Turpinājums. Sākums "Jurista Vārdā" Nr. 8, 22.02.2022.

3. Sieviešu tiesību jautājums Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas programmā

Sociāldemokrātijas teorētiskās nostādnes neradās Latvijā. Tāpēc izpētes vērts ir jautājums, kur un kad Latvijas sociāldemokrāti aizguva idejas par brīvām un taisnīgām vēlēšanām, tostarp par vispārīgām vēlēšanām ar sieviešu līdzdalību.

Latvija līdz 1918. gadam bija Krievijas impērijas sastāvdaļa. Bet faktiski Latvijas teritorijas pārvaldīja vācu baroni un latviešu kultūra attīstījās zem vācu kultūras iespaida. Tāpēc arī sociāldemokrātiskās idejas Latvijā ieplūda pirmām kārtām no Vācijas, turpretī visa sociāldemokrātu darbība norisinājās zem Krievijas politisko apstākļu iespaida.¹ Krievijas politiskie apstākļi nozīmēja faktisku politisko partiju aizliegumu, cenzūru, sapulču un pulcēšanās brīvības neesamību un vārda brīvības neesamību. Tātad jebkāda politiskā darbība bija jāveic pilnīgā slepenībā, to izsekoja un apkaroja cara slepenpolicija. Šādos apstākļos Latvijā sāka darboties pirmie politiskie pulciņi un pirmās politiskās organizācijas. Visā sociāldemokrātu organizācijā valdīja stingra disciplīna un biedri ievēroja vislielāko konspirāciju. Biedri nedrīkstēja zināt viens otra vārdu un pazina cits citu tikai ar pieņemtu vārdu.²

Dažkārt tiek minēts, ka latviešu sociāldemokrātijas rašanās ir Raiņa nopelns. Savās atmiņās Rainis raksta, ka 1893. gadā, atgriežoties no ceļojuma uz Šveici un Vāciju, "atpakaļbraucot ievedu pirmo sociālistisko literatūru. No mana čemodāna izauga latviešu sociālistiskā kustība".³ Šis Raiņa apgalvojums visdrīzāk ir krietni pārspīlēts. Marksa brošūras latviešu studenti Tērbatā lasīja jau 1888. gadā, kad tur progresīvie studenti nodibināja Zinātniski literāru biedrību, kas vairāk pazīstama ar iesauku "Pīpkolonija".⁴ Lielā mērā no šiem studentiem vēlāk izveidojās Jaunās strāvas kustība, no kuras savukārt vēlākajā laikā izveidojās sociāldemokrātiski nosakņotu, politiski aktīvu cilvēku grupas.

Ar 1892. gadu jaunstrāvnieku sociālisti sāka pilsētās un laukos savus piekritējus organizēt pulciņos, kur dedzīgi pārrunāja no Vācijas nākušās sociālistiskās idejas un dažus gadus vēlāk jau lasīja un studēja pašu latviešu politisko emigrantu ārzemēs izdoto sociālistisko literatūru. Šai laikā jau iezīmējās arī pirmās domstarpības pašu sociālistu starpā, sāka veidoties divi sociālistiski novirzieni – nacionālais un internacionālais jeb marksistiskais.⁵ Citiem vārdiem, veidojās gan tāds sociāldemokrātu virziens, kas vēlējās īstenot sociālistu idejas nacionālas valsts ietvaros, gan tāds, kas uzskatīja, ka sociālistu ideju īstenošana var notikt tikai vispasaules revolūcijas ceļā un sagraujot valsts iekārtu kā tādu. 19. gs. 90. gadu sākumā vairums jaunstrāvnieku darbojās jau pilnīgā marksistiskā kosmopolītisma ideju garā, ko tie bija pārņēmuši no Rietumeiropas.⁶

Turpretī padomju perioda literatūrā dominē viedoklis, ka Latvijas sociāldemokrātija gan idejiski, gan organizatoriski vadījās tikai no krievu sociālistu paraugiem. Tā, piemēram, par godu Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas septiņdesmitgadei 1964. gada vasarā visās LPSR vietējo rajonu avīzēs bija nodrukāts raksts, kas uzsvēra Latvijas sociāldemokrātijas dziļo saikni ar Krievijas sociālistiem: "Sociāldemokrātisko organizāciju veidošanās un attīstība Latvijā bija cieši saistīta ar marksistisko organizāciju attīstību visā Krievijā. Proletāriskās partijas izveidošanā Latvijā liela nozīme bija V.I. Ļeņina darbiem. Jau 1903. gadā Rīgas sociāldemokrāti saņēma V.I. Ļeņina klasisko darbu "Ko darīt?", kurā bija izstrādāti pamati mācībai par revolucionāru marksistisku partiju. 1904. gadā Rīgas sociāldemokrāti studēja V.I. Ļeņina ievērojamo grāmatu "Solis uz priekšu, divi soļi atpakaļ", kurā bija attīstīta tālāk marksistiskā mācība par partiju un izstrādāti jauna tipa marksistiskās partijas organizatoriskie principi."⁷

Nevar noliegt vai izslēgt varbūtību, ka Latvijas sociāldemokrāti lasīja arī trimdā dzīvojošo Krievijas sociālistu un marksistu darbus, tai skaitā Ļeņinu. Sevišķi dziļa saikne ar Krievijas sociālistiem redzama Pētera Stučkas (1865–1932) darbībā. Tomēr šķiet, ka pilnīga Eiropas sociālistu ietekmes noliegšana vai noklusēšana ir padomju laika ideoloģiska pozīcija, nevis objektīvs situācijas izklāsts. Gan starpkaru perioda pētnieki, gan mūsdienu pētnieki atzīst, ka Latvijas sociāldemokrāti galvenokārt tomēr ietekmējās no tām sociāldemokrātijas idejām, kas tolaik virmoja Eiropā: "Vācu sociāldemokrāti ar savu perfekto organizāciju, prasmīgo legālo un izglītības darbu, biedrībām un nenoliedzamo ietekmi bija Jaunās strāvas organizatoriskais ideāls. "Dienas Lapa" jo izteikti pauda savu sajūsmu par vācu sociāldemokrātiem un, propagandējot viņu pieredzi, jau virzīja latviešu nākamos sociāldemokrātus noteiktā virzienā."⁸ Svarīgi atcerēties arī to, ka 19. gs. beigu posmā un 20. gs. sākumā neviens sociālists nedomāja, ka sociālistiskā revolūcija notiks Krievijā, un nevarēja paredzēt vai pat iedomāties Krievijas revolūcijas faktiskās sekas. Tā vietā tika uzskatīts, ka sociālistiskajai revolūcijai jāsākas tieši kapitālistiski visattīstītākajās Rietumeiropas valstīs – Lielbritānijā, Vācijā, Francijā. Tādēļ ir apšaubāmi pieņemt, ka Latvijas sociāldemokrāti ietekmējās un lasīja galvenokārt un tikai Krievijas sociālistu literatūru, bet neskatījās Rietumeiropas sociālistu ideju virzienā, kur tika gaidīta sociālistu ideju politiskā īstenošana dzīvē.

