Pirms nepilna mēneša, 14. jūlijā, Ministru kabinets atbalstīja tāda tiesiskā regulējuma grozījumu tālāku virzīšanu apstiprināšanai Saeimā, kas paredz papildināt Kriminālprocesa likuma 114. panta pirmo daļu ar jaunu – izmeklētāja palīga – institūtu. Tādējādi līdzīgi likumā jau ietvertajiem tiesnešu un prokuroru palīgiem procesa virzītāja uzdevumā arī viņi būtu tiesīgi veikt procesuālās darbības, kas nav izmeklēšanas darbības un ir saistītas nevis ar lēmumu pieņemšanu, bet gan to izpildi.

Kā izriet no likumprojekta anotācijas,¹ šo grozījumu iniciējusi Valsts policija nolūkā atbrīvot izmeklētājus no liekiem un laikietilpīgiem pienākumiem, šādi izbrīvējot resursus tieši izmeklēšanas darbam. Raksturojot pašreizējo situāciju, anotācijā norādīts, ka pašlaik Valsts policijas lietvedībā atrodas vairāk nekā 150 tūkstoši kriminālprocesu, taču vairāk nekā 20 % no tās izmeklētāju amata vietām ir vakantas. Attiecīgi Valsts policijas lietvedībā esošo kriminālprocesu uzkrājums uz vienu kriminālpolicijas izmeklētāju pašlaik ir aptuveni 570. Lielākā daļa kriminālprocesu, kuros aktīva izmeklēšana nenotiek, esot uzsākti pirms vairāk nekā pieciem gadiem.

Skaitļi visu pasaka paši – šo situāciju kopumā ir grūti salāgot ar Kriminālprocesa likumā ikvienam paredzētajām tiesībām uz kriminālprocesa pabeigšanu saprātīgā termiņā, tas ir, bez neattaisnotas novilcināšanas. Lielā uzkrājuma un vakanču dēļ kriminālprocesa pabeigšana vispār, kur nu vēl saprātīgā termiņā, Valsts policijā kavējas. Turklāt anotācijā uzsvērts, ka papildus milzu noslodzei kavēšanās vēl saistāma ar apstākli, ka līdztekus visiem izmeklētāja pienākumiem pirmstiesas procesā viņi pilda arī tehniskus un organizatoriskus darbus, piemēram, noformē krimināllietas, nosūta izbeigtās lietas glabāšanai arhīvam, veic krimināllietu un atteikuma materiālu skenēšanu un kopēšanu.

Tāpēc var tikai pievienoties likumprojekta autoru viedoklim, ka šie tehniski-organizatoriska rakstura uzdevumi atņem izmeklētāju uzmanību, ko tie varētu veltīt izmeklēšanas darbībām un pierādījumu iegūšanai. Turklāt anotācijā uzsvērts, ka arī nākotnē paredzētā e-lieta jeb digitalizētais kriminālprocess īstermiņā problēmu neatrisinās, jo lielākā daļa iestādes lietvedībā šobrīd esošo kriminālprocesu ir papīra formātā, kuru digitalizēšana ir milzīgs laika un darbaroku patēriņš.

Atšķirībā no prokuroriem un tiesnešiem Valsts policijas izmeklētājiem kriminālprocesā nav tāda personāla, kas sniegtu tehniska un analītiska darba, kā arī organizatoriska rakstura atbalstu pamatfunkciju izpildē. Uz to pirms vairākiem gadiem uzmanību jau vērsa arī Valsts kontrole savā revīzijas atzinumā "Vai pirmstiesas izmeklēšana Valsts policijā ir efektīva?", iesakot apsvērt kvalificētāko cilvēkresursu racionālāku izmantošanu, tostarp atslogošanu no darbiem, ko ikdienā varētu veikt attiecīgs atbalsta personāls. Un, kā izriet no likumprojekta anotācijas, izmeklētāja palīgiem darba patiešām netrūktu, jo bez jau minētā, ko varētu pārņemt no izmeklētājiem, tiem arī tiktu uzticēta paziņojumu, pieprasījumu, pavēstu sagatavošana, nosūtīšana un nogādāšana personām ar uzaicinājumu ierasties procesuālo darbību veikšanai, saziņa, pildot uzdevumus izmeklēšanas darbību sagatavošanai, krimināllietas vai atteikuma materiālu iepazīstināšanas procesa uzraudzīšana, dokumentu tulkošanas organizēšana, darbs ar datubāzēm u.c.² Plānots, ka izmeklētāja palīgs Valsts policijā būs Kriminālpolicijas nodaļas priekšnieka tiešā pakļautībā, kas kontrolē kriminālprocesa virzību un var dod norādījumus par veicamiem uzdevumiem.

Apzinoties, ka Valsts policijā arī patlaban ir grūti aizpildīt vakances, likumprojekta anotācijā dota norāde, ka izmeklētāja palīga pienākumu veikšanai nav paredzēta speciāla kvalifikācija jeb īpašas zināšanas un apmācība, un viņus nodarbinātu uz darba līguma pamata, nevis saskaņā ar speciālajiem normatīvajiem aktiem, kas attiecināmi uz izmeklētāju. Atbilstoši Valsts policijas izmeklētāju palīgu ieviešanas plānam ir paredzēts, ka dažādās struktūrvienībās varētu būt 39 šādas amata vietas.

Šai iniciatīvai nepieciešams arī Saeimas atbalsts, tādēļ pagaidām tā vēl aplūkojama vēlamības izteiksmē. Un, kā vienā no neseniem ziņu raidījumiem, sniedzot komentāru par šo ieceri, sacīja ģenerālprokurors – tas faktiski ir bezizejas variants lietu izmeklēšanas virzībai. Tāpēc jācer uz likumdevēja atsaucību, lai jaunieviestais institūts patiešām dotu atslogu izmeklētājiem, un tas ir ļoti vajadzīgs, taču par tā būtisku efektu uz kriminālprocesu norisi saprātīgā termiņā kopumā pārāk liela optimisma nav. Šajā virzienā darāmā vēl daudz.