Ievads

Kādā no nesenām intervijām bijušais Augstākās tiesas Krimināllietu departamenta priekšsēdētājs un Augstākās tiesas priekšsēdētāja vietnieks Pāvels Gruziņš norādīja: "Viena puse jau vienmēr saka, ka tiesa ir taisnīga. Konkrētā gadījumā apsūdzība jau teiks, ka tiesa ir taisnīga, jo likums nodrošina šādas iespējas tiesai lietu iztiesāt rakstveidā. Process jau netiek pārkāpts. Bet, ja procesu nepārkāpj, tad jau nav jautājumu. Cita lieta, kā to varētu vērtēt Satversmes tiesa. Taču te atkal nonākam pie tā paša, ka ir taču ārkārtas stāvoklis un speciālā likuma normas, kuras ir atbilstošas Satversmei. Ārkārtas situācijā sabiedrības intereses var tikt ierobežotas, un šādā situācijā ir izņēmumi, kad tiesas procesam nevar sekot līdzi. To, kā personas tiesātas, varēsim uzzināt pēc apelācijas lēmuma pasludināšanas."¹ Proti, godātais tiesnesis sniedza viedokli par bijušā Ventspils mēra Aivara Lemberga tiesvedību. Kā redzams no teiktā, tad P. Gruziņš atsaucas uz ārkārtas stāvokli, kura laikā sabiedrības intereses var tikt ierobežotas, un šādā situācijā ir izņēmumi, kad tiesas procesam nevar sekot līdzi. Šādam viedoklim pilnībā piekrist nevar. Jo, piemēram, tā pati Satversmes tiesa, tieši ārkārtas situācijai iestājoties, savas tiesas sēdes ar lietas dalībnieku piedalīšanos īstenoja attālināti, izmantojot videokonferences režīmu.²

Žurnālisti par A. Lemberga tiesvedību masu medijos publicēja rakstu ar "kliedzošu" nosaukumu "Apelācijas instancē Aivaru Lembergu plāno notiesāt pa kluso – rakstveidā".³ Šai tiesvedībai plašsaziņu pārstāvji ir pievērsuši pastiprinātu uzmanību, tomēr juridiskā argumentācija un kaut nedaudz zināšanas masu mediju pārstāvjiem par to, kas un kā notiek rakstveida procesā, būtu pilnveidojamas. Tas ir, autors nevar piekrist viedoklim, ka rakstveida procesā kaut kas notiek "pa kluso". Jau minētie argumenti mudināja autoru iedziļināties rakstveida procesa niansēs apelācijas instancē. Proti, šī raksta mērķis ir sniegt ieskatu rakstveida procesa pozitīvajos un negatīvajos aspektos, kā arī analizēt dažu citu Eiropas Savienības dalībvalstu pieredzi.

Apgabaltiesa ir apelācijas instance civillietām, krimināllietām un administratīvajām lietām, ja likumā nav noteikts citādi.⁴ Lietas izskatīšana pēc būtības, pārbaudot pierādījumus, notiek tikai pirmās un apelācijas instances tiesā,⁵ kā arī apelācijas instances tiesa pārbauda pirmās instances tiesas nolēmuma pamatotību un tiesiskumu.⁶ Tas ir, apelācijas instance lietu izskata pēc būtības, un tās spriedums tiek taisīts atbilstoši normām, kas regulē sprieduma taisīšanu pirmajā tiesu instancē.⁷ Tiesvedības process var norisināties gan mutvārdu, gan rakstveida formā. Rakstveida procesā tiesa pieteikumus, sūdzības un jautājumus izskata, nerīkojot tiesas sēdi.⁸

Līdz ar to pozitīvie un negatīvie aspekti ir jāskata visās lietu kategorijās, t.i., civillietās, krimināllietās un administratīvajās lietās, kā arī jāvērtē lietas izskatīšana pēc būtības apelācijas instances tiesas rakstveida procesā.

Lai pilnvērtīgi izvērtētu apelācijas procesa praktisko pusi, svarīgi ir pievērsties tā nozīmei un teorētiskajam pamatojumam, kā arī sniegt īsu ieskatu par tā nozīmi nacionālajā un starpnacionālajā tiesvedībā.

Rakstveida un mutvārdu procesa nozīme tiesvedībā

Rakstveida process nav pašmērķis. Tas ir veids, kā efektivizēt tiesvedības procesu. Par rakstveida procesa plašāku pielietošanu tiesvedībā tika runāts jau 2009. gadā vienā no tieslietu politikas dokumentiem – "Tiesu iekārtas attīstības pamatnostādnes 2009.–2015. gadam".⁹

Gan mutvārdu, gan rakstveida process tiesā ir zināms jau kopš Senās Romas laikiem. Piemēram, Imperatoru laikmetā tiesvedībā ieviesa rakstveida procesu tādēļ, ka ar pārsūdzības (apelāciju)¹⁰ pieļaujamību tiesai savus spriedumus vajadzēja motivēt rakstiski.¹¹ Kriminālprocesā rakstveida princips ir t.s. kriminālprocesa princips un tam ir nozīme slepenības saglabāšanā. Lotārs Šulcs norāda: "Ar inkvizīcijas rašanos ieviešas rakstveida princips, a) tiesas sazināšanās ar personām nepastarpināti iespējama tikai rakstiski, un b) tiesas spriedumam bija jābūt uzrakstītam, jo apelācijas instancei jāpārbauda sprieduma pareizība. Kaut gan inkvizīcijas process principā nepazina apelāciju, tomēr pastāvēja t.s. lietas pārnešana no vienas instances uz otru. Tas savukārt iespējams tikai rakstveidā. Tā attīstījās princips Quod non est in actis non in mundo.¹² No procesuālā viedokļa šī formula vēlāk ieguva īpašu nozīmi. Tiesai spriedumā jāievēro tikai tas, kas noskaidrots tiesā, neņemot vērā nekādas blakus ziņas."¹³ Tātad rakstveida procesam ir sena vēsture, un arī tas būtiski ietekmē apelācijas jeb pārsūdzības procesu. Rakstiskiem dokumentiem neapšaubāmi ir nozīme arī kā pierādījumiem kriminālprocesā, t.i., rakstveida pierādījums ir īpašs lietišķo pierādījumu veids.