Apkopjot iepriekš teikto, Latvijas sociāldemokrātija uzsūca idejas no Rietumeiropas sociālistiem, kā arī no Krievijas sociālistiem un, cik vien ļāva darbība slepenības un konspirācijas režīmā, sāka veidot pirmās politiskās organizācijas. Sociāldemokrātijas idejas savukārt tālāk tika izplatītas ar avīžu palīdzību, pirmām kārtām šeit jāmin "Dienas Lapa" laikā, kad tās redaktori bija Pēteris Stučka, Rainis un Jānis Jansons. To, kā Eiropas sociāldemokrātijas idejas tika adaptētas un lokalizētas Latvijas apstākļiem un kādas prasības sociāldemokrāti izvirzīja vietējo ap­stākļu uzlabošanai, redzam no sociāldemokrātu programmas un presē publicētajiem uzsaukumiem.

1904. gads un 1905. gads iezīmējas kā divi Latvijas sociāldemokrātijai ļoti nozīmīgi gadi, kad Latvijas sociāldemokrāti noformulē savus uzskatus, dibina Latvijas Sociāldemokrātisko strādnieku partiju un 1905. gada notikumu kontekstā ar saviem uzskatiem sāk ietekmēt plašas sabiedrības masas.

Kā hronoloģiski pirmais no šiem dokumentiem jāmin uzsaukums, ko latviešu sociāldemokrātiskās organizācijas kopīgi publicēja 1904. gadā saistībā ar 1. maiju ar virsrakstu "Ko mēs prasām?". Lai arī uzsaukums ir pagarš, tas citēts pilnībā, lai nezaudētu neko no satura, uzsaukumā izmantotajiem retoriskajiem paņēmieniem un sociālistu tekstiem raksturīgā cīņasspara un emocionalitātes:

"1. Mēs sludinām vispirms, ka gāzta tiks līdzšinējā cara valsts kārtība un ka uz viņas gruvēkļiem mēs celsim tautas brīvvalsti (republiku). 2. Mēs prasām valsts locekļu pilsonisku brīvību un neaizskaramību, lai izbeigta tiktu uz mūšīgiem laikiem žandarmu un policistu neģēlīgā vara. Mēs prasām neaprobežotu ticības, runas, preses, sapulču, streika, biedrošanās brīvību. 3 Mēs prasām visu kārtu, činu un priekšrocību atcelšanu. 4. Mēs prasām pastāvošā karaspēka atcelšanu un pašas tautas apbruņošanu. 5. Mēs prasām, ka katra tauta, kas atrodas Krievijas valsts sastāvā, var pati izšķirt savu turpmāko likteni. Ka vienīgi pašas tautas valoda tiek neapspiesti lietota augstskolās, vietējās tiesās un iestādēs. 6. Mēs prasām, ka baznīca tiek atdalīta no valsts un skola no baznīcas. 7. Mēs prasām, ka visi bērni līdz 16. gadam ir spiesti apmeklēt bezmaksas pirmskolas, ka mācības līdzekļi un pārtika tiek sniegta visiem skolniekiem par velti. 8. Mēs prasām, lai atceļ visus netiešus nodokļus. Mēs prasām, ka tiek uzlikts pakāpenisks nodoklis uz visiem lielākiem iejēmumiem un mantojumiem. 9. Mēs prasām, ka tiek izvesti plaši strādnieku aizsardzības likumi. Mēs prasām, lai darba laiks tiek saīsināts līdz 8 stundām dienā. Bet ar to mūsu cīņa nav galā. Mēs esam sociāldemokrāti un gribam nodibināt pēcgalā tādu kārtību, kur ražošanas līdzekļi (fabrikas, raktuves, dzelzsceļi) tiktu pārvērsti par sabiedrības kopīpašumu. Bet uz šiem tālumiem cīņa mūs ved vienīgi un tikai cara valdības drupām pāri... Nost patvaldību! Lai dzīvo tautas brīvība!"⁹

Redzams, ka sociāldemokrātu prasības aptver dažādus rīcības virzienus. Sieviešu tiesību jautājumu var saskatīt vairākos no tiem. Pirmām kārtām prasībā meitenēm obligāti apmeklēt skolu. Tāpat arī prasībā par strādnieku un strādnieču aizsardzības likumiem. Vēlēšanu reforma kā līdzeklis, kas dod iespēju likumdošanas ceļā īstenot nosauktās prasības, šajā uzsaukumā nav tieši minēta. Tomēr aicinājums celt brīvvalsti uz cara valsts gruvekļiem liek noprast, ka uzsaukuma autori skaidri apzinās šo prasību īstenošanas neiespējamību cara patvaldības režīmā. Vēlēšanu reformas nepieminēšana šajā uzsaukumā iespējams izskaidrojama ar to, ka uzsaukuma autori savu prasību īstenošanu bija iecerējuši revolūcijas ceļā.

Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas (turpmāk – LSDSP) programma pirmo reizi publicēta gadu pēc partijas dibināšanas 1905. gadā, bet pārpublicēta jau 1918. gadā. Tā kā izmaiņas partijas programmā ir minimālas, tālāk citēta 1918. gadā publicētā partijas programma, savukārt teksta 1904. gada redakcija iezīmēta ar kvadrātiekavām un atsauci. Lielā apjoma dēļ pilnībā tiek citēti tikai 14 programmas punkti ar politiskajām un pilsoniskajām prasībām, pārējās programmas daļas citētas fragmentāri:

"Tagadējā sabiedrība dibināta uz kapitālistisko ražošanas kārtību, kurā preču ražošanas un izmaiņas līdzekļi atrodas galvenā kārtā pēc sava skaita nelielas mantīgas šķiras (buržuāzijas) piederumā, kamēr vislielākais sabiedrības locekļu vairums sastāv no proletariāta jeb bezīpašuma darba ļaužu šķiras, kurš caur savu saimniecisko stāvokli tiek spiests pārdot savu darba spēku, t.i., krāt kapitālu algas darbā un ar sava darba pūliņiem radīt ienākumus priekš citām sabiedrības šķirām. [..]

Latv. Soziāldem. Strādnieku Partija, kopā ar citām soziāldemokrātu strādnieku partijām, uzstāda par savu turpmāko politisko uzdevumu nodibināt demokrātisku republiku (tautas brīvvalsti), kura nodrošinātu:

1. Tautas patvaldību, t.i., visu augstāko valsts varu savienotu vienas likumdevējas saeimas rokās, kura sastāvētu no [visas Krievijas iedzīvotāju]¹⁰ visu iedzīvotāju izvēlētiem tautas priekšstāvjiem.

2. Vispārēju, [līdzīgu]¹¹ vienlīdzīgu un tiešu vēlēšanas un balsošanas tiesību katram abēja dzimuma pilsonim, kurš sasniedzis 20-to gadu, kā pie vēlēšanām likumdevēju saeimā, tā arī pie visām vietējās pašvaldības vēlēšanām; aizklātu balsošanu pēc proporcionālās vēlēšanas sistēmas, tautas vietnieku pārvēlēšanu ne retāki par 2 gadiem; tiesību katram vēlētājam tikt ari ievēlētam visās valdības un pašvaldības iestādēs; algu tautas vietniekiem, tautas vietnieku atbildību tikai savu vēlētāju priekšā.

3. Pilnīgu pašnolemšanas tiesību visām tautām un tautu minoritātēm – nacionāli-personālu autonomiju.

4. Plašu politisku un saimniecisku pašvaldību (autonomiju) provincēm un tādu pat saimniecisku un administratīvu pašvaldību pilsētām, apriņķiem, draudzēm un pagastiem.

5. Katra pilsoņa tiesību sūdzēt par katru valsts ierēdni pie vispārējām tiesām, negriežoties pie viņu priekšniecības.

6. Neaprobežoti apziņas, runas, preses, sapulču, streiku un biedrošanās brīvību. Vienādas tiesības visām valodām, t.i., neapspiestu tautas valodas lietošanu privātā un sabiedriskā dzīvē, skolās, tiesās, valdības un pašvaldības iestādēs. Pilsoņu personu un dzīvokļu neaizskaramību.

7. Pasu kārtības atcelšanu un pilnīgu brīvību katram pēc patikšanas mainīt dzīves vietu un izvēlēties nodarbošanos.

8. Kārtu atcelšanu, visādu privilēģiju iznīcināšanu, un visu pilsoņu pilnīgu vienlīdzību, nelūkojoties uz dzimumu, ticību un tautību.

9. Bezmaksas tiesu un aizstāvību tiesās. Ievēlamus tiesas ierēdņus un tautas ievēlētu tiesas priekšsēdētāju, plašu piedalīšanos tiesas spriešanā. Visu atsevišķo un ārkārtējo (kara, garīgo administratīvo) tiesu iznīcināšanu; nāves soda, mūža cietuma, miesas un citu pazeminošu sodu atcelšanu; atlīdzību nevainīgi apsūdzētiem, apcietinātiem un notiesātiem.

10. Pastāvīga karaspēka atcelšanu un visas tautas apbruņošanu; kara vai miera nolemšanu caur tautas vietniekiem; starptautisku šķīrēju tiesu.

11. Baznīcas atdalīšanu no valsts un skolas atdalīšanu no baznīcas.

12. Piespiestu bezmaksas tautas skolas apmeklēšanu līdz 16. gadam; bezmaksas mācību līdzekļus un bezmaksas pārtiku visiem skolniekiem. Augstāku skolu pieejamību visiem, kas vēlas nodarboties ar zinātni un mākslu.

13. Slimnieku un nespējnieku uzturēšanu uz sabiedrības rēķina, bezmaksas ārsta palīdzību un zāles.

14. Visu netiešo nodokļu atcelšana un pakāpeniska tiešā nodokļa ieviešana uz visiem ienākumiem, izņemot nepieciešamai dzīvei vajadzīgos, un uz visiem mantojumiem."¹²

Tālāk seko 16 tā sauktās ekonomiskās prasības, piemēram, astoņu stundu darba diena, bērnu darba stundu ierobežošana, darba aizsardzības prasības, sociālā apdrošināšana u.c.¹³

Skaidri redzams, ka programma paredz sievietēm piešķirt gan pasīvās, gan aktīvās vēlēšanu tiesības. Tomēr ir pārsteidzīgi šo programmas punktu saistīt ar sieviešu politisko emancipāciju. Sociāldemokrātu programma prasa pilnīgu vēlēšanu sistēmas reformu. Vēlēšanu tiesību piešķiršana sievietēm ir tikai viens no elementiem vēlēšanu sistēmas reformai. Lai pilnībā saprastu, kādas reformas vēlēšanu sistēmā prasa šī programma, ir jāatceras, ka Krievijas impērijas Valsts domes vēlēšanas nebija nedz vispārīgas, nedz tiešas, nedz proporcionālas. Vēlētāja balss svars bija atkarīgs no viņa sociālā stāvokļa un piederības sociālajam slānim, velēšanas notika vairākās kārtās, turklāt Krievijā nepastāvēja politisko partiju sistēma Eiropas izpratnē.

Uzmanību saista arī tas, ka programmas preambulā ir atsauce uz citām sociāldemokrātiskajām partijām, kas liek domāt, ka LSDSP programma ir saturiski saskanīga ar citām sociāldemokrātu programmām.

Nākamās, plašu sabiedrības atsaucību radušās LSDSP aktivitātes saistāmas ar 1905. gadu. Dienu pirms 13. janvāra notikumiem Rīgā, 1905. gada 12. janvārī, reaģējot uz notikušo Pēterburgā, LSDSP publicē šādu uzsaukumu:

"Mēs izsludinām ģenerālstreiku. Mēs prasām: 1) Tautas saeimas sasaukšanu uz vispārējas, vienlīdzīgas, aizklātas balsošanas pamata; 2) runas, rakstu, sapulču un streiku brīvību; 3) astoņu stundu darba dienu; 4) akorda un procentu darbu atcelšanu; 5) virsdarbu stundu atcelšanu; 6) algas paaugstināšanu; 7) lai katra strādnieka un strādnieces alga nav mazāka par 100 kap. dienā; 8) kara beigšanu."¹⁴

Tālākie notikumi 1905. gada 13. janvārī tieši apliecina, ka šis uzsaukums uzrunāja strādniekus un zemniekus ne tikai Rīgā, bet visā Latvijā. Sociāldemokrātiskajām idejām bija plaša rezonanse sabiedrībā. Redzam, ka, līdzīgi kā partijas programmā, LSDSP pirmām kārtām prasa velēšanu sistēmas pilnīgu reformu un valsts konstitucionālās iekārtas reformu, kur līdzās imperatoram kā likumdošanas institūcija – šī vārda patiesajā nozīmē – pastāvētu arī Tautas saeima. Pēdējais punkts runā par krievu–japāņu kara beigšanu. Un pieci no astoņiem uzsaukuma punktiem runā par sociālo garantiju nodrošināšanu strādniekiem un strādniecēm. Arī strādniecēm, jo 7. punkts runā par minimālo darba samaksas slieksni sievietēm. Šajā uzsaukumā koncentrētā veidā parādās sociāldemokrātu politisko interešu virzieni. Lai arī viens no virzieniem saistīts ar vēlēšanu sistēmas reformu, redzam, ka galvenais un izvērstākais interešu virziens ir strādnieku sociālā stāvokļa uzlabošana.

Jau minēts, ka Latvijas sociāldemokrāti ietekmējās no Vācijas sociāldemokrātijas idejām. Tāpēc interesanti salīdzināt LSDSP programmu ar Vācijas SDP programmām. Vācijas SDP pirmo programmu pieņēma 1875. gadā Gotas pilsētiņā, tādēļ tā tiek saukta par Gotas programmu. Arī tā sākas ar skaidrojumu par kapitālistu un darba cilvēku savstarpējo antagonismu, kam seko prasības valsts iekārtas izmaiņām, kā arī sabiedrības iekārta nepieciešamajām pārmaiņām. Gotas programma lielā apjoma dēļ šeit citēta tikai fragmenta veidā:

