Ievads

2022. gada 1. janvārī stājās spēkā grozījumi Krimināllikumā (turpmāk – KL), Kriminālprocesa likumā un Latvijas sodu izpildes kodeksā (turpmāk – LSIK). Atbilstoši šo likumprojektu anotācijās norādītajam ar grozījumiem tiek aizsākta nepilngadīgo kriminālatbildības sistēmas reforma, paredzot nepilngadīgai personai atšķirīgu sodu piemērošanas, izpildes un aizstāšanas kārtību, kā arī veiktas citas izmaiņas tiesiskajā regulējumā, lai pilnveidotu Latvijas kriminālsodu politiku kopumā. Šajā rakstā tiks aplūkota šādu grozījumu nepieciešamība, KL veiktie grozījumi teorētisko atziņu par efektīvu sodu un soda satura elementu kontekstā, rosināta diskusija par izaicinājumiem, ieguvumiem un turpmāk veicamajiem soļiem kriminālsodu politikas attīstīšanai.

Raksta ietvaros termins "piespiedu darbs" un termins "sabiedriskais darbs" tiek lietoti kā sinonīmi, izņemot, ja tiek dota konkrēta norāde uz audzinoša rakstura piespiedu līdzekli – sabiedriskais darbs.

Kriminālatbildības reforma: pagātnes attiecības ar tagadni

Izmaiņas KL un LSIK ir apjomīgas, un likumu grozījumu izstrādātāji tās raksturo ar vārdu "reforma", kas nozīmē gan izmaiņas sodu un to izpildes politikā, gan jaunu prakšu veidošanos. Līdztekus tam tiek saglabāts vairākums no līdz šim pastāvošiem sodiem un praksēm. Tāpat šī reforma neparedz jaunu institūciju un iestāžu veidošanu. Ko šādas izmaiņas nozīmē sodu politikā un praksē?

2001. gadā tika publicēta Deivida Gārlanda grāmata "Kontroles kultūra: noziedzība un sociālā kārtība mūsdienu sabiedrībā". Lai gan D. Gārlands rakstīja par pārmaiņām, kas notikušas Lielbritānijā, ASV un citās Rietumu valstīs līdz gadsimtu mijai, viņa teiktais par pagātnes attiecībām ar tagadni ir piemērots, lai raksturotu šī brīža sodu politikas izmaiņas. Par jauno noziedzības kontroles kultūru D. Gārlands raksta: "Taču, skatoties uz šo jomu kopumā, jāatceras, ka šī jaunā prakse un mentalitātes pastāv vienlaikus ar vecāku mehānismu paliekām un turpinājumu. Koncentrējoties uz jauno un pārveidojošo, mēs nedrīkstam neievērot arī agrāko praksi un institūcijas. Vēsture nav vecā nomaiņa ar jauno, bet gan jaunā izraisīta vairāk vai mazāk plaša vecā modifikācija. Jau iesakņotā un vēl tikai veidošanās procesā esošā savstarpējā savīšanās strukturē tagadni."¹

Autors savā grāmatā parāda, ka sodu politika un prakse ir pagātnes un jauno prakšu līdzās pastāvēšana un mijiedarbība, t.i., reforma nav sodu politikas pilnveidošanas noslēgums, bet ir viens solis tālākai politikas un prakses attīstīšanai. Balstoties uz D. Gārlanda rakstīto par noziedzības kontroli, būtu svarīgi uzdot šādus jautājumus:

1) kādēļ bija nepieciešams veikt šādu kriminālatbildības/sodu sistēmas reformu;

2) kā jaunās iniciatīvas ir saistītas ar līdz šim īstenoto sodu politiku un praksi;

3) kā šāda reforma ietekmēs personas, kas veikušas noziedzīgus nodarījumus un darbu ar šīm personām;

4) kādi ir nākamie soļi sodu politikas un prakses reformu kontekstā, lai veicinātu sabiedrības drošību un ierobežotu noziedzību?

Likumu grozījumi vairāk skar nepilngadīgo kriminālatbildības reformu, bet mazāk – skar pilngadīgās personas. Arī pilngadīgo kriminālatbildības jautājumi, sodu politika un prakse pieprasa efektīvus risinājumus, tāpēc šajā rakstā nepilngadīgo kriminālatbildības reforma netiks skatīta atrauti, t.i., tā tiks analizēta kā daļa no Latvijas kriminālsodu politikas un sistēmas. Nepilngadīgo kriminālatbildības reformas elementi, kas dos pozitīvu rezultātu praksē, var tikt attīstīti un pārnesti uz plašākām notiesāto grupām, izmantoti kā resurss kriminālsodu politikas reformai kopumā.

