Seno romiešu savulaik radītie tiesiskie principi, īpaši privāto jeb civiltiesību jomā, ir izrādījušies tik veiksmīgi, ka joprojām atrodas Rietumu un nu jau arī visas globalizētās pasaules privāto tiesību pamatā. Tiesību normu recepcijas un vēsturiskās attīstības gaitā tie pārņemti arī Latvijas Republikas normatīvajos aktos. Tādējādi mūsu 1937. gada Civillikumā redzama visai tieša romiešu privāttiesību ietekme.¹ Viens no šādas ietekmes uzskatāmiem piemēriem ir romiešu servitūtu (servitutes – lat.), citastarp – ceļa servitūta (via), institūta tiesiskās reglamentācijas principu recepcija jeb pārņemšana Civillikuma III daļā "Lietu tiesības".² Jāatzīmē, ka romiešu tiesībās izveidotais ceļa servitūta nodibināšanas, lietošanas un izbeigšanas tiesiskais regulējums pēc savas būtības un satura šādi konceptuāli saglabājies līdz pat mūsdienām un modernā nekustamo īpašumu tirgus attīstības rezultātā paradoksālā kārtā joprojām nav zaudējis savu aktualitāti. Jebkurā gadījumā mūsdienu tiesību normas daudz labāk aptveramas, apzinoties un izprotot tajās ietverto tiesisko ideju senromiskos pirmsākumus.

Šai sakarībā autori piedāvā ieskatu to realizētā romiešu tiesību pirmavotu pētījuma rezultātos attiecībā uz ceļa servitūta (via) institūta tiesisko reglamentāciju.

Pētījuma gaitā veikta tā sauktās Justiniāna kodifikācijas (pazīstama arī ar nosaukumu Corpus Iuris Civilis) daļās Codex Iustinianus (Justiniāna kodekss, 534. AD),³ Digesta seu Pandectae (Sakārtojums vai sakopojums, 533. AD)⁴ un Institutiones sive elementa (Institūcijas jeb elementi, 533. AD)⁵ ietvertās informācijas izpēte un analīze, izmantojot induktīvo, deduktīvo un salīdzinošo metodi.

Atspoguļojot pētījuma rezultātus, rakstā cita starpā iekļauti atsevišķi teksti-citāti oriģinālvalodā (latīņu) kopā ar to latvisko tulkojumu, tulkojums veikts, pēc iespējas saglabājot oriģinālā teksta gramatiskās īpatnības, stilu un teikumu konstrukciju. Iekavās un/vai slīprakstā ievietotie teksti ir latīņu valodā.

Ceļa servitūta institūta vispārējs raksturojums

Romiešu tiesībās ceļa servitūts (via) piederēja pie t.s. reālservitūtiem, kas, atšķirībā no otras romiešu tiesībās pastāvējušas servitūtu grupas – personālservitūtiem, tika dibināti par labu nevis kādām fiziskām personām, bet gan atsevišķiem nekustamiem īpašumiem (D 8.3.34. pr.) – "Servitūti vai [nu] personu-personāl[servitūti] ir (Servitutes aut personarum sunt) kā lietošanas [servitūts] un lietošanas un augļu ievākšanas servitūts-uzufrukts (ut usus et usus fructus), vai [nu] reāl[servitūti]-lietu [servitūti] (aut rerum) kā servitūti lauku saimniecību-īpašumu (ut servitutes rusticorum praediorum) un pilsētu [servitūti] (et urbanorum)" (D 8.1.1).

Respektīvi, ceļa servitūts (via) bija viens no t.s. lauku reālservitūtiem (servitutes praediorum rusticorum) (skat. I 2.3. pr., D 8.1.1., D 8.3.1. pr. etc) un garantēja publiskam ceļam (via publica) nepieguloša zemes gabala īpašnieka tiesības lietot braucamo ceļu pār kaimiņos esošo citam īpašniekam piederošu (tiesības uz cita lietu – iuria in re aliena) zemes gabalu, šādi sniedzot piekļuvi publiskajam ceļam, kura izmantošanas tiesības nevienam liegt nevarēja (C 3.34.11.).

Tādējādi kaimiņam nebija tiesību šķērsot (iet vai pārbraukt) svešu zemi, ja nebija nodibināts attiecīgs servitūts – "Caur lauku-īpašumu patiesi svešu-cita (Per agrum quidem alienum), kurš [ar] servitūtu nav apgrūtināts (qui servitutem non debet), iet vai [jūga lopu] braukt/[lopus] dzīt-vadīt kaimiņam nav nemaz atļauts (ire vel agere vicino minime licet): lietot tomēr publisko ceļu nevienam likumīgi-taisnīgi [ne]azliedz (uti autem via publica nemo recte prohibetur)" (C 3.34.11.).

Ceļa servitūts (via) ietvēra arī divu citu – kājceliņa jeb takas (iter) un [lopu] dzīšanas jeb vadīšanas (actus) – servitūtu dotās tiesības.

Šeit jānorāda, ka attiecībā uz lauku īpašumiem (Rusticorum praediorum) varēja tikt nodibināti vairāki sauszemes loģistikas vajadzību risināšanai piemēroti reālservitūti jeb tiesības (iura): kājceliņa jeb takas (iter) servitūts, [lopu] dzīšanas jeb vadīšanas (actus) servitūts, ceļa (via) servitūts⁶ (skat. ^I 2.3. pr., D 8.3.1. pr.) (Rusticorum praediorum iura sunt haec: iter, actus, via .. (I 2.3. pr.)/ Servitutes rusticorum praediorum sunt hae: iter actus via .. (D 8.3.1. pr.)).

Kājceliņš jeb taka (iter) deva tiesības šķērsot (ius eundi) apgrūtināto īpašumu, tiesības cilvēkam ar kājām iet (ambulandi homini), bet nedeva tiesības dzīt jeb vadīt (agendi) pa to jūga lopus (iumentum) vai transporta līdzekli (vehiculum). (Iter est ius eundi ambulandi homini, non etiam iumentum agendi (D 8.3.1. pr.)/ iter est ius eundi, ambulandi homini, non etiam iumentum agendi vel vehiculum (I 2.