I. Ievads

Pamatojuma prasības kā procesuāla pienākuma izpilde administratīvos lēmumos ir viens no labas pārvaldības iestādē ievērošanas aspektiem un ir vispārējs tiesību princips, kas attiecīgi ir viens no kritērijiem, pamatojoties uz kuriem tiek pārbaudīts administratīvo lēmumu tiesiskums, pat tad, ja administratīvo procesu regulējošajos noteikumos šāda prasība nav tikusi tieši noteikta. Nacionālā līmenī tās vispirms ir atbildīgās amatpersonas vai iestādes un pēc tam – pārsūdzības gadījumā – (administratīvās) tiesas, kurām lēmumu tiesiskuma pārbaudes ietvaros var nākties lemt arī par to, vai attiecīgajā lēmumā ir tikusi izpildīta procesuālā prasība par pamatojuma norādi.

Eiropas Savienības (turpmāk – ES) līmenī pieņemto administratīvo lēmumu tiesiskuma pārbaude notiek līdzīgi. Vispirms iesaistītajām ES iestādēm vai amatpersonām pašām ir dota iespēja izvērtēt tām hierarhiski zemāk esošo iestāžu vai amatpersonu pieņemtos indivīdiem nelabvēlīgos lēmumus. Tālāk šādu administratīvo lēmumu pārbaude notiek ES Vispārējā tiesā (turpmāk – Vispārējā tiesa)¹ saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību (turpmāk – LESD) 263. panta ceturto daļu. Vispārējo tiesu tāpēc mēdz arī dēvēt par Eiropas administratīvo tiesu. Šīs tiesas lēmumus kasācijas kārtībā tālāk var pārsūdzēt Eiropas Savienības Tiesā (turpmāk – Tiesa). Attiecībā uz procesuālo pienākumu norādīt pamatojumu abas ES tiesas savos nolēmumos ir sniegušas svarīgas atziņas, kuras ir ieguvušas "pastāvīgas/iedibinātas" judikatūras statusu, un tālāk ir tās arī attīstījušas, piemērojot šīs atziņas konkrētām situācijām.

Šajā rakstā tiks vērsta uzmanība uz jaunākajām ES tiesu atziņām šīs procesuālās prasības izpildē konkrētā jomā – lēmumos par personāla atlasi uzņemšanai ES civildienestā, kurus pieņem Eiropas Personāla atlases biroja (turpmāk – EPSO)² paspārnē izveidotās konkursa atlases komisijas. Šajā jomā, salīdzinoši izsakoties, principā ES tiesas eksaminē eksaminētājus par tiem noteikto pienākumu pienācīgu izpildi.

Lai arī šīs atziņas ir izteiktas saistībā ar ES iestāžu darbā piemērojamo standartu un tāpēc tās nebūtu tieši piemērojamas nacionālajā administratīvajā procesā, tomēr ES tiesu šajā ziņā analizētās situācijas un pamatojuma prasības interpretācija un piemērošana ir obligāta, ja ar nacionālās iestādes lēmumiem tiek īstenotas ES tiesības. Tā var būt noderīga salīdzinošā kontekstā arī Latvijas administratīvajā procesā. Piemēram, saistībā ar Latvijas tiesību normās noteiktiem obligātajiem pārbaudījumiem izglītības iestādēs, tajās paredzētu atsevišķu valsts amatpersonu atlasi, piemēram, valsts civildienesta ierēdņa, tiesneša, prokurora u.c. amatā. Juristu vidū šobrīd šīs atziņas varētu būt arī aktuālas saistībā ar vienotā jurista profesionālās kvalifikācijas eksāmena norisi Latvijā – gan topošajiem Latvijas juristiem, lai zinātu savas tiesības, gan eksāmena komisijai, lai izpildītu savus pienākumus. Tajā pašā laikā rakstā minētās ES tiesu atziņas par pamatojuma prasības izpildi var tikt piemērotas arī horizontāli citās jomās.

II. Pamatojuma prasība ES tiesību aktos un ES tiesu judikatūrā vispārīgi

Šobrīd spēkā esošajos ES tiesību aktos procesuāls iestādes pienākums norādīt sava lēmuma pamatojumu ir rakstiski nostiprināts primāro ES tiesību aktu līmenī. Pirmkārt, LESD 296. pantā ir noteikts, ka tiesību aktos ir jānorāda to pieņemšanas pamatojums. Otrkārt, ES Pamattiesību hartas (turpmāk – Hartas) 41. panta 2. punkta c) apakšpunktā ir ietverts iestādes pienākums pamatot savus lēmumus, kas ir viens no labas pārvaldības aspektiem. Vēsturiski pamatojuma prasība pagājušā gadsimta 50. gados izveidotajās Eiropas kopienās pirmo reizi bija noteikta 1951. gadā parakstītajā Eiropas Ogļu un tērauda kopienas dibināšanas līgumā (15. pants), un tā šajā laikā tika uzskatīta par oriģinālu procesuālu prasību Eiropas tiesiskajā telpā.³

Savukārt ES Civildienesta noteikumos,⁴ kuros principā ir regulēti ar ES ierēdņu statusu, kā arī viņu tiesībām un pienākumiem saistīti jautājumi, ir tieši noteikts, ka jebkurā lēmumā, kas nelabvēlīgi ietekmē ierēdni, ir jānorāda iemesli, uz kuriem pamatojoties tas pieņemts (25.