Par pretendenta saimnieciskā un finansiālā stāvokļa neatbilstību iepirkuma nolikuma prasībām

Saskaņā ar Publisko iepirkumu likuma 45. panta pirmo daļu pasūtītājs var noteikt prasības attiecībā uz piegādātāja saimnieciskajām un finansiālajām spējām, kas nepieciešamas iepirkuma līguma izpildei. Minētās normas mērķis saprotams tādējādi, ka pasūtītāji var pārliecināties, ka piegādātājam ir attiecīgā pieredze un spējas veikt paredzētos būvdarbus vai sniegt pakalpojumus. Ar šo normu tiek maksimāli mazināts pasūtītāja risks, ka saistības pret pasūtītāju varētu netikt izpildītas tādu iemeslu dēļ, ka piegādātājam nav pieredzes noteikta apjoma būvdarbu vai pakalpojumu izpildē. Šāda normas izpratne izriet arī no judikatūras, kur atzīts, ka prasības pretendenta finansiālajam un saimnieciskajam stāvoklim (ko raksturo apgrozījums un pamatkapitāls) tiek izvirzītas tieši ar mērķi pārliecināties par pretendenta finansiālajām un saimnieciskajām spējām izpildīt līgumu.¹

Vērtējot pretendenta saimnieciskās un finansiālās spējas, pasūtītājam vajadzētu ne tikai formāli vērtēt pretendenta sniegtās informācijas atbilstību nolikuma prasībām, bet arī vērtēt finanšu informāciju pēc būtības. Lielākoties iepirkumu nolikumos pasūtītāji ietver prasības attiecībā uz finanšu apgrozījumu, tomēr izvirzītas tiek arī prasības par finanšu rādītājiem, tādiem, piemēram, kā likviditātes koeficients, vai arī to, vai ir pozitīvs pašu kapitāls.

Piemēram, jebkurai saprātīgai personai var rasties pamatotas šaubas par spēju izpildīt saistības atbilstoši iepirkuma līgumā noteiktajam, ja pretendentam nav apgrozījuma vismaz līgumcenas apjomā vai ir negatīvs pašu kapitāls.

Šādā situācijā uzsverams princips par komercdarbības mērķi, proti, atbilstoši Komerclikuma 1.