"I. Darbs ir visas bagātības un kultūras avots, un, tā kā parasti noderīgs darbs ir iespējams tikai ar sabiedrības starpniecību, viss darba produkts pieder sabiedrībai, t.i., visiem tās locekļiem, ar vispārēju darba pienākumu, ievērojot vienādas tiesības, ikvienam viņa racionālās vajadzības. Mūsdienu sabiedrībā darba līdzekļi ir kapitālistu klases monopols; no tā izrietošā strādnieku atkarība ir visu veidu ciešanu un kalpības cēlonis. Darba atbrīvošanai ir nepieciešama darba aprīkojuma pārveidošana par sabiedrības kopējo labumu, un kopējā darba regulēšana ar labdarības mērķi un taisnīgu darba ražas sadali. Darba atbrīvošanai jābūt strādnieku šķiras darbam, pret kuru visas pārējās klases ir tikai reakcionāra masa. [..] Vācijas Sociālistiskā strādnieku partija aicina izveidot valsts pamatus: 1. Vispārīgas, vienlīdzīgas, tiešas tiesības balsot un balsot ar aizklātu un obligātu balsošanu visiem pilsoņiem, sākot no divdesmit gadu vecuma, visās vēlēšanās un balsošanās valstī un pašvaldībā. Vēlēšanu vai balsošanas dienai jābūt svētdienai vai svētku dienai. 2. Tieša tautas likumdošana. Tautas lēmums par karu un mieru. 3. Vispārējā aizsardzība. Tautas armija pastāvīgo armiju vietā. 4. Visu izņēmuma likumu, proti, preses, asociācijas un sapulces likumu, atcelšana; Kopumā visu likumu, kas ierobežo brīvu viedokļa paušanu, brīvus pētījumus un brīvu domu. 5. Tautas tiesas. Bezmaksas tiesas procesu. 6. Vispārēja un vienlīdzīga valsts izglītības sistēma. Vispārēja skolas apmeklēšana. Bezmaksas nodarbības visās izglītības iestādēs. Reliģijas deklarēšana par privātu jautājumu."¹⁵

Kā redzams, arī Gotas programma skar tādus Latvijas sociāldemokrātu prasību virzienus kā vēlēšanu reforma, kara un miera jautājumi, vispārēja bezmaksas izglītība un valsts un baznīcas nošķiršana. Prasība par izņēmuma likumu atcelšanu, kas ietekmē preses un biedrošanās brīvību, saistīta ar to, ka laikā no 1878. gada līdz 1890. gadam kanclera Oto fon Bismarka uzdevumā tika pieņemts likums "Pret publisko apdraudējumu, ko rada sociāldemokrātiskie centieni" (Gesetz gegen die gemeingefährlichen Bestrebungen der Sozialdemokratie),¹⁶ jo sociāldemokrāti izteicās pret ķeizaru un aicināja uz revolūciju. Tādējādi arī Vācijā sociāldemokrātu kustība zināmu laiku darbojās politiskās cenzūras apstākļos, un te saskatāma līdzība ar politiskās darbības slepenību Krievijas impērijā. Pēc minēto likumu atcelšanas Vācijas SDP savā kongresā Erfurtē 1891. gadā pieņēma Karla Kautska (Karl Johann Kautsky, 1854–1938) izstrādāto partijas programmu, kas pazīstama ar nosaukumu "Erfurtes programma" un kalpojusi par paraugu citu zemju sociāldemokrātisko partiju programmām.¹⁷

Arī Erfurtes programma sākas ar apjomīgu skaidrojumu par to, kas ir proletariāts, kā rodas šķiru mantiskā un politiskā nevienlīdzība, kāpēc pašreizējā valsts iekārta ir nepareiza un netaisnīga un kāpēc privātīpašuma nodošana publiskai lietošanai ir vienīgais taisnīgas nākotnes ceļš. Tālāk seko deviņas prasības valsts iekārtas pārveidošanai un piecas prasības tieši strādnieku sociālā stāvokļa uzlabošanai. Pirmā prasība saistīta ar vēlēšanu sistēmas reformu:

"Pamatojoties uz šiem principiem, Vācijas Sociāldemokrātiskā partija vispirms pieprasa: 1. Vispārīgas, vienlīdzīgas un tiešas vēlēšanas ar aizklātu balsošanu visās vēlēšanās visiem Reiha pilsoņiem, vecākiem par 20 gadiem, nešķirojot dzimumu. Proporcionāla pārstāvība un, kamēr tas nav ieviests, vēlēšanu apgabalu robežu pārskatīšana pēc katras tautas skaitīšanas. Kompensācija ievēlētajiem pārstāvjiem. Katra politisko tiesību ierobežojuma apturēšana, izņemot rīcībnespējas gadījumu."¹⁸

Tālākajā prasību uzskaitījumā var atrast tautas tiesības ierosināt un noraidīt likumprojektus, vēlēt ierēdņus (2. p.), tautas armiju, tautas lemšanu par karu un mieru (3. p.), visu tādu likumu atcelšanu, kas publiskā vai privātā dzīvē nostāda sievieti neizdevīgākā stāvoklī kā vīrieti (4. p.), visu likumu atcelšanu, kas aizliedz runas brīvību un baznīcas atdalīšanu no valsts (5. p.), skolu atdalīšanu no baznīcas, obligātu un bezmaksas izglītību (6. p.), bezmaksas tiesu procesu un bezmaksas juridisko palīdzību (7. p.), bezmaksas medicīnu, bezmaksas apbedīšanu (8. p.), nodokļu sistēmas reformu (9. p.).

Vēlēšanu tiesību reforma Vācijas SDP programmā ie­kļauta kā viena no pirmajām prasībām, jo Vācijas impērijas vēlēšanu sistēma, līdzīgi kā Krievijas impērijas vēlēšanu sistēma, bija ļoti sarežģīta. Parlamentā vienlaikus darbojās gan tieši vēlēti deputāti, gan deputāti, kas iecelti amatā uz mūžu ar tiesībām amatu mantot. Divpalātu parlaments bija gan federācijas līmenī, gan federācijas subjektu līmenī. Vācijas impērijas 1871. gada konstitūcijas 20. pants noteica, ka Reihstāgu ievēl vispārīgās tiešās un aizklātās vēlēšanās.¹⁹ Vispārīgu vēlēšanu princips Vācijā nozīmēja vispārīgas vēlēšanas vīriešiem.²⁰ Savukārt Vācijas impērijas konstitūcijas 6. pants noteica, ka Federālajai padomei, tas ir, augšpalātai, ir 58 balsis, un katrs federācijas subjekts var pilnvarot darbam Federālajā padomē tik daudz pilnvarnieku, cik viņiem šajā padomē ir balsis. Piemēram, Prūsijai ir 17 balsis, Lībekai, Brēmenei, Hamburgai – katrai pa vienai balsij.²¹ Faktiski augšpalātas locekļi tika amatā iecelti ar dzimtas ietvaros mantojamu amatu. Vēl sarežģītāka mēdza būt federālo subjektu vēlēšanu sistēma. Piemēram, Prūsijas karalistes 1850. gada kon­stitūcijas 65.–68. pants nosaka: "Pirmo palātu izveido ar karaļa ordonanci, kuru var mainīt tikai ar likumu, kas tiks izdots ar abu palātu apstiprinājumu. Pirmajā palātā ir locekļi, kurus iecēlis karalis, ar tiesībām uz amata mantošanu vai tikai uz mūžu."²² Savukārt šīs konstitūcijas 70.–72. pants nosaka kārtību Otrās palātas vēlēšanām, kurās piedalās gan pamatvēlētāji, gan elektori, gan deputāti. Tiesības būt par pamatvēlētāju atkarīgas no tiesībām piedalīties vietējās pašvaldības vēlēšanās, pamatvēlētāji tiek gradēti trīs klasēs atkarībā no nodokļu nomaksas kvotām. Katra klase izvēl savus elektorus.²³ Trešā klase ievēl vairāk elektorus nekā abas pirmās kopā.²⁴ Savukārt deputātu ievēlēšanas kārtība nemaz nav aprakstīta konstitūcijā, bet gan vēlēšanu likumā. Šāda vēlēšanu kārtība nenodrošināja proporcionālu vēlētāju pārstāvniecību un radīja pamatu bažām, ka ne visi deputātu amati iegūti "caurspīdīgā procedūrā".

