Solidaritātes principa enerģētikā vēsturiskā attīstība

Kopš 20. gadsimta 50. gadiem Eiropas kopējā integritāte ir balansējusi starp valstu suverenitāti un Eiropas Savienības vispārējo mērķi panākt ekonomisko vienotību.¹ Līdzīgu attīstības ceļu ir gājusi arī enerģētikas nozare, ko apliecina fakts, ka divi no Eiropas Savienības sākotnējiem dibināšanas līgumiem ir attiecināmi tieši uz enerģētiku – 1957. gada Eiropas Ogļu un tērauda kopienas dibināšanas līgums² un 1957. gada Eiropas Atomenerģijas kopienas dibināšanas līgums.³ Tomēr vairākas desmitgades pēc šo dibināšanas līgumu spēkā stāšanās primāro tiesību aktu piemērošana attiecībā uz enerģētikas nozari bija vairāk nejauša nekā sistemātiski pārdomāta, kas apliecināja nozares politiski sensitīvo raksturu, lai kopīgi izvirzāmos mērķus regulētu starpvalstu līmenī.⁴ Iemesls tam ir bijis gan praktisks, gan arī politisks. Enerģētikas tirgus ir atkarīgs no infrastruktūras, kas tradicionāli ir veidota nacionāli bez starpvalstu savienojumiem,⁵ savukārt enerģētikas loma attiecībā uz nacionālo drošību nozīmēja, ka dalībvalstis nevēlējās nodot likumdošanas pilnvaras attiecībā uz enerģētikas nozari Eiropas Savienībai. Būtiskas izmaiņas enerģētikas nozares attīstībā noteica 2009. gada 1. decembrī spēkā stājušais Lisabonas līgums, ar kuru groza līgumu par Eiropas Savienību un Eiropas Kopienu līgumu,⁶ nosakot enerģētikas nozarē kopējus Eiropas Savienības mērķus, kā arī iedibinot solidaritātes principu enerģētikas jomā – no neatkarības līdz savstarpējai atkarībai. Līdz ar Lisabonas līgumu Līgumā par Eiropas Savienības darbību (turpmāk tekstā – LESD)⁷ tika ieviests 194. pants kā juridiskais pamats Savienības kompetenču īstenošanai enerģētikas jomā. Būtiski ir norādīt, ka tieši Baltijas valstis bija tās, kuras izdarīja spiedienu, lai iekļautu atsauci uz solidaritāti pēc tam, kad 2006. gada Krievijas un Ukrainas krīzes rezultātā bija radies gāzes deficīta risks.⁸

Tātad jau 2007. gadā tika apzināti riski, kas varētu tikt saistīti ar dalībvalstu enerģētiskās neatkarības saglabāšanu, saistot to ar energoapgādes drošības apsvērumiem. Tomēr tikai pēc piecpadsmit gadiem un Krievijas Federācijas iebrukuma Ukrainā, kam ir sekojis Eiropas Komisijas 2022. gada 18. maija paziņojums par REPowerEU plāna izstrādi, strauji samazinot atkarību no Krievijas fosilā kurināmā, paātrinot zaļo pārkārtošanos,⁹ mēs sākam izprast enerģētikas nozīmi un lomu attiecībā ne tikai uz valsts suverenitāti un enerģētisko neatkarību, nodrošinot energoapgādes drošību, bet arī kopējo Savienības lomu šo mērķu sasniegšanā, to īpaši attiecinot uz katras dalībvalsts tiesiski saistošajiem pienākumiem.

Tikai septiņus mēnešus pirms Krievijas iebrukuma Ukrainā Eiropas Savienības tiesa (turpmāk tekstā – EST) 2021.