No turpat divus gadus ilgušas Covid-19 krīzes esam iemesti pavisam citā vēl šokējošākā realitātē – nežēlīgs un brutāls karš Ukrainā. Neaptverams kropļojums 21. gadsimta Eiropas un demokrātijas izpratnē. Jau Covid-19 krīze deldēja valsts līdzekļus, jo vajadzēja sniegt atbalstu iedzīvotājiem, uzņēmējiem, pašvaldībām. Karš Ukrainā nesaudzīgi turpina prasīt valsts līdzekļus, piemēram, militārās un humanitārās palīdzības sniegšanai Ukrainai, bēgļu uzņemšanai Latvijā. Šīs vajadzības ir objektīvas un nebūtu apšaubāmas. Demokrātiskā valstī būtu apspriežami tikai mērķtiecīgākie risinājumi to apmierināšanai.

Krievijas izvērstā agresija Ukrainā ir kalpojusi par pamatu vēl nepieredzēta mēroga sankciju noteikšanai gan konkrētām personām un uzņēmumiem, gan arī dažādām precēm un pakalpojumiem. Krasās ģeopolitiskās situācijas izmaiņas kopumā, karadarbība Ukrainā un sankcijas kavē, liedz, ierobežo vai pat padara neiespējamu līgumu izpildi Latvijā. Dažādu materiālu un izejvielu piegādes no Ukrainas nav iespējamas karadarbības vai tās pārrauto loģistikas ķēžu dēļ. Savukārt daudzi Krievijas vai Baltkrievijas ražotāji vai to produkcija ir pakļauti dažādu veidu sankcijām, padarot neiespējamas arī šīs piegādes.