Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes lektors Gunārs Kūtris vienā no saviem "Jurista Vārdā" publicētajiem rakstiem "Iesaldēšana, arestēšana un konfiskācija: cilvēktiesības un kriminālprocesa intereses bankas kontos" ir izteicis tēzi, ka "noziedzīgi iegūtā manta nepārprotami ir jākonfiscē, taču tas ir jādara ar tiesiskiem līdzekļiem, nepārkāpjot cilvēktiesības. Valsts ir atbildīga, lai būtu sagatavoti profesionāļi, kas prot veikt finanšu izmeklēšanu un spēj pierādīt personas vainu noziegumā. Likumu pielāgošana nespējai šo uzdevumu izpildīt atgādina senākos laikos pielietoto principu "mērķis attaisno līdzekļus". Nedomāju, ka mēs ar to gribētu samierināties, ja uzskatām sevi par tiesisku valsti".¹

Nenoliedzami, mantas, kura saistīta ar noziedzīgām darbībām, iegūšana, legalizācija, laišana normālajā civiltiesiskajā apritē ir apkarojama, šādu mantu konfiscējot, lai atņemtu noziedzīgu darbību veicējiem motīvu šādas noziedzīgas darbības veikt – gūt materiālu labumu. Autors pievienojas G. Kūtra viedoklim par to, ka noziedzīgi iegūtas mantas konfiskācijai nevajadzētu kļūt par mērķi, kura sasniegšanā jebkādi juridiski līdzekļi ir attaisnojami uz cilvēktiesību rēķina, taupot izmeklēšanas iestāžu, prokuratūras un citu iestāžu profesionālos un materiālos resursus.

Šis raksts ir veltīts aizskartā mantas īpašnieka tiesību un interešu aizsardzībai pirmstiesas kriminālprocesā, neaplūkojot KPL 59. nodaļas noteikumus par aizskartā mantas īpašnieka tiesību un interešu aizsardzību procesā par noziedzīgi iegūtu mantu. Šajā rakstā tiks aprakstīta arī viena krimināllieta no prakses (lietas identificējošie apstākļi mainīti; turpmāk – Prakses lieta), kurā procesa virzītājs pirmstiesas procesa ietvaros ar izmeklēšanas tiesneša akceptu ir arestējis visus kādas personas īpašumus, neņemot vērā, kad katrs no tiem ticis iegādāts un par kādiem līdzekļiem un nevērtējot, vai vispār kāds no arestētajiem īpašumiem var tikt konfiscēts saskaņā ar Krimināl­likuma (turpmāk – KL) normām, tajā skaitā arī nepiemērojot KL 70.¹⁴ pantā noteikto konfiskācijai pakļautās mantas aizstāšanu.

Prakses lietas ietvaros izkristalizējās arī citi problēmjautājumi pastāvošā tiesiskā regulējuma piemērošanā, kā arī tā atainoja pastāvošo aizskartā mantas īpašnieka tiesību aizsardzības līdzekļu pirmstiesas kriminālprocesā neefektivitāti, kas noved pie aizskartā mantas īpašnieka pamattiesību aizskāruma.

Prakses lietas apstākļi un mantas aresta pamatojums

Notikumi pirms mantas aresta

Persona A. 2019. gadā tikusi atzīta par aizdomās turēto noziedzīga nodarījuma izdarīšanā, kas pēc sava rakstura ir vērsts uz materiāla vai citāda labuma gūšanu. Persona B. ir personas A. tēvs.

Persona B. 2007. gadā atsavināja sev piederošu nekustamo īpašumu par 150 000 eiro; pirkuma maksa tika pārskaitīta uz personas B. kontu bankā, un persona B. šo ienākumu deklarēja Valsts ieņēmumu dienestā, iesniedzot gada ienākumu deklarāciju.

Personas B. mantas arests

Kā iepriekš norādīts, persona A. ir atzīta par aizdomās turēto noziedzīga nodarījuma izdarīšanā, kas pēc sava rakstura ir vērsts uz materiāla vai citāda labuma gūšanu – valstij nodarītais kaitējums 100 000 eiro. Noziedzīga nodarījuma izdarīšanas laiks – 2019. gada janvāris.

Šīs lietas ietvaros pirmstiesas kriminālprocesa stadijā procesa virzītājs pieņēma lēmumu, kuru akceptēja izmeklēšanas tiesnesis, par aresta uzlikšanu visai personas B.