I. Informācijas atklātība un tiesu vara: vai iet roku rokā?

Publiskums ir pati taisnīguma dvēsele¹ – tā 18. gadsimtā uzskatīja angļu filozofs un jurists Džeremijs Bentams, kas aktīvi centās panākt visu valsts varu, t.sk. tiesu varas, atklātumu un caurspīdīgumu.² Nevienam nav noslēpums, ka sabiedrība šobrīd dzīvo informācijas laikmetā, kuru nešaubīgi raksturo personai garantētās tiesības uz informāciju. Mūsdienās informācija ir kļuvusi par "demokrātijas skābekli",³ bez kura sabiedrībai ir neiespējami elpot un ietekmēt valstī notiekošos procesus. Kā liecina vēsture, minēto tiesību izpratnes attīstība notika pakāpeniski, attīstoties pašai civilizācijai. Būtisks solis tika sperts tikai 20. gadsimtā, kad informācijas brīvības jautājums apzināti tika iekļauts starptautiskajā dienaskārtībā, prasot konkrētus risinājumus tās aizsardzībai.

Šodien, 21. gadsimtā, personas tiesības uz informāciju ir leģitimētas ar ANO Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas 19. pantu, ANO Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām 19. pantu, Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk – Konvencija) 10. pantu, Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 11. pantu, kā arī ar nacionālo tiesisko regulējumu informācijas atklātības jomā.⁴

Tanī pašā laikā jāatzīst, ka, pieņemot starptautiskos dokumentus, tie netika uztverti kā dokumenti, kas atsevišķi garantētu tiesības uz valsts rīcībā esošo informāciju.⁵ Starptautiskās cilvēktiesību tiesas un uzraudzības iestādes daudzus gadus tiesības uz vārda brīvību vispār interpretēja tā, ka tās neietvēra tiesību uz informāciju publiski tiesisko aspektu.⁶ Kā secinājis viens no vadošajiem cilvēktiesību speciālistiem vārda brīvības jautājumos Tobijs Mendels, Eiropas Cilvēktiesību tiesa (turpmāk – ECT) sākotnēji vispār neatzina, ka Konvencijas 10. panta tvērumā ietilpst tiesības uz valsts iestāžu rīcībā esošo informāciju.⁷

Pastāv viedoklis, ka ECT nostāja mainījās pēc Starpamerikas Cilvēktiesību tiesas sprieduma lietā Claude-Reyes et al. v. Chile, ar kuru piekļuve informācijai tika pasludināta par cilvēka pamattiesību.⁸ Tiesa uzsvēra, ka informācija jāsniedz bez nepieciešamības pierādīt tiešu interesi vai personīgu iesaistīšanos, lai to iegūtu, izņemot gadījumus, kad tiek piemērots likumīgs ierobežojums, un ka valsts iestādēm jāvadās no maksimālas atklātības principa.⁹ Tādēļ lietā Társaság a Szabadságjogokrt v. Hungary¹⁰ un lietā Kenedi v. Hungary¹¹ ECT norādīja, ka atteikums piekļūt informācijai ir Konvencijas 10. panta pārkāpums, kā arī iejaukšanās vārda brīvībā. Savukārt lietā Magyar Helsinki Bizottság v. The Hungary ECT, veicot padziļinātu tiesību uz informāciju izpēti, atzina, ka tā neuzskata par neiespējamu Konvencijas 10. panta 1. punktu iztulkot tā, lai tas iekļauj tiesības uz informācijas pieejamību.¹² Tomēr, ECT ieskatā, Konvencija negarantē vispārīgas tiesības piekļūt valsts rīcībā esošajai informācijai un nenosaka valstij pienākumu atklāt to. Šādas tiesības un pienākums var iestāties tikai divos gadījumos: 1) informācija jāizpauž, pildot tiesas rīkojumu; 2) apstākļos, kad piekļūt informācijai ir svarīgi, lai persona izmantotu savas tiesības uz vārda brīvību, un ja to liegšana ir iejaukšanās šajās tiesībās.¹³

Amerikāņu tiesībzinātnieki secinājuši, ka demokrātiskās konstitūcijas var atšķirt pēc tā, kā tās izturas pret tiesībām uz informāciju. Viņu ieskatā, Zviedrija šajā jautājumā ir visprogresīvākā valsts, jo paredz vispārēju piekļuvi informācijai.¹⁴ Ja uz minēto apgalvojumu skatāmies Latvijas kontekstā, Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk – Satversme) 100. pants paredz, ka ikvienam ir tiesības uz vārda brīvību, kas ietver tiesības brīvi iegūt, paturēt un izplatīt informāciju, paust savus uzskatus.

Lai starp valsti un sabiedrību pastāvētu uzticības pilnas attiecības, valstij jābūt atklātai, caurspīdīgai visplašākajā nozīmē un sabiedrības kontrolē. Tiesu vara šajā jautājumā neatšķiras no izpildvaras un likumdošanas varas. Tādēļ jāpiekrīt viedoklim, ka tiesības uz vārda brīvību ietver arī tiesu varas un tiesnešu kritiku, jo demo­krātiskā valstī sabiedrībai ir tiesības kontrolēt visus valsts varas atzarus, un informācijas pieejamība un kritika ļauj pārliecināties sabiedrībai par to, vai tiesneši pienācīgi pilda tai uzticētās funkcijas.¹⁵ Tiesu varai piešķirtā neatkarība un liegums sabiedrībai iejaukties tās darbā ir kļuvis par iemeslu nepieciešamībai nodrošināt tiesu varas caurspīdīgumu, ļaujot sabiedrībai iepazīties ar tiesu rīcībā esošo informāciju un "vērtēt tiesnesi".¹⁶

Arī Latvijas tiesas ir norādījušas, ka demokrātiskas valsts funkcionēšanas neatņemama pazīme ir tās pārska­tāmība. Ikvienam cilvēkam saskaņā ar Satversmi ir tiesības būt informētam par valsts pārvaldes sistēmas instītūciju darbību, lai pārliecinātos, ka tās efektīvi, godīgi un taisnīgi saskaņā ar likumiem pilda sabiedrības uzticētās funkcijas.