakumi/1696

19.  Senāts norādījis, ka prasībā par reputācijas aizskārumu tiesai jāizvērtē, vai kompensācijas apmērs nodrošina līdzsvaru starp vārda brīvību un goda un cieņas aizsardzību, tas ir, vai konkrētajā gadījumā noteiktās kompensācijas radītais efekts nav tāds, ka tas pilnībā liegtu tiesības uz vārda brīvību un atturētu atbildētāju izteikties par sabiedrībai būtiskiem jautājumiem (Senāta 2011. gada 5. oktobra paplašinātā sastāva spriedums lietā Nr. SKC-209/2011 (C04379105), 14.2. punkts).

20.  Kant I. Groundwork of the Metaphysics of Morals. Cambridge University Press, 1997, p. 42.

ATSAUCE UZ ŽURNĀLU
Markvarts R. Jānošķir cilvēka cieņa no goda un cieņas. Jurista Vārds, 17.08.2021., Nr. 33 (1195), 5., 27.lpp.
patīk
drukāt
VISI RAKSTI 17. Augusts 2021 /NR. 33 (1195)
1 KOMENTĀRS
TAVA ATBILDE :
VĀRDS
3000
IENĀKT:
PIEVIENOT
KOMENTĒŠANAS NOTEIKUMI
Anna V.
19. Augusts 2021 / 12:39
0
ATBILDĒT
Tas ir sarunu festivāls ne tikai juristiem. Tāpēc ir atbalstāma uzrunājoša nosaukuma izvēle, nemeklējot nosaukumā juridisko sterilitāti.
Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.
komentēt
Pievienot rakstu mapē
Pievienot citātu mapei
Pievienot piezīmi rakstam
Drukāt
ienākt ar
JURISTA VĀRDS
Abonentiem! Ieiet šeit
GOOGLE
DRAUGIEM.LV
reģistrēties
autorizēties