Pat virspusēji salīdzinot LSDSP programmu un uzsaukumus ar Vācijas SDP programmām, redzama šo dokumentu līdzība. Pirmkārt, visās programmās ir partijas ideoloģiju paskaidrojošs ievads, kurā tiek uzsvērts strādnieku šķiras un buržuju šķiras antagonisms. Visos dokumentos atsevišķi ir uzskaitītas prasības valsts reformām un atsevišķi prasības strādnieku darba un sociālo tiesību nodrošināšanai. Otrkārt, LSDSP un Vācijas SDP programmas saturiski sakrīt, tiek prasīta velēšanu reforma, armijas reforma, sapulču un vārda brīvība, nodokļu sistēmas reforma, bezmaksas obligāta izglītība abu dzimumu bērniem, bezmaksas medicīna, bezmaksas tiesu sistēma. Treškārt, ja salīdzinām prasības vēlēšanu sistēmas reformai, gan vācu, gan latviešu sociāldemokrāti izteica šādas prasības: vispārīgas, vienlīdzīgas, aizklātas, tiešas, proporcionālas vēlēšanas. Vēlēšanu tiesības abiem dzimumiem no 20 gadu vecuma. Vienādus vēlēšanu noteikumus valsts un pašvaldības vēlēšanās. Garantētu atalgojumu ievēlētajiem deputātiem.

Interesanti salīdzināt vācu un latviešu sociāldemokrātu partijas programmas ar Krievijas sociāldemokrātu programmu. 1903. gadā Londonā sanāk Krievijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas II kongress, kurā tiek apstiprināta partijas programma. Tā sastāvēja no divām daļām, maksimālās programmas un minimālās programmas. Pirmajā bija runa par strādnieku šķiras cīņas galamērķi – par sociālistisko revolūciju, par proletariāta diktatūru, otrajā – par partijas tuvākiem uzdevumiem: par cara patvaldības gāšanu, demokrātiskas republikas nodibināšanu, pašnoteikšanās tiesību atzīšanu visām nācijām, kas ietilpst valstī, par astoņu stundu darbadienas ievešanu strādniekiem un citām demokrātiskām prasībām, kas jāveic līdz kapitālistiskās iekārtas gāšanai.²⁵ Programmas sadaļā par prasībām valsts reformai 2. punktā ir teikts: "Vispārējas, vienlīdzīgas un tiešas vēlēšanu tiesības gan likumdevēju asamblejā, gan visās vietējās pašpārvaldes iestādēs visiem pilsoņiem un pilsonēm, kuri sasnieguši 20 gadu vecumu; aizklāts balsojums vēlēšanās; katra vēlētāja tiesības tikt ievēlētam visās pārstāvības institūcijās; divgadu parlamenti; algas tautas pārstāvjiem."²⁶ Šis programmas punkts ir gan saturiski, gan tekstuāli ļoti tuvs attiecīgajam LSDSP programmas punktam, kas nāca klajā gadu vēlāk, 1904. gadā. Arī Krievijas sociāldemokrātu viena no pirmajām un galvenajām prasībām ir pilnīga vēlēšanu sistēmas reforma, kuras neatņemama sastāvdaļa ir arī vēlēšanu tiesību piešķiršana sievietēm. Kopumā arī Krievijas sociāldemokrātiskās strādnieku partijas programma ir līdzīga Erfurtes programmai, bet ar savām īpatnējām niansēm, kas izriet no Krievijas impērijas valsts iekārtas.

LSDSP partijas programmas satura aizgūšanu no Vācijas SDP programmas nenoliedza arī paši latviešu sociāldemokrāti. Piemēram, Bruno Kalniņš min, ka Erfurtes programma (1891) ietekmēja arī LSDSP 1904. gada programmu.²⁷ Savukārt publicists Osvalds Freivalds uzskata, ka 1904. gadā "pieņemtā partijas programma sastāvēja vai vienīgi no krievu un vācu sociāldemokrātisko partiju programmu izrakstiem".²⁸

Secināms, ka Latvijas sociāldemokrāti savā partijas programmā sieviešu vēlēšanu tiesības izvirzīja par vienu no vēlēšanu reformas punktiem. Tomēr sieviešu vēlēšanu tiesību jautājums nav partijas programmas centrā. Pirmkārt, tas ir tikai viena no prasībām vēlēšanu sistēmas pilnīgai reformai. Savukārt vēlēšanu sistēmas reforma ir tikai viena no daudzām politisko un sociālo tiesību prasībām šo partiju programmās. LSDSP savas partijas programmas saturu aizguva no Vācijas SDP programmas. Tiesa gan, LSDSP programma nav "noraksts" no Gotas programmas vai Erfurtes programmas. LSDPS programmā, piemēram, nav tāda 4. punkta kā Erfurtes programmā, kas prasa visu to likumu atcelšanu, kas publiskā vai privātā dzīvē nostāta sievieti neizdevīgākā stāvoklī kā vīrieti.

Minētais apliecina, ka sociāldemokrāti Eiropā visai plaši cits no cita aizguva partijas programmas. Tas arī saskan ar sociāldemokrātu kustības būtību. Nacionālie apstākļi varēja ietekmēt sociāldemokrātu kustības praktisko darbību, bet ne kopīgos politiskos uzskatus un mērķus. Galu galā, marksisms, sociālisms un sociāldemokrātija bija internacionālas kustības. Sieviešu vēlēšanu tiesības bija viens no šo politisko kustību programmas punktiem. Tomēr programma nepaskaidro, kāpēc tieši šāda uz sieviešu emancipāciju vērsta prasība parādījās šo politisko kustību dienaskārtībā.

4. Dzimumu vienlīdzības jautājums marksistu feministu doktrīnā

Sociāldemokrātu un sociālistu prasības pilnībā reformēt valsts politiskās, sociālās un ekonomiskās dzīves pamatus saistīta ar Kārļa Marksa (Karl Heinrich Marx, 1818–1883) politiski ekonomisko teoriju. K. Markss skaidro, ka tieši pastāvošā valsts iekārta ir leģitimējusi netaisnīgo ekonomisko situāciju, kurā mazākajam cilvēku daudzumam (buržuāzijai) pieder visi sabiedrisko labumu resursi, bet lielākajam cilvēku daudzumam (strādniekiem) nepieder nekas, izņemot spēju strādāt, lai vairotu nevis visas sabiedrības, bet dažu cilvēku ekonomisko labumu.