Par efektīvu sodu

Lai aplūkotu kriminālsodu politiku Latvijā un tās efektivitāti, ir jānoskaidro, kāds ir efektīvs sods, efektīva sodu sistēma. Šādu apkopojumu par sodiem piedāvā Kanādas zinātnieks Džims Bonta,² uzsverot divus nozīmīgus ar sodu efektivitāti saistītus aspektus.

Pirmais no tiem ir saistīts ar pašu sodu kā tādu:

1) soda ietekme uz sodīto personu ir ierobežota – sods aptur un ierobežo nevēlamu uzvedību, bet tas neiemāca jaunu uzvedību;

2) sodu dažādība nodrošina iespēju piemērot konkrētam pārkāpumam atbilstošu sodu. Nav labāka soda, kas derētu visiem cilvēkiem un visās situācijās;

3) efektīvs sods ir savlaicīgs un nav novēlots;

4) efektīvs sods ir samērīgs izdarītajam pārkāpumam.

Otrs elements, kas saistīts ar soda efektivitāti, ir cilvēks, kuram tiek piemērots sods. Daļai cilvēku sods pats par sevi nepalīdz mainīties un atturēties no jauna likumpārkāpuma, bet daļai cilvēku sods var būt efektīvs līdzeklis, lai mainītos un atturētos no jauniem likumpārkāpumiem. Sods ir efektīvāks cilvēkiem, kuri:

1) nav impulsīvi, ir uz nākotni vērsti (cilvēki, kuri biežāk rīkojas impulsu vadīti, mazāk domā par likumpārkāpuma un tam sekojoša soda radītām sekām; tāpat cilvēki, kuru nākotnes plānus var izjaukt sodāmības fakts, vairāk centīsies izvairīties no likumpārkāpumu izdarīšanas un soda, jo tas var ietekmēt viņu nākotnes plānu īstenošanu);

2) ir ar vidēju intelekta līmeni vai intelekta līmenis ir virs vidējā (cilvēki ar augstāku intelekta līmeni paši spēj labāk izvērtēt savu rīcību un tās īstermiņa un ilgtermiņa sekas, izprast likumpārkāpuma cēloņus un atrast piemērotu risinājumu. Cilvēki, kas neizprot savas uzvedības cēloņus un paši nespēj atrast labāku risinājumu problēmām, nemācīsies no soda pat tad, ja tas būs ļoti bargs);

3) sods ir iedarbīgāks uz cilvēkiem ar minimālu likumpārkāpumu vēsturi (nesodītu personu vairāk satrauc un ietekmē iespēja tikt sodītam un nonākt ieslodzījumā nekā sodītu personu, kas vairākkārt ir atradusies ieslodzījumā vai ir vairākkārt sodīta ar sabiedrībā izciešamu sodu);

4) ir piesardzīgi, izvairās no riska, nav vērsti uz riskēšanu (vēlme riskēt un izjust emocijas, kas saistītas ar risku, var mudināt cilvēku pārkāpt likumu, un iespēja saņemt bargu sodu var vēl vairāk pastiprināt šīs izjūtas, tāpēc sods vai soda iespējamība vairāk attur no likumpārkāpuma izdarīšanas tos, kuri vēlas izvairīties no riska un ir piesardzīgi).

Apkopojums parāda, ka sodam pašam par sevi, bez konkrētai personai pielāgotiem kontroles un atbalsta pasākumiem ir ierobežota ietekme un sods pats par sevi drīzāk būtu iedarbīgs uz mums līdzīgiem, bet mazāk iedarbīgs uz to personu grupu, kas nonāk probācijā vai ieslodzījumā. Sods pats par sevi būs vairāk iedarbīgs uz nobriedušām personām, mazāk uz nepilngadīgajiem un jauniešiem, kas atrodas nobriešanas procesā. Efektīvs sods dažādiem cilvēkiem būs dažāds.

Apzinoties šīs soda iespējas un ierobežojumus, var pamatoti uzskatīt, ka sodu dažādība un elastība to piemērošanā ir nozīmīgs elements efektīvas sodu politikas sistēmā. Tāpat, domājot par efektīvu sodu politiku, jāpatur prātā persona, kurai tiek piemērots sods, un soda saturs – pozitīvas pārmaiņas (atturēšanās no likumpārkāpuma) būs iespējamas tad, ja persona spēs mācīties no piemērotā soda tā izpildes laikā, šīs pozitīvās pārmaiņas tiks veicinātas, nostiprinātas un uzturētas.