2021. gada 28. septembrī Vācijas Federālajai Konstitucionālajai tiesai (turpmāk – Vācijas Konstitucionālā tiesa) apritēja 70 gadu jubileja.1 Vācijas Konstitucionālās tiesas kā tiesas un konstitucionāla orgāna tiesības ir noteiktas Vācijas Pamatlikuma 93. pantā,2 un tai ir noteikta organizatoriska autonomija. Lielākā daļa Eiropas Savienības (turpmāk – ES) dalībvalstu ir izveidojošas savas konstitucionālās tiesas, ievērojot tieši Vācijas pieredzi konstitucionālās uzraudzības jomā.3 Vācijas Konstitucionālās tiesas darbības rezultātā ir tikuši skaidroti un uzlaboti daudzi demokrātiskai sabiedrībai nozīmīgi jautājumi, uz ko savos spriedumos atsaucas arī citas dalībvalstis.4 Izvēlētie pieci nolēmumi, autores ieskatā, no vienas puses, ieņem nozīmīgu lomu pamattiesību aizsardzībā Vācijā, bet, no otras puses, piedāvā pēc iespējas dažādu juridisku un sabiedrībā aktuālu problēmu analīzi.
Solange I un II
ES dalībvalstu konstitucionālo tiesu kompetencē neietilpst lemt par tādiem ES jautājumiem, kas ietilpst Eiropas Savienības Tiesas (turpmāk – EST) kompetencē. Tomēr Vācijas Konstitucionālā tiesa vienmēr ir stingri uzsvērusi Vācijas Pamatlikuma īpašo statusu vai pat pārākumu salīdzinājumā ar ES tiesībām, pat nosakot, ka hipotētiska konflikta gadījumā Pamatlikumā noteiktajām pamattiesību normām būtu prioritāte līdz brīdim, kad attiecīgie ES tiesību akti tiks grozīti, lai nodrošinātu nepieciešamo pamattiesību aizsardzību.5 Līdz ar to, analizējot Vācijas Konstitucionālās tiesas nolēmumus, nav iespējams izlaist savstarpēji saistītus spriedumus Solange I6 un II7. Vācijas Konstitucionālā tiesa 1974. gada 29. maijā Solange I8 spriedumā noteica, ka, kamēr ES (tobrīd – Kopienas) tiesības nesatur pamattiesību katalogu, kas būtu līdzvērtīgs Pamatlikuma pamattiesību katalogam, Vācijas Konstitucionālā tiesa sargās Vācijas Pamatlikumā ietvertās pamattiesības, lemjot konkrētās normas kontroles procesā par ES tiesību piemērošanu.9 Tieši šā sprieduma rezultātā ES tika spiesta izstrādāt arī vērtības, tajā skaitā pamattiesības, lai nodrošinātu ES tiesību īpašo raksturu, pārākumu, kā arī to tiešo iedarbību uz indivīdiem.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.
Esošos abonentus lūdzam autorizēties:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!
Mēnesī - tikai 9,99 eiro; vēl izdevīgāks - gada abonements. Piedāvājam trīs abonementu veidus!
Abonentu ieguvumi:
|
Žurnāls tiesiskai domai un praksei | |
|
Lasītāju serviss: abonenti@lv.lv
Informatīvais tālrunis 67311161
darbadienāsno 9:00-17:00 |
||
| Abonēšana | Par "Jurista Vārdu" | |
| Žurnāli | Redakcija | |
| Reklāma | Autoriem | |
| Darba sludinājumi | Lietošanas noteikumi | |
| Redakcija: juristavards@lv.lv | Grāmatas |
Autortiesības Kontakti |
|
Ikvienam ir tiesības zināt savas tiesības
/Latvijas Republikas Satversmes 90. pants/ |
© VSIA "Latvijas Vēstnesis" | |
Eseja „Jurista Vārda” Domnīcā – brīvas formas, apjomā un tēmā neierobežotas pārdomas, kas vērstas tiesiskas domas un prakses attīstības virzienā.
Tā ir iespēja piedalīties juristavards.lv satura veidošanā, rosinot diskusiju par redzēto, dzirdēto vai domās apcerēto.