Kā minēts Gotas programmas ievadā, marksistu, sociālistu un sociāldemokrātu izpratnē darbs ir visas bagātības un kultūras avots. Līdz ar industriālo revolūciju un mehanizācijas ieviešanu rūpnīcās, ražošanas darbs prasīja aizvien mazāku fizisko spēku. Darba devējiem radās iespēja rūpnīcās nodarbināt sievietes un bērnus, kuriem par darbu varēja maksāt mazāk nekā vīriešiem. Komunistiskās partijas manifestā K. Markss raksta: "Jo mazāk veiksmes un spēka prasa roku darbs, t.i., jo vairāk attīstās modernā rūpniecība, toties jo vairāk vīriešu darbu izstumj sieviešu un bērnu darbs. Dzimuma un vecuma atšķirībai nav vairs nekādas sabiedriskas nozīmes strādnieku šķirai. Visi ir darbarīki, kas atkarībā no vecuma un dzimuma rada dažāda lieluma izdevumus."²⁹ Citiem vārdiem sakot, K. Markss norāda, ka neatkarīgi no dzimuma un vecuma strādnieki piedalās ražošanas darbā un no šāda viedokļa ir vienlīdzīgi. Diemžēl strādnieki ir vienlīdzīgi arī no tā viedokļa, ka savam darba devējam ir tikai darbagaldu papildinājumi, tikai ražošanas rīki. Attiecībā uz sieviešu jautājumu K. Markss ironiski piebilst: "Buržujs savu sievu uzlūko tikai par ražošanas rīku. Viņš dzird, ka ražošanas rīkus domāts nodot kopīgā lietošanā, un, protams, nevar iedomāties neko citu kā vienīgi to, ka koplietošanas liktenis piemeklēšot arī sievietes. Viņš pat nenojauš, ka tieši par to jau ir runa, lai novērstu tādu stāvokli, kad sievietes ir tikai ražošanas rīki."³⁰

Sieviešu emancipācijas jautājums marksistiem balstās uz šādām premisām: 1) sievietes tādā pašā mērā kā vīrieši strādā rūpniecībā un lauksaimniecībā un tādā pašā mērā piedalās kopējā sabiedriskā labuma radīšanā; 2) strādnieku šķiras vīriešiem politisko tiesību ir mazāk nekā buržujiem, bet strādnieku šķiras sievietēm politisko un sociālo tiesību nav gandrīz nemaz (sievietes ir tikai ražošanas rīki); 3) tātad strādnieku šķiras sievietēm ir jābūt tādām pašām tiesībām kā strādnieku šķiras vīriešiem, jo abi dzimumi vienādi un vienlīdzīgi piedalās sabiebrības kopīgo labumu radīšanā, strādājot algotu darbu; 4) strādnieku šķiras kopīgais mērķis ir salauzt pastāvošo netaisnīgo ekonomisko sistēmu un pilnībā mainīt valsts iekārtu.

Marksisti ironizēja par tiem atsevišķajiem sieviešu tiesību elementiem, kas pastāvēja Eiropā 19. gs. vidū un pēc 1870. gada pašvaldību reformas arī Krievijas impērijā. Šajā sakarā Klāra Cetkina trāpīgi kritizē pašvaldību vēlēšanu sistēmu, kurā sievietes drīkst piedalīties vēlēšanās, ja tām attiecīgajā pašvaldībā ir īpašumi, no kura tās maksā pašvaldībai nodokļus: "Bet, kad mēs pieprasām sieviešu vēlēšanu tiesības, mēs to varam darīt, tikai pamatojoties nevis tajā, ka tās ir tiesības, kas saistītas ar noteikta daudzuma īpašumu valdīšanu, bet tikai tajā, lai šīs tiesības būtu piemītošas pašai sievietei."³¹ Ļoti diskutējams jautājums, vai pašvaldību vēlēšanu tiesības vispār ir pieskaitāmas pie sieviešu emancipācijas sasniegumiem. Sieviešu dzimumam šeit nav nekādas nozīmes, nozīme ir spējai būt par īpašuma īpašnieku un maksāt nodokļus.

Laikā, kad marksisti un sociālisti sāka iestāties par sieviešu tiesībām, feminisms vēl nebija kļuvis par plašu un internacionālu sieviešu kustību, bet feminisma ideja jau bija vairāk nekā simts gadus veca. Prof. Slavojs Zižeks (Slavoj Žižek, 1949), mūsdienu marksists, uzskata, ka feminisma aizsācēji ir agrīnie karteziāņi, Renē Dekarta (René Descartes, 1596–1650) uzskatu sekotāji, kuri, interpretējot aksiomu cogito ergo sum, nonāca pie secinājuma, ka cogito, tas ir – apziņai, nav un nevar būt dzimuma.³²

Angļu valodā runājošajās zemēs feminisma idejas pirmsākumus saista ar Mērijas Vulstonkraftes (Mary Wollstonecraft, 1759–1797) darbību. Vienā no saviem atpazīstamākajiem darbiem "Sievietes tiesību atgūšana" (A Vindication of the Rights of Woman, 1792) sieviešu tiesību aizstāve laikmetam raksturīgajā manierīgajā stilā raksta: "Lai gan, kad viņš mums saka, ka sievietes ir veidotas maiguma un saldas pievilcības dēļ, es nevaru saprast viņa teiktā nozīmi, ja vien patiesā muhamedāņu garā viņš negribēja atņemt mums dvēseles un likt saprast, ka mēs esam būtnes, kuras radītas tikai mīlīgai žēlastībai un biklai, aklai paklausībai, lai apmierinātu vīrieša jutekļus, kad viņš vairs negrib plivināties filozofisko pārdomu pasaulē."³³

Šīs domas M. Vulstonkrafte raksta 18. gs. izskaņā, kad tāda sociālā grupa kā sievietes rūpnīcu strādnieces īsti vēl nebija radusies. Teiktā konteksts liek noprast, ka M. Vulfstonkrafte šeit vairāk runā par tām sievietēm, kas nedz strādā, nedz uztur mājsaimniecību, proti, par turīgo pilsētnieku un aristokrātu kārtas vīriešu sievām, meitām un māsām, kurām 18. gs. sabiedrībā jāpilda vien izklaides un iepriecinājumu sociālā funkcija. M. Vulfstonkrafte secina, ka sociālo paražu dēļ sieviete nevar iegūt izglītību un attīstīt savas prāta spējas. Šāda kārtība savukārt neizbēgami noved pie objektīva novērojuma, ka sievietes spriestspēja nevar līdzināties vīrieša spriestspējai. "Es nevēlos, lai viņām būtu vara pār vīriešiem; bet pār sevi,"³⁴ piemetina M. Vulstonkrafte. Agrīnās feminisma izpausmes bija izglītoto un turīgo sieviešu vērojumi par sievietes pakļauto un bezpalīdzīgo stāvokli, prasības pēc sievietes sociālas atzīšanas. Konkrētāku juridisku prasību šajā agrīnajā feminisma darbā nav. Tikai vēlākā laikā prasība pēc sieviešu un vīriešu sociālas vienlīdzības kļūst aizvien pragmatiskāka un konkrētāk formulēta.

Ļoti konkrētas prasības sieviešu un vīriešu politiskajai un juridiskajai vienlīdzībai formulē franču sieviešu tiesību cīnītāja Olimpa de Gūža (Olympe de Gouges, arī Marie Gouze, 1748–1793). 1791. gadā O. de Gūža nāk klajā ar Sieviešu un pilsoņu tiesību deklarāciju (Déclaration des droits de la femme et de la citoyenne), kuru adresē "pirmajai starp sievietēm", proti, karalienei Marijai Antuanetei. Šī deklarācija formas un satura ziņā atgādina Cilvēka un pilsoņa tiesību deklarāciju (Déclaration des droits de l’homme et du citoyen de 1789), tikai O. de Gūžas deklarācijā ir uzsvērtas sievietes tiesības, tādējādi izgaismojot Cilvēka un pilsoņa tiesību deklarācijas acīmredzamo nepilnību.³⁵ Šajā deklarācijā viņa raksta:

"1. Sieviete ir dzimusi brīva un ir līdzvērtīga vīriešiem tiesībās. Sociālās atšķirības var balstīt tikai uz kopēju lietderību. [..] Likumam jāiemieso vairākuma griba; visiem sieviešu un vīriešu pilsoņiem personīgi vai ar savu pārstāvju starpniecību ir jāpiedalās to izstrādē; tam jābūt vienādam visām un visiem: visām sieviešu pilsonēm un visiem vīriešu pilsoņiem, kas ir vienlīdzīgi pēc likuma, jābūt vienādai iespējai, vadoties tikai pēc viņu spējām un bez citām atšķirībām, kā tikai uz talantiem un tikumiem, ieņemt jebkādus publiskus amatus un izpildīt darbus."³⁶

O. de Gūža tiek uzskatīta par pirmo feministi, kas formulē mūsdienās aktuālo dzimumu līdzsvaru publiskajos amatos un publiskajā pārvaldē.³⁷ Uzmanīgi lasot šo prasību pēc sieviešu un vīriešu vienādām politiskajām tiesībām, iezīmējas arī jautājums par līdzvērtīgu dalību likumu izstrādāšanā un pieņemšanā. Tātad arī jautājumā par dalību likumdošanas varā. Tiek uzskatīts, ka tieši par šīm idejām O. de Gūžai 1793. gadā tika izpildīts nāvessods uz giljotīnas.

Nav korekti uzskatīt, ka sieviešu tiesību jautājumu aizstāvēja tikai sievietes pašas. Viens no harizmātiskākajiem liberālisma teorijas aizstāvjiem 19. gs. vidū ir arī sieviešu juridiskās emancipācijas idejas aizstāvis Džons Stjuarts Mills (John Stuart Mill, 1806–1873), 1869. gadā izdotā darba "Sieviešu pakļaušana" (The Subjection of Women) pašās pirmajās rindkopās viņš raksta: "Princips, kas regulē pastāvošās sociālās attiecības starp abiem dzimumiem – viena dzimuma juridiskā pakļautība otram – pats par sevi ir nepareizs un šobrīd ir viens no galvenajiem šķēršļiem cilvēces uzlabošanai; tas ir jāaizstāj ar pilnīgas vienlīdzības principu, nepieļaujot ne varu, ne privilēģijas, no vienas puses, ne rīcībnespēju, no otras puses."³⁸

Liberālie sieviešu līdztiesības un vienvērtības apsvērumi balstīti argumentos, ka 1) sievietei no dieva ir dota tāda pati dvēsele kā vīrietim, un 2) sievietei no darba piemīt tāds pats saprāts un spriestspēja kā vīrietim. Pēdējā tēze ir patiesa vienīgi tad, ja šis saprāts nav mērķtiecīgi apspiests ar sociālām normām, kas liedz sievietei iegūt izglītību un tā vietā liek būt maigai un mīlīgai. Sieviešu līdztiesība un vienvērtība ar vīriešu dzimumu balstās apsvērumos par sievietes spēju rīkoties tikpat racionāli, kā to dara vīrieši. No šīs premisas izriet secinājums, ka likumi un sociālās normas, kas šādu vienlīdzību neatzīst, gluži vienkārši nav taisnīgi un neatbilst racionālo dabisko tiesību konceptam.

Marksisti nepārņēma un neturpināja šo liberāļu domu gaitu. Raksturīga sociālistu sieviešu kustības iezīme saistīta ar nevēlēšanos dibināt no strādnieku kustības neatkarīgu sieviešu organizāciju. Sieviešu proletāriešu kustība vienmēr uzskatīja sevi par daļu no proletāriešu kustības un organizatoriski tika integrēta strādnieku kustības organizācijās; viņiem sieviešu atbrīvošana bija nesaraujami saistīta ar darba ņēmēju atbrīvošanu. K. Cetkina, tāpat kā citi vadošie proletāriešu sieviešu kustības teorētiķi, kategoriski noraidīja neatkarīgas sieviešu organizācijas.³⁹

Esejā "Sociāldemokrātija un sieviešu vēlēšanu tiesības" K. Cetkina raksta: "Vidusšķiras sieviešu aģitācijas kustība joprojām pieprasa sieviešu vēlēšanu tiesības kā dabiskas tiesības, tieši tāpat kā spekulatīvie filozofi 18. un 19. gadsimtā. Mēs, gluži pretēji, balstot savu prasību uz ekonomikas un vēstures mācībām, aizstāvam vēlēšanu tiesības sievietēm kā sociālas tiesības, kas nav balstītas uz nekādām dabiskām tiesībām, bet balstās uz sociāliem, pārejošiem apstākļiem."⁴⁰

Norobežošanos no dabisko tiesību aizstāvētās dzimumu līdztiesības idejas un feminisma sociālisti uzskatīja par savas politiskās programmas konkrētu uzdevumu: "Tēzē skaidri jānorāda, ka reāla sieviešu brīvība ir iespējama tikai ar komunisma palīdzību. Stingri jāizceļ nesaraujamā saikne starp sievietes sociālo un cilvēcisko stāvokli iepretim privātīpašuma nozīmei ražošanas resursos. Tas norādīs skaidru un neizdzēšamu atšķirības līniju starp mūsu politiku un feminismu. Un tas arī nodrošinās pamatu, lai sievietes jautājumu uzskatītu par sociālo jautājumu, darba ņēmēju problēmas daļu, un tādējādi to stingri saistīs ar proletāriešu klases cīņu un revolūciju."⁴¹

Mūsdienās var būt mazliet neskaidrs, kāpēc proletārieši, kas aizstāvēja sieviešu juridisko emancipāciju, feministes un racionālās dabisko tiesību skolas ietekmētie liberāļi, kas būtībā aizstāvēja to pašu sieviešu emancipāciju, nevarēja apvienot savus spēkus kopēja mērķa sasniegšanā. Kāpēc sociālisti tik ļoti vēlējās norobežoties no feminisma idejām?

Var minēt divus apsvērumus. Pirmkārt, "spekulatīvie 18. un 19. gs. filosofi" bija politiķi, augsta ranga ierēdņi, zinātnieki, aristokrāti, respektīvi, visā pilnībā iemiesoja buržuju šķiru. Otrkārt, apgaismības un racionālisma aizstāvji sabiedrības progresu virzīja pavisam citā virzienā, nekā to vēlējās sociālisti. 18. un 19. gs. progress taisnīgākas sabiedrības veidošanā saistāms ar vispārējas izglītības veicināšanu, valsts absolūtās varas ierobežošanu caur konstitūciju, cilvēka pamattiesību definēšanu. Tomēr šīs idejas, sociālistu ieskatā, nekā nerisina taisnīgāku pastāvošo ražošanas līdzekļu pārdali. Tā vietā, lai nodrošinātu cilvēku sociālo un ekonomisko vienlīdzību, liberālās demokrātijas idejas stiprina vien cilvēku juridisko vienlīdzību. Liberālās idejas, sociālistu ieskatā, bija tikai juridiski nostiprinājušas pastāvošo ekonomisko sistēmu, kurā turīgie pilsoņi izmanto trūcīgo pilsoņu darbaspēku, lai 1) vairotu savu turīgumu un 2) nostiprinātu arī savu politisko varu.

Lai arī sieviešu politiskās emancipācijas ziņā šo politisko virzienu idejas sakrita, atšķirīgs skatījums attiecās uz: 1) uzskatiem, kāpēc pastāv sieviešu nevienlīdzība; 2) pamatojumu, kāpēc dzimumu nevienlīdzība ir netaisnīga; 3) mērķiem, kuri jāsasniedz ar sieviešu emancipāciju.

