Ievads

2021. gada 15. decembrī Senāts pieņēma spriedumu Nr. SKC-177/2021 (C68498018). Minētā sprieduma ietvaros Senāts sniedza detalizētu analīzi Civillikuma¹ 1906. pantam, kas noteic: "Noilgums ir pārtraukts, ja tā tecējuma laikā parādnieks kaut kādā kārtā atzīst kreditora prasību." Kā tas izriet no spriedumā ietvertās argumentācijas, Senāts šī strīda ietvaros atzina, ka noilguma pārtraukumam ar parādnieka atzīšanu ir pietiekama jebkāda parādnieka darbība, ciktāl no tās var secināt, ka parādnieks zina tā pastāvošo parādu pret kreditoru. Turklāt šajā ziņā nav svarīgi, vai parādnieka darbība, ar kuru tas atzinis parāda esību, ir tieši vērsta pret pašu kreditoru vai arī pret trešajām personām. Tādējādi lietas ietvaros Senāts secināja, ka par darbību, kas pārtrauc noilguma tecējumu, var būt arī parādnieka gada pārskata iesniegšana, kura ietvaros parādnieks ir pienācīgā kārtā iegrāmatojis kreditora prasījumu pret parādnieku.

Spriedums Nr. SKC-177/2021 kopumā ir vērtējams atzinīgi, jo Senāts ir sniedzis detalizētu vērtējumu Civillikuma 1906. panta saturam, kā arī veicis izvērstu jēdziena "kaut kādā kārtā atzīst" analīzi. Vienlaikus Senāta spriedumā Nr. SKC-177/2021 izteiktās atziņas nevar tikt vērtētas viennozīmīgi. Šo atziņu turpmāka piemērošana praksē šķietami jau drīzā nākotnē varētu radīt diskusijas par to, kādam nolūkam ir radīts noilguma institūts un vai pamatoti ir nelabvēlīgākā stāvoklī (no noilguma perspektīvas) nostādīt personas, kuras sniedz gada pārskatus, iepretim tām personām, kuras gada pārskatus nesniedz. Ņemot vērā minēto, šī raksta mērķis ir raisīt turpmāku diskusiju par noilguma institūtu Latvijas civiltiesībās, lai nonāktu pie taisnīgāka šī jautājuma noregulējuma.

Noilguma pārtraukšana ar prasības atzīšanu – vēsture un mērķis

Sākotnēji jānorāda, ka klasiskās romiešu tiesības nemaz nepazina noilguma institūtu mūsdienu izpratnē. Tā klasiskajās romiešu tiesībās pastāvēja vien likumiskie termiņi, kas ierobežoja konkrētu tiesību pastāvēšanu. Atšķirība starp tiesību, kas aprobežota ar likumisko termiņu, un noilgumu ir tāda, ka likumiskā termiņa notecējums iznīcina pašu tiesību. Turpretī noilgums skar tiesības, kuras savā būtībā nav aprobežotas ar kādu termiņu, bet tās pilnībā vai kādā daļā zaudē savu juridisko spēku, ja tās konkrētā laika periodā netiek pienācīgā kārtā izlietotas. Noilguma gadījumā cēlonis, kas izbeidz saistību, ir nevis termiņa tecējums pats par sevi, bet gan personas, kurai piemīt prasījums, bezdarbība. No praktiskā viedokļa šāds nodalījums ir būtisks tādēļ, ka likumiskos termiņus nav iespējams pārtraukt iepretim noilgumam, kas var tikt pārtraukts konkrētu darbību rezultātā.²

Tikai 424. gadā romiešu tiesībās tika ieviests kopējā noilguma regulējums par visiem lietu un saistību prasījumiem, kas agrāk netika dzēsti ar termiņa notecējumu. Kopējais noilguma termiņš tika noteikts 30 gadi. Apsvērumi par šāda regulējuma ieviešanu šķietami pamatojās nepieciešamībā aizsargāt parādniekus. Proti, tika secināts, ka nav taisnīgi attiecībā uz parādnieku pieļaut kreditora prasījumu, kas netiktu laika ziņā aprobežots. Tas liek parādniekam pastāvīgi būt piesardzīgam un rūpēties par visu pierādījumu saglabāšanu, kas varētu pierādīt saistības izpildījumu. Šāds regulējums tika attaisnots ar nepieciešamību par galējām padarīt izteikti vēsturiskas tiesiskās attiecības. Lai gan jau vēsturiski tika secināts, ka noilgums varētu skart pilnīgi pamatotas prasības un godprātīgus kreditorus, tomēr šāds regulējums tika atzīts par taisnīgu, jo pats kreditors ilgā laika periodā nav rūpējies par to, lai viņa prasījums saglabātu spēku.