Līdz ar bērna piedzimšanu un viņa izcelsmes noteikšanu vai atzīšanu bērna vecākiem rodas ne tikai tiesības, bet arī pienākumi, un šos pienākumus un tiesības viņi īsteno kopīgi vai atsevišķi. Latvijas Republikā aizgādības tiesības un tiesības uzturēt personiskas attiecības bērnu un vecāku starpā regulē gan Civillikums, gan Bērnu tiesību aizsardzības likums.

Tiesa saskarsmes tiesību nosaka, lai nodrošinātu bērna labākās intereses un veicinātu bērna personisku un tiešu kontaktu veidošanos ar vecāku, ar kuru bērns ikdienā kopā nedzīvo, kā arī citiem tuviniekiem – brāļiem, māsām, vecvecākiem u.c. No aizgādības tiesību ietvara izriet, ka bērna ikdienas aizgādību īstenojošā vecāka pienākums ir nodrošināt bērna saskarsmes tiesību, bet otram vecākam ir ne tikai tiesības, bet arī pienākums uzturēt ar bērnu personiskas attiecības. Ja saskarsmes tiesība netiek ievērota un vienam no vecākiem tiek likti šķēršļi saziņai un tikšanās iespējām ar bērnu, strīdu risina tiesiskā ceļā, kur tiesa nosaka saskarsmes tiesības izmantošanas kārtību, laiku un vietu, un, ja nepieciešams, pušu pienākumus un izdevumu sadali starp pusēm saskarsmes tiesības īstenošanai, kā arī Civillikuma 182. pantā minētos ierobežojumus (tikšanās saskarsmes personas klātbūtnē, bāriņtiesas piedāvātā noteiktā vietā vai pienākumu konkrētā laikā kopā ar bērnu ierasties bāriņtiesā) un citus pušu pienākumus.¹ Ja vecāks, pie kura bērns dzīvo, tiesas nolēmumu neievēro un liek šķēršļus bērna saskarsmei ar otru vecāku, pēdējais var vērsties pie zvērināta tiesu izpildītāja ar lūgumu uzsākt nolēmuma piespiedu izpildi.

Šī raksta mērķis ir raksturot saskarsmes tiesības piespiedu izpildes problemātiku un iespējamos risinājumus augsta konflikta [high-conflict case] gadījumos, kad vecāki izvairās no saskarsmes nolēmuma izpildes.

Vecāki, kuri vēršas pēc palīdzības tiesā, lai viņiem tiktu noteiktas saskarsmes tiesības ar bērnu, bieži vien ir vīlušies par juridisko mehānismu neefektivitāti un resursu patēriņu savu tiesību aizstāvībai. Tādēļ svarīgi saprast, kas ietekmē veiksmīgu noregulējumu vecāku starpā par saskarsmes tiesību un kādiem aspektiem būtu jāpievērš uzmanība, pirms tiek pieņemts galīgais saskarsmes noregulējums un nolēmums nodots piespiedu izpildei.

Nespēju piespiedu kārtā panākt saskarsmes tiesības īstenošanu var aplūkot cilvēktiesību un bērna tiesību aizsardzības kontekstā. Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 6. panta pirmais punkts garantē indivīdiem efektīvu tiesas nolēmumu piespiedu izpildi. Valstij ir pozitīvs pienākums radīt tādu spēkā stājušos tiesas nolēmumu piespiedu izpildes sistēmu strīdos starp fiziskām personām, kas būtu efektīva kā normatīvajā regulējumā, tā arī praksē.² Tādēļ valsts atbildība var iestāties gadījumā, ja institūcijas, kas nodrošina piespiedu izpildi, neizrāda nepieciešamo piesardzību vai pat padara izpildi neiespējamu.³ Līdzekļiem, kurus piemēro valstis izpildes nodrošināšanai, jābūt adekvātiem un pietiekamiem šī mērķa sasniegšanai,⁴ ņemot vērā viņu pienākumus attiecībā uz izpildi, jo tieši viņi izpilda valsts varas pilnvaras.⁵ Atturoties no sankciju piemērošanas attiecībā uz trešo personu (privātpersonu), kas atteikusies no sadarbības ar tiesu izpildītājiem, valsts iestādes var padarīt Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 6. panta pirmo punktu bezjēdzīgu.⁶ Ja valsts ir izmantojusi visus likumā paredzētos līdzekļus tiesas nolēmuma izpildes nodrošināšanai, valsts nevar būt atbildīga par parādnieka atteikumu pildīt savus pienākumus.