Lūk, ko sieviešu tiesību jautājumā teicis V.I. Ļeņins: "Mums ir jāiesaista miljoniem strādājošu sieviešu pilsētās un ciematos. Iesaistiet viņas mūsu cīņā, jo īpaši cīņā par sabiedrības komunistisko pārveidošanu. Bez sievietēm nevar būt reālas masu kustības. [..] Mūsu ideoloģiskie priekšstati nosaka organizācijas principus. Nav īpašu sieviešu organizāciju. Sieviete komuniste ir partijas biedre tāpat kā vīrietis komunists, ar vienādām tiesībām un pienākumiem."⁴² Tā šos vārdus atceras K. Cetkina, kas 1920. gadā viesojās pie V.I. Ļeņina un apsprieda sieviešu nozīmi politikā. Bet vēl krietni iepriekš, 1906. gadā, K. Cetkina raksta: "Strādājošās sievietes pieprasa vēlēšanu tiesības, ne tikai lai aizstāvētu savas ekonomiskās un morālās dzīves intereses, sievietes prasa tās ne tikai kā palīdzību pret savas klases apspiešanu no vīriešu puses, bet visvairāk vēlas balsstiesības, lai palīdzētu cīņa pret kapitālistu šķiru. Un viņas prasa šo sociālo reformu nepavisam tāpēc, lai atbalstītu vidusslāņa sabiedrību un kapitālistisko sistēmu."⁴³

Sociālisti vēlējās, lai sociālistu kustība būtu masu kustība, tas ir, lai to politiski atbalstītu lielākais vairums sabiedrības, un, pēc viņu saprašanas, proletariāts veidoja lielāko daļu sabiedrības. Sociālistu mērķis bija pilnībā mainīt pastāvošo ekonomisko sistēmu un valsts iekārtu. Masu atbalsts bija nepieciešams abu scenāriju īstenošanai – gan varas pārņemšanai vēlēšanu ceļā, gan sociālistiskās revolūcijas īstenošanai. Bez sieviešu atbalsta nebija panākams "atbalsts plašās tautas masās", bez sieviešu balss vēlēšanās nebija iespējams iegūt vietas parlamentā un izvest reformas likumdošanas ceļā. Vēlēšanu tiesību piešķiršana sievietēm bija daļa no sociālistu stratēģijas izšķirošas politiskās ietekmes iegūšanai.

Ja daži racionālās dabisko tiesību skolas atbalstītāji aizstāvēja sieviešu juridisko emancipāciju un sieviešu vēlēšanu tiesības, tad lielais vairums tradicionālo politisko uzskatu paudēju un tradicionālu valsts un sociālo institūciju 19. gs. pretojās šai idejai. Sieviešu vēlēšanu tiesību opozicionāriem bija vairāki iemesli iebilst šādai idejai. Lūk, ko par šo raksta Roza Luksemburga (Rosa Luxemburg, 1871–1919): "Patiesībā mūsu valsts ir ieinteresēta likt šķēršļus sieviešu balsstiesībām un tikai viņu. Valsts pamatoti baidās, ka tās apdraud tradicionālās kārtu pārvaldes iestādes, piemēram, militārismu (kuram neviena domājoša proletāriete nevar nebūt nāvējošs ienaidnieks), monarhiju, sistemātisku nodokļu un pārtikas laupīšanu, utt. Sieviešu vēlēšanu tiesības ir šausmas un riebums pašreizējai kapitālistiskajai valstij, jo aiz tās stāv miljoniem sieviešu, kas stiprinātu ienaidnieku, t.i, revolucionāro sociāldemokrātiju."⁴⁴ Daļa opozicionāru argumentu jo­projām saistījās ar to, ka sievietes nav pietiekami morāli nobriedušas pastāvīgiem saprātīgiem lēmumiem. Augusts Bebels raksta: "Vēl viens iebildums ir par to, ka būtu bīstami dot sievietēm balsi, jo viņas ir viegli suģestējamas ar baznīcas ietekmi un arīdzan ļoti konservatīvas. Taisnība, sievietes ir ļoti reliģiozas un konservatīvas. Bet, iespējams, visniknākie sieviešu vēlēšanu tiesību oponenti ir tieši klerikāļi, un viņi jau zina, kāpēc."⁴⁵

Pretspars sieviešu juridiskajai vienlīdzībai un politiskajai emancipācijai tikai raisīja aizvien lielāku neapmierinātību sociālistos un sekmēja sociālistu kustības masu apmērus. Par sieviešu proletāriešu cīņas aizsācēju Vācijā tiek uzskatīta Emma Īrere (Emma Ihrer, 1857–1911), kura 1898. gadā publicēja eseju "Strādājošās sievietes klases cīņā". To, kādos apmēros sievietes iesaistījās politiskajās kustībās un cīņā par sieviešu tiesībām, raksturo R. Luksemburga: "Kopš tā laika [domāts kopš E. Īreres esejas publicēšanas – A.S.] ir pagājuši gandrīz četrpadsmit gadi, taču viņi ir piedzīvojuši lielu proletariātu sieviešu kustības paplašināšanos. Vairāk nekā simts piecdesmit tūkstoši sieviešu ir pievienojušās arodbiedrībām un ir starp aktīvākajām karotājām proletariāta ekonomiskajā cīņā. Daudzi tūkstoši politiski organizētu sieviešu ir pulcējušās pie sociāldemokrātijas karoga: sociāldemokrātiskajā sieviešu žurnālā Die Gleichheit, redaktore K. Cetkina, ir vairāk nekā simts tūkstoši abonentu; sieviešu vēlēšanu tiesības ir viens no būtiskākajiem jautājumiem sociāldemokrātijas platformā."⁴⁶

Sievietes cīnījās par sieviešu un vīriešu līdztiesību pret konservatīvajiem, pie varas esošajiem politiskajiem spēkiem. Tomēr šeit jāatceras, ka sievietes proletārietes nebija feministes. Sievietes proletārietes nav atsevišķa kustība no proletāriešu kustības vispār, tām nav citas programmas un citu prasību kā proletāriešiem vispār: pirmām kārtām tas ir privātīpašuma likvidācija, pilnīga valsts iekārtas reforma. Vēlēšanu tiesību piešķiršana sievietēm kalpo diviem mērķiem. Pirmkārt, nostādīt sievieti pelnīti vienlīdzīgā stāvoklī ar vīrieti kā vienlīdzīgus darbaļaudis un kā vienlīdzīgus sabiedriskā labuma radītājus. Otrkārt, piesaistīt sievietes kā jaunu un plašu elektorāta masu, kas nodrošinās sociālistisko partiju uzvaru cīņā par varu un – vajadzības gadījumā – arī revolūcijas atbalstam.

Otrajā sociāldemokrātisko sieviešu saietā, kas 1912. gadā notika Štutgartē, R. Luksemburga teica šādus vārdus: "Kapitālistiskā valsts nav spējusi atturēt sievietes no visu politiskās dzīves pienākumu un centienu uzņemšanās. Soli pa solim valsts patiešām ir spiesta piešķirt un nodrošināt sievietēm šo iespēju, ļaujot viņām apvienoties un pulcēties. Sievietēm tiek liegtas tikai pēdējās politiskās tiesības: tiesības balsot, lemt tieši par tautas pārstāvjiem likumdošanā un pārvaldē, būt par šo struktūru ievēlētām loceklēm."⁴⁷

Turpmāk vēl