Vienlaikus paralēli erga omnes konceptam starptautiskajās publiskajās tiesībās ir strauji attīstījusies vides tiesību nozare, kas ir kļuvusi par nozīmīgu un neatņemamu starptautisko tiesību sastāvdaļu. Autores ieskatā, ir pamats diskusijai, vai vides tiesību pienākumiem varētu būt piemērojams erga omnes, ievērojot straujo vides tiesību attīstību, kā arī apsvērumu, ka ikviens būtisks starptautisko vides tiesību pārkāpums, tā novēršana un radītās sekas ir starptautiskās sabiedrības kolektīvā interese. Turklāt videi radītie kaitējumi bieži vien ir nenovēršami vai tādi, kur vides sākotnējā stāvokļa atjaunošanai ir nepieciešami pat vairāki gadu desmiti. Iespējams, ka tieši vides tiesību pienākumu pārkāpumu un to radītā kaitējuma neatgriezeniskā rakstura dēļ attiecībā uz atsevišķiem starptautisko vides tiesību pienākumiem ir piemērojams erga omnes koncepts, kas vienlaikus ir kodificēts arī Starptautisko tiesību komisijas Pantu par valsts atbildību par starptautiski prettiesisko rīcību (turpmāk – Panti par valsts atbildību) 48. pantā.²

Erga omnes attīstība starptautiskajās tiesībās

Ar Barcelona Traction spriedumu ANO Starptautiskā tiesa atzina atsevišķu pienākumu kategoriju, kuru izpildi, ņemot vērā to nozīmīgumu, var pieprasīt visas valstis kā starptautiskās sabiedrības subjekti.³ Pirms Barcelona Traction sprieduma starptautisko tiesību tradicionālais viedoklis bija diezgan stingrs un ierobežojošs attiecībā pret prasības tiesību koncepta attīstību un paplašināšanu, proti, tikai cietušās valstis, kurām bija radīts kāda veida kaitējums, varēja atsaukties uz citas valsts prettiesisko darbību, rīcību vai bezdarbību,⁴ kā rezultātā valstij varētu iestāties atbildība. Actio popularis iespējamība, ko erga omnes savā veidā pieļauj,⁵ netika atzīta, gluži pretēji – tika pilnībā noliegta starptautiskajās tiesībās pirms sprieduma lietā Barcelona Traction.

Kā noteikts slavenajā obiter dictum – ikviena valsts ir juridiski ieinteresēta erga omnes pienākumu aizsardzībā jeb šo saistību izpildē. Tāpēc erga omnes pēc savas definīcijas ir cieši saistīts ar starptautisko tiesību ievērošanu un izpildi. Starptautisko tiesību īstenošana attiecas uz mēģinājumiem pamudināt valsti pārtraukt nelikumīgu rīcību un novērst tās sekas,⁶ un erga omnes jēdziens liecina, ka attiecībā uz konkrētiem pienākumiem tiesības prasīt to izpildi pieder visām valstīm. Tādējādi, lai gan ir skaidrs, ka erga omnes un starptautisko tiesību pienākumu izpilde ir savstarpēji saistīti jēdzieni, nav izslēgts, ka pienākuma erga omnes raksturs var būt saistīts arī ar citiem apsvērumiem.⁷

Kopš ANO Starptautiskās tiesas sprieduma Barcelona Traction lietā tiesa ir vairākkārt apstiprinājusi erga omnes konceptu savos konsultatīvajos atzinumos, piemēram, Legality of the Threat or Use of Nuclear Weapons lietā,⁸ Palestinian Wall lietā⁹ un Independence in Respect of Kosovo lietā,¹⁰ kā arī 2019. gada Chagos Archipelago lietā,¹¹ ar kuru ANO Starptautiskā tiesa atzina tautas pašnoteikšanās tiesības par tādām, kurām piemīt erga omnes raksturs. Taču praktiski nevienā no šiem nolēmumiem erga omnes pienākumu saturs nebija izšķirošs lietas iznākumam. Tāpat ANO Starptautiskā tiesa ir atturējusies no sistemātiskas erga omnes analīzes, kā arī dažādu kategoriju pienākumu nodalīšanas vai Barcelona Traction lietā sniegto pienākumu būtiskas papildināšanas.

Taču nozīmīgs pavērsiens erga omnes tiesību aizsardzības kontekstā, kā arī erga omnes koncepta attīstībā ir iepriekš minētais 2019.