Šis šķietami specifiskais jautājums praksē ir ļoti būtisks pieteikumu iesniedzējiem, izvēloties pieejamos tiesību aizsardzības līdzekļus un to izmantošanas taktiku. Atkarībā no tā tiek izdarīta izvēle, vai vēl pirms vēršanās administratīvajā tiesā mēģināt panākt lietas ierosināšanu Satversmes tiesā. Nereti tas ir viens no pirmajiem jautājumiem, kas jāapsver personai, kuru neapmierina normatīvajā aktā paredzēts pamattiesību ierobežojums. Raksta tēma varētu būt ieguvusi īpašu aktualitāti arī saistībā ar ārkārtējās situācijas ietvaros noteiktajiem ierobežojumiem, starp kuriem ir gan tādi, kas noteikti tieši ar tiesību normu, gan tādi, kuri tiek piemēroti ar tiesību piemērošanas aktu.

Rakstā uzmanība pievērsta tieši administratīvajam procesam tiesā kā vienam no vispārējiem tiesību aizsardzības līdzekļiem, kas jāizsmeļ pirms vēršanās Satversmes tiesā. Tas tādēļ, ka Latvijā administratīvajām tiesām ir piešķirtas īpašas pilnvaras tiesību normu hierarhijas kontrolē, kas administratīvo procesu tiesā atšķir no citiem tiesību aizsardzības līdzekļiem. Vienlaikus tas ir pamats īpašai mijiedarbībai starp Satversmes tiesu un administratīvo tiesu kā tiesību aizsardzības līdzekļiem pret tiesību aizskārumu, ko rada tiesību norma.

1. Konstitucionālās sūdzības subsidiaritātes princips

2001. gada 1. jūlijā stājās spēkā grozījumi Satversmes tiesas likumā, kas ieviesa Satversmes tiesas procesā konstitucionālās sūdzības institūtu. No šā brīža nemainītā redakcijā Satversmes tiesas likuma 19.² panta otrajā daļā ir ietverts viens no konstitucionālās sūdzības pieļaujamības priekšnoteikumiem: "Konstitucionālo sūdzību (pieteikumu) var iesniegt tikai tad, ja ir izmantotas visas iespējas aizstāvēt minētās tiesības ar vispārējiem tiesību aizsardzības līdzekļiem (sūdzība augstākai institūcijai vai augstākai amatpersonai, sūdzība vai prasības pieteikums vispārējās jurisdikcijas tiesai u.c.) vai arī tādu nav." Satversmes tiesas likuma 19.² panta otrajā daļā ir nostiprināts konstitucionālās sūdzības subsidiaritātes princips. Tas nozīmē, ka konstitucionālā sūdzība galvenokārt ir subsidiārs (papildu) cilvēka pamattiesību aizsardzības mehānisms gadījumos, kad ar vispārējiem tiesību aizsardzības līdzekļiem nav iespējams novērst pamattiesību aizskārumu.¹

Subsidiaritātes princips tiek piemērots visās Eiropas konstitucionālās kontroles modeļa valstīs, kurās ir paredzēta iespēja iesniegt konstitucionālo sūdzību.² Tomēr subsidiaritātes princips nav tikai tiesību princips. Tas raksturo būtībā jebkuras cilvēku sabiedrības organizācijas formas. Tiesību zinātnē vispārīgi ar subsidiaritāti saprot principu, kas noteic, kā sadalāma un īstenojama publiskā vara gadījumos, kad pastāv vairāki pārvaldes līmeņi.³ Tiesībās subsidiaritātes princips sastopams ļoti dažādās nozarēs un jomās, kur tā izpausmes var atšķirties, tostarp Eiropas Savienības attiecībās ar dalībvalstīm,⁴ valsts pārvaldes organizācijā⁵ un pašvaldību tiesībās,⁶ starptautisku un nacionālu tiesību aizsardzības līdzekļu organizācijā. Piemēram, Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 35. pantā kā lietas pieņemamības kritērijs noteikta prasība izsmelt visas iekšējās apstrīdēšanas vai pārsūdzības iespējas dalībvalsts līmenī. Ārpus Satversmes tiesas procesa par subsidiaritātes principa izpausmi nacionālā līmenī var uzskatīt arī Administratīvā procesa likumā (turpmāk – APL) paredzēto pienākumu pirms pieteikuma iesniegšanas administratīvajai tiesai vērsties ar apstrīdēšanas iesniegumu augstākā iestādē, ja tāda ir.⁷ Turklāt konstitucionālās sūdzības pieļaujamība nav vienīgais aspekts, kur Satversmes tiesas procesa tiesībās darbojas subsidiaritātes princips. Tas izpaužas arī, piemēram, Satversmes tiesas likuma 17. panta pirmās daļas 8. punktā attiecībā uz priekšnoteikumiem tiesībsarga pieteikuma iesniegšanai Satversmes tiesā.

Atbilstoši Satversmes tiesas likuma 20. panta piektās daļas 3. punktam subsidiaritātes principa ievērošana primāri tiek vērtēta, lemjot par lietas ierosināšanu. Tādēļ šā principa saturu un izpausmes konkrētās situācijās var noskaidrot, iepazīstoties ar Satversmes tiesas kolēģiju lēmumiem par lietas ierosināšanu vai atteikumu ierosināt lietu. Kolēģiju prakse šajā jautājumā ir aplūkota raksta 3. nodaļā. Taču secinājums par subsidiaritātes principa neievērošanu var būt pamats tiesvedības izbeigšanai arī jau ierosinātā lietā.⁸ Tādēļ Satversmes tiesas likuma 19.² panta otrās daļas prasības ir tikušas skaidrotas arī atsevišķos Satversmes tiesas nolēmumos, kas pieņemti, izskatot lietu pēc būtības. Biežāk tas notiek tad, ja institūcija, kas izdevusi apstrīdēto tiesību normu, lūdz izbeigt tiesvedību sakarā ar vispārējo tiesību aizsardzības līdzekļu neizmantošanu.