Satversmes tiesas 2022. gada 25. marta spriedumā lietā Nr. 2021-33-01 (turpmāk – Spriedums) atzina par neatbilstošu Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk – Satversme) 92. panta pirmajam teikumam juridiskās palīdzības izdevumu atlīdzinājuma apmēra tiesisko regulējumu,¹ ko piemēro gadījumos, kad privātpersonai valsts pārvaldes iestādes rīcības dēļ nodarīts mantiskais zaudējums vai personisks kaitējums. Satversmes tiesas informācija par Spriedumu šajā lietā žurnālā publicēta jau iepriekš.²

Atbilstoši savai patstāvīgajai judikatūrai Satversmes tiesa norādīja, ka tiesības saņemt kvalificētu juridisko palīdzību ir personas pamattiesības, kas nodrošina citu tiesību īstenošanu. Tāpēc, nodrošinot personas tiesības uz pieeju tiesai, ir būtiski, lai vienlaikus tiktu nodrošinātas Satversmes 92. panta ceturtajā teikumā ietvertās personas tiesības izvēlēties sev atbilstošu pārstāvi lietā. Attiecīgi Spriedumā secināts, ka valstij ir pienākums taisnīgi noregulēt juridiskās palīdzības izdevumu atlīdzināšanu, kas ietver pienākumu noteikt atlīdzināmo ar juridisko palīdzību saistīto izdevumu apmēru tā, lai tiktu nodrošinātas personas tiesības saņemt kvalificētu juridisko palīdzību.