Kādā kriminālprocesā vienam no šī raksta autoriem radās dibināts pamats saskaņā ar tobrīd spēkā esošā KPL¹ 500. panta "Pierādījumu pārbaudes kārtība" trešo daļu² ierosināt jautājumu par pierādījumu pārbaudes kārtības grozīšanu un kā pirmās uzreiz pēc cietušā nopratināt apsūdzētās personas. Savukārt tiesa saskaņā ar likumu šo lūgumu bija nodevusi kriminālprocesa dalībnieku izvērtēšanai jeb, kā būtu teikuši starpkaru perioda juristi, partu³ revīzijai. Aizstāvība tad sastapās ar valsts apsūdzības uzturētāja kategoriskiem iebildumiem,⁴ kurš uzskatīja, ka attiecīgais priekšlikums – ļaut apsūdzētajam liecināt uzreiz pēc cietušā – vairāku apsvērumu dēļ esot nepieņemams, turklāt – pat nelikumīgs. Uzreiz jāatzīmē, ka prokurora nostāja konkrētajā jautājumā tiesai šķita pietiekami pārliecinoša un aizstāvības lūgums diemžēl tika noraidīts.

Vispirms gan jāpaskaidro, ka aizstāvības priekšlikums grozīt pierādījumu pārbaudes kārtību nebija ne kaprīze, ne arī vēlme realizēt jelkādus juridiskus eksperimentus, bet gan objektīva nepieciešamība. Proti, tika izskatīta visnotaļ sarežģīta krimināllieta, kas saistījās ar vajadzību iedziļināties komplicētos uzņēmuma tehnoloģiskos procesos, izsekojot garam ražošanas ciklam. Bez attiecīgām zināšanām tamlīdzīgas lietas izskatīšana nemaz nebūtu iedomājama, tādēļ apsūdzētais bija sagatavojis ar skaidrojošiem videomateriāliem izveidotu vizuālu prezentāciju, lai izklāstītu gan lietas būtību, gan savu pozīciju.

Citiem vārdiem sakot, tas, ko vēlējās aizstāvība, bija jau tiesas izmeklēšanas sākumā nodefinēt pašu tiesas izmeklēšanas priekšmetu, lai procesa dalībnieki pēc iepazīšanās ar prezentāciju, izprotot tehniskas nianses, spētu mērķtiecīgi uzdot jautājumus liecinošajām personām un izvērtēt krimināllietai pievienotās tehniskās dokumentācijas būtību.