Ievada vietā

Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk – Satversme) pirmo daļa Satversmes sapulce (turpmāk arī – Sapulce) trešajā lasījumā bija jau atbalstījusi 1922. gada 15. februārī, un 1922. gada 5. aprīlī notika otrās Satversmes daļas trešais lasījums. Pēc divu dienu ilgušām debatēm Sapulce bija sekmīgi tikusi galā ar divdesmit astoņām (89–117) Satversmes normām. Balsošana, kā jau bija ierasts no Tautas padomes laikiem, notika, pieceļoties kājās. Sēdes vadītājs un Satversmes sapulces prezidents Jānis Čakste nosvērtā balsī lūdza piecelties tos, kas ir par Satversmes otrās daļas pieņemšanu kopumā, tad tos, kuri ir pret, tad atturējušos Sapulces locekļus.

Saskaitot balsis, kļuva skaidrs, ka 5. aprīlis nevar kļūt par Satversmes pieņemšanas datumu, atturējušos ir pārāk daudz – pietrūka sešu balsu.² Līdzko bija paziņots balsojuma rezultāts, J. Čakste deva vārdu Sapulces sekretāram sociāldemokrātam Robertam Ivanovam rakstiska paziņojuma nolasīšanai par "balsošanas motīviem". Atšķirībā no Satversmes sapulces vairākuma, kas balsojumā atturējās vai balsoja pret likumprojektu, tikai Latgaliešu zemnieku partijas frakcijas un Latgales bezpartejisko grupa izvēlējās izmantot šo iespēju – stenogrammā iemūžināt savus politiskos iemeslus. Šai paziņojumā nešaubīgi bija jaušams zināms dramaturģijas elements, jo pat ar pusi no organizēto latgaliešu balsīm³ būtu pilnīgi pieticis, lai šim Latvijas konstitucionālismam svarīgajam balsojumam būtu pozitīvs iznākums. Latgalieši pielika punktu divus gadus ilgušajai Satversmes otrās daļas rakstīšanai, paskaidrojot, ka viņi "atturējās tāpēc, ka, minēto Satversmes daļu caurskatot, tika noraidīts priekšlikums par Latgales apgabala pašvaldību, kā arī nepieņemti citi uz Latgali attiecošies pārlabojumi un papildinājumi". Pēc paziņojuma nolasīšanas sēžu zālē zināmu laiku valdīja klusums, līdz J. Čakste paziņoja, ka sēde tiek slēgta.⁴ Līdz ar to par Satversmes pieņemšanas datumu kļuva 15. februāris.⁵

Jautājumu, kas simts gadus pēc 1922. gada 5. aprīļa Satversmes sapulces balsojuma tā arī paliek neatbildēti, ir gana daudz. Kad tieši latgalieši izlēma atturēties? Vai patiesi primārais iemesls šādai rīcībai bija jautājums par Latgales apgabala pašvaldību 99. pantā, vai izšķirošais lēmums tomēr tapa, kad augstprātīgi tika noraidīta to prasība Satversmes 115. pantā ietvert latgaliešu valodas savdabību? Kuram esam pateicību parādā par šo balsojumu, jo sociāldemokrātu apzinātā latgaliešu tracināšana, piemēram, Jezuītu ordeņa aizliegšanā, bija bērnišķīga. No otras puses, kas traucēja Satversmes rakstītājiem kaut nedaudz latgaliešu prasībām nākt pretī? Vai attieksme pret latgaliešu prasībām tiešām bija balstīta aizspriedumos (jeb, Franča Kempa vārdiem sakot, šovinismā), vai arī tas bija nelielas, tikko izveidotas, vājas, unitāras valsts centieni pasargāt sevi no separātisma aizmetņiem?

Šis raksts nav mēģinājums interpretēt vēsturi, bet gan vēlme caur faktiem paskatīties uz Latvijas konstitucionālisma vēsturi kritiskāk. Par pamatu rakstam ir ņemts jau iepriekš citētais skaidrojumam par latgaliešu balsošanas motīviem.

Ņemot vērā, ka arī paši latgaliešu deputāti savā paziņojumā Sapulcei kā centrālo iemeslu uzrāda priekšlikumu par Latgales apgabala pašvaldību, tad sāksim ar tā aplūkošanu.

Latgaliešu priekšlikumi par Latgales apgabala pašvaldību

Latgales jautājums nav īpaši aktuāls Tautas padomes laikos (1918–1920), kas arī ir saprotami, jo šai laika periodā latgaliešiem nekas nevarēja būt svarīgāks par Latgales atbrīvošanu no boļševikiem. Pēc Latgales atbrīvošanas un Satversmes sapulces vēlēšanām latgaliešiem sava reģiona interešu aizsardzība kļuva par primāro viņu misiju jaunās valsts galvaspilsētā Rīgā. Satversmes sapulces stenogrammās var lasīt par diviem visai mērķtiecīgiem latgaliešu mēģinājumiem papildināt Satversmes projektu ar īpašām atrunām par Latgales autonomiju.