Tiesību normu piemērotāja uzdevums ir piemērot tiesību normas atbilstoši to jēgai, sasniedzot taisnīgāko un lietderīgāko mērķi. Sava loma tiesību normas jēgas izzināšanā ir arī likumdevēja gribai, kurai parasti būtu jāatspoguļojas likumprojekta anotācijā. Anotācijā ietvertajam pamatojumam būtu jāļauj gūt priekšstatu par tiem apsvērumiem, kas bijuši par pamatu tiesību normas pieņemšanai.¹ Taču anotācijas kā tiesību palīgavota loma tiesību normu iztulkošanā, noskaidrojot likumdevēja gribu, variē no nozīmīgas līdz nekādai. Tas ir atkarīgs gan no anotācijas kvalitātes, gan izmaiņām tiesību akta projektā, kas notikušas pēc anotācijas sagatavošanas.

Anotācijas prakse Latvijā ir vairāk nekā 20 gadus ilga, taču vismaz desmit no tiem tiek diskutēts par anotācijas kvalitāti un tās lomu tiesību normu iztulkošanā.² Tādēļ rakstā sniegts ieskats jautājumā par anotācijas un likumdevēja gribas lomu tiesību normu iztulkošanā no tiesību piemērotāja skatpunkta. Pirmajā nodaļā ieskicēta problēma, kas ierobežo anotācijas izmantošanu tiesību normu iztulkošanā, – likumprojekta izskatīšanas gaitā iesniegto priekšlikumu pamatojuma atspoguļojuma trūkums. Otrajā nodaļā sniegts ieskats tiesu, galvenokārt Senāta Administratīvo lietu departamenta (turpmāk – Senāts), atziņās saistībā ar anotāciju izmantošanu tiesību normu iztulkošanā. Savukārt trešajā nodaļā ieskicēts plašāks konteksts – likumdevēja gribas loma tiesību normu iztulkošanā.

1. Likumprojekta izskatīšanas gaitā iesniegtie priekšlikumi un to pamatojums

Likumprojekta ceļš no nozares ministrijas, kura parasti izstrādā likumprojektu, līdz trešajam lasījumam Saeimā sākotnējo tiesību normu redakciju reizēm pārvērš līdz nepazīšanai. Nozīmīgas saturiskas izmaiņas likumprojektu var skart līdz pat trešajam lasījumam, kas ir kritiski vērtējama likumdošanas prakse, jo šādi pēdējā brīža priekšlikumi mēdz būt sasteigti un nepietiekami izdiskutēti. Tā kā likumprojekta izskatīšanas gaitā anotācija netiek aktualizēta, nereti tā uz pieņemto likuma gala redakciju vairs nav attiecināma. Likumprojekta izstrādes materiālos var izsekot tiesību normu redakciju izmaiņām, bet ne vienmēr – likumdevēja nolūkam. Lai gan Saeimas komisiju sēžu audioierakstu publiskošana ir padarījusi pieejamāku informāciju par likumprojekta izskatīšanas gaitā notikušajām diskusijām, joprojām mēdz būt gadījumi, ka vienošanās par normas redakciju un tās pamatojums ir palikuši ārpus komisijas sēdes. Šāds neformālais likumdošanas process pēc tam netiek pienācīgi atreferēts komisijas vai Saeimas sēdē, atspoguļojot vienošanās par normu formulējumiem un problēmu risinājumiem. Tādējādi likumprojekta izstrādes materiālu izpēte, tostarp savstarpēji pretrunīgo priekšlikumu izvērtēšana kontekstā ar tiesību normas gala versiju, ir laikietilpīga un ne vienmēr rezultatīva.

Atsevišķos gadījumos no likuma teksta ir nojaušama, taču publiski nav pieejama informācija par interešu pārstāvju (lobētāju) un likuma izstrādātāju mijiedarbību, kas notikusi pirms vai ārpus likumprojekta izskatīšanas Saeimas komisijā vai sēdē un rezultējusies likuma tekstā. Taču, ievērojot labas likumdošanas principu, ikvienam būtu jārodas pārliecībai par to, ka attiecīgais jautājums ir demokrātiski apspriests, proti, ir ticis meklēts labākais iespējamais līdzsvars starp dažādām konfliktējošām tiesībām un interesēm.³ Kā to norādījusi Satversmes tiesa, likumdošanas procesam ne vien jāatbilst normatīvajos aktos noteiktajām formālajām prasībām, bet arī jāveicina personu uzticēšanās valstij un tiesībām.⁴ Minēto veicina arī vienlīdzīgas iespējas iesaistīties, kā arī atklāta un sabiedrībai izsekojama dažādu interešu pārstāvība likumdošanas procesā. Daudzus šajā ziņā problemātiskus aspektus vajadzētu risināt interešu pārstāvības (lobēšanas) atklātības tiesiskajā regulējumā.