Kopš Aristoteļa laikiem ir nostiprinājušies četri loģikas pamatlikumi – identitātes, pretrunas, trešā izslēgtā un pietiekamā pamata likums,¹ kur katra no tiem ievērošana tiek balstīta uz pārējo trīs likumu ievērošanu. Tie pastāv neatkarīgi no kāda cilvēka gribas, vai tam būtu tiesu vara, izpildu vara vai likumdevēja vara. Pierādīšanas rezultāts jebkurā lietā var tikt uzskatīts par pareizu, ja tas tiek balstīts uz loģikas pamatlikumu ievērošanu, kuru pamatā ir atziņa, ka cilvēka domāšanai piemīt sakārtotība, kas noris loģiskās struktūrās. Pierādīšanā pareizas domāšanas loģisko struktūru veido loģisko prasību ievērošana attiecībā uz to, ko, ar ko un kā mēs pierādām.

Loģikas likumu nozīmīgums pierādīšanā gan administratīvajās, gan civilajās lietās tiek atzīts katra attiecīgā procesuālā likuma attiecīgajā pantā par pierādījumu novērtēšanu.² Lai kāda būtu personīgā iekšējā pārliecība un tiesiskā apziņa, pierādījumu novērtējumam pašos pamatos ir jāatbilst minētajiem četriem loģikas pamatlikumiem. Ņemot vērā, ka šāda prasība ir ietverta formālā procesuālā tiesību normā, nepareiza domāšana jeb loģikas likumu pārkāpums pierādījumu novērtēšanā iegūst procesuālo tiesību normu pārkāpuma nozīmi, kas dod jau patstāvīgu likumisku pamatu tiesas nolēmumu pārsūdzēšanai un atcelšanai.

Loģikas likumu nozīmīgums nav tik skaidri noteikts Kriminālprocesa likumā (turpmāk – KPL) un jaunajā Administratīvās atbildības likumā. Tomēr loģikas likumu nozīmi var ielasīt minēto likumu normā, kas nosaka pienākumu pierādīšanas gaitā izslēgt jebkādas saprātīgas šaubas par pierādīšanas priekšmetā ietilpstošo apstākļu esību vai neesību.³ Norāde uz saprātīgumu ietver pienākumu pierādīšanas gaitā tomēr balstīties uz saprātu, kas tieši izpaužas domāšanā, tātad arī loģikas likumu ievērošanā.

Administratīvā procesa likuma (turpmāk – APL) 154. pants nosaka, ka tiesneša tiesiskai apziņai, vērtējot pierādījumu, ir jabūt balstītai uz loģikas likumiem. Lai gan šis noteikums šajā normā noteikts tiesai, tomēr prasība pēc loģikas likumu ievērošanas pierādījumu novērtēšanā būtu attiecināma arī uz iestādi, kuras izdoto administratīvo aktu, t.sk. tajā ietverto pierādījumu novērtējumu, var pārbaudīt tiesa. APL 9. pantā ir noteikts patvaļas aizlieguma princips, kas nosaka, ka gan iestāde administratīvo aktu, gan tiesa savu nolēmumu var pamatot ar faktiem, kuri ir nepieciešami lēmuma pieņemšanai, un no tiem izrietošiem objektīviem un racionāliem juridiskiem apsvērumiem.⁴ Šajā normā noteiktā prasība pēc apsvērumu racionālisma ietver prasību pēc loģikas likumu ievērošanas, jo jēdziena "racionāls" izcelsme ir meklējama latīņu valodā (rationalis), kur šis jēdziens tieši nozīmē ko tādu, kas ir atbilstošs prāta likumiem, ir loģisks.

Turklāt APL 9. pants nosaka arī pierādīšanas loģisko struktūru, proti, ka pierādīšana balstās uz trīs pamatelementiem. Pirmais ir pierādīšanas priekšmets jeb pierādāmā tēze. Otrais ir fakts jeb pierādījums, kas ir līdzeklis, ar kuru tiek pamatots pierādāmās tēzes patiesums. Trešais ir apsvērumi, kas izriet no šī fakta jeb pierādījuma demonstrācija, kas ir pierādāmās tēzes loģiskā secināšana no pierādījuma. Šīs pierādīšanas loģiskās struktūras ievērošana primāri nodrošina domāšanas sakārtotību pašam pierādīšanas veicējam, kas sekundāri jau ļauj citiem izsekot un pārbaudīt gan pierādīšanā izmantotos jēdzienus, faktus, gan no šiem faktiem izrietošos apsvērumus vai vispār to esamību, gan pretrunu neesamību starp faktiem vai/un apsvērumiem, utt. Ja iestādes lēmuma vai tiesas nolēmuma motivācija tiek sakārtota loģiskās struktūrās un ievērojot loģikas likumus, viss paliek viegli uztverams, saprotams un pārbaudāms.

Domāšanas strukturālā disciplīna izteikti vērojama eksakto zinātņu disciplīnās, piemēram, matemātikā un ķīmijā, kur pierādīšanas kā domāšanas process ar skaitļu un ķīmisko elementu vienādojumu virknēm var tikt vizualizēts. Tieši tāpat pierādīšanas procesu varētu shematiski vizualizēt arī no pierādīšanas viedokļa sarežģītās administratīvās lietās, kādas ir pievienotās vērtības nodokļa (turpmāk – PVN) lietas, kur skaitļu un ķīmisko elementu vietā ir visi, piemēram, Valsts ieņēmuma dienesta (turpmāk – VID) lēmumā par nodokļu audita rezultātiem norādītie fakti, bet saskaitīšanas, reizināšanas un citu zīmju vietā ir apsvērumi, kas šos faktus savieno vienotā struktūrā, kas sastāv no atsevišķiem ķēdes posmiem, kur katrs ķēdes posms sastāv no trīs minētajiem pierādīšanas loģiskās struktūras pamatelementiem.