Ievads

Slēdzot pirkuma līgumu, pircēju interesē, lai pārdevējs, pirmkārt, nodotu tieši to lietu, par kuru līdzēji vienojušies, un, otrkārt, lai nodotajai lietai nebūtu trūkumu. Civillikums (turpmāk – CL)¹ skaidri regulē pircējam pieejamos tiesiskās aizsardzības līdzekļus gadījumos, kad pārdevējs īstās lietas vietā nodod citu lietu (lat. val. – aliud)² vai kad nodod līgumā paredzēto lietu, bet ar defektiem vai trūkumiem (lat. val. – peius).³

CL ne tikai paredz atšķirīgus tiesiskās aizsardzības līdzekļus katrā no situācijām, bet arī prasībai par īstās lietas nodošanu un līguma izpildi ir atšķirīgs noilguma termiņš iepretim prasībai par cenas samazinājumu vai līguma atcēluma prasībai, tāpēc sarežģījumi rodas situācijās, kad jārisina jautājums par to, vai pārdevēja nodotā lieta jāuzskata par citu lietu (aliud) vai tomēr par īsto lietu ar trūkumiem (peius) un pēc kādiem kritērijiem vadīties abu gadījumu nošķiršanā.

Lai atbildētu uz jautājumu, kā nošķirt citu lietu no defektīvas lietas, šajā publikācijā autors sniegs nelielu ieskatu Latvijas privāttiesībām radniecīgajā Vācijas un Šveices judikatūrā, kā arī analizēs pašmāju normatīvo regulējumu un praksi. Raksta mērķis nav aplūkot jautājumu par CL grozījumiem, kuri, iespējams, atrisinātu citas lietas no lietas ar trūkumiem nošķiršanu un ar to saistīto problemātiku,⁴ bet gan piedāvāt kritērijus, kuri praksē atvieglotu aliud no peius pirkumu norobežošanas strīdus, piemērojot spēkā esošo CL regulējumu.

Aliud no peius pirkuma nošķiršana Vācijas judikatūrā

Lai arī pašlaik Vācijā spēkā esošais tiesiskais regulējums nenorobežo citas lietas no defektīvas lietas pirkuma, Vācijas Civilkodekss (turpmāk – BGB),⁵ kas bija spēkā līdz 2001. gada 31. decembrim, nošķīra aliud no peius pirkuma. Caurlūkojot Vācijas Federālās Augstākās tiesas spriedumus, kuri attiecas uz BGB regulējumu pirms Vācijas saistību tiesību reformas, jāsecina, ka tiesa nesniedz universālus kritērijus abu gadījumu norobežošanā, bet gan case by case pēc iespējas precīzāk cenšas nošķirt aliud no peius pirkuma.

Piemēram, Vācijas Federālā Augstākā tiesa spriedumā BGH VIII ZR 247/87 (turpmāk – Auslese lieta)⁶ izskatīja strīdu par St. Georgrner Auslese vīna piegādi. Iepriekš minētā vīna vietā piegādātājs piegādāja St. Georgrner vīnu, taču ar 3,4 g/l dietilēnglikola piejaukumu, kas tikai nodrošināja St. Georgrner Auslese vīnam raksturīgo garšu. Tiesa šajā spriedumā secināja: ja vīna, kuru paredzēts ražot no konkrētas vīnogu selekcijas, vietā piegādā vīnu, kas tikai garšas ziņā atgādina Auslese vīnu dietilēnglikola piejaukuma dēļ, tad piegāde ir jāuzskata par aliud.