Pagājušās nedēļas slejā izteicu solījumu pastāstīt vairāk par Eiropas Savienības Tiesas (EST) lietu C-454/22 Komisija/Latvija, tādēļ šīs slejas ietvaros sniegšu plašāku ieskatu par to.

Iesākumā jāuzsver, ka šī ir pirmā lieta, kas pret Latviju ierosināta EST saistībā ar to, ka Latvija laicīgi nav transponējusi Eiropas Savienības (ES) normatīvo aktu, t.i., ES Elektronisko sakaru kodeksu.¹ Minētais nozīmē, ka Eiropas Komisija (Komisija) bija ierosinājusi pārkāpuma procedūru (INFR(2021)0069)² jau 2021. gadā, un no 2021. gada februāra, kad Komisija pieņēma lēmumu par pārkāpuma procedūras ierosināšanu, līdz 2022. gada aprīlim, kad Komisija nolēma vērsties EST, Latvijai bija pietiekami daudz laika, lai novērstu attiecīgo pārkāpumu. Tomēr, ņemot vērā, ka pārkāpumu procedūra pārtapusi EST lietā C-454/22 Komisija/Latvija, secināms, ka Latvija pārkāpumu nav novērsusi. Līdz ar to Komisija ne tikai lūgs EST konstatēt pārkāpumu, bet arī noteikt finansiālas sankcijas, kuru apmērs nav pāris simti vai tūkstoši, bet var noapaļoties līdz miljonam vai arī vairāk – viss atkarīgs no pārkāpuma smaguma un brīža, kad pārkāpums tiks pārtraukts/novērsts. Piemēram, lietā C-658/19 Komisija/Spānija EST noteica, ka Spānijai jāmaksā kavējuma nauda 89 000 eiro dienā par laiku no sprieduma pasludināšanas brīža līdz brīdim, kad šī dalībvalsts būs izbeigusi konstatēto pienākumu neizpildi. Tāpat tika noteikts, ka Spānijai jāsamaksā soda nauda 15 000 000 eiro apmērā.

Šajā gadījumā, kā tas izriet no Komisijas uzturētā ierosināto pārkāpumu procedūru reģistra, Komisija atsaucas uz Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 258. pantu, kā arī 260. panta trešo daļu.³ Šīs lietas kontekstā būtiski pievērst uzmanību tieši LESD 260. panta trešajai daļai, jo, pirms EST pasludināja spriedumu lietā C-543/17 Komisija/Beļģija, dalībvalstīm pastāvēja manevra iespējas argumentēt, ka šī tiesību norma par finansiālo sankciju noteikšanu ar pirmo spriedumu nav attiecināma uz gadījumiem, kad valsts veikusi, piemēram, daļējus transponēšanas pasākumus. Tomēr pēc EST sprieduma lietā C-543/17 Komisija/Beļģija LESD 260. panta trešā daļa ir ārkārtīgi bīstama tiesību norma, jo, pamatojoties uz to, EST ar pirmo spriedumu nosaka finansiālas sankcijas.

Tādēļ jebkurai ES dalībvalstij īpaši rūpīgi jāseko, lai direktīvas nacionālajā tiesību sistēmā tiktu pārņemtas laicīgi. Diemžēl Latvija šo uzdevumu nav pienācīgi izpildījusi konkrētās pārkāpuma procedūras ietvaros. Tomēr Latvija nav vienīgā ES dalībvalsts, kas laicīgi nav transponējusi ES Elektronisko sakaru kodeksu, t.i., Komisija iesniegusi prasības EST arī pret tādām dalībvalstīm kā Spānija, Lietuva, Īrija, Polija, Portugāle, Rumānija, Slovēnija, Zviedrija un Horvātija.

Savukārt Latvijas gadījumā, kā tas izriet no TAP portāla, Tieslietu ministrija iesniegusi nostājas projektu Ministru kabinetā, tomēr šī nostāja ir ierobežotas pieejamības informācija, kas attiecīgi nozīmē, ka Latvijas pozīcija būs lasāma jau EST spriedumā.

Lai gan tajā pašā laikā divi interesanti aspekti ir minami. Pirmkārt, kā redzams no iesniegtā Ministru kabineta protokollēmuma projekta, Satiksmes ministrijai jāsniedz atbalsts Tieslietu ministrijai, kas nozīmē, ka tieši Satiksmes ministrijas kompetencē ietilpa laicīgi pārņemt Elektronisko sakaru kodeksu. Otrkārt, ņemot vērā Elektronisko sakaru kodeksa būtību, gan Satiksmes ministrijai, gan likumdevējam bija iespēja pārņemt konkrēto ES normatīvo aktu, piemēram, ar jauno Elektronisko sakaru likumu (ESL). Šeit gan jāuzsver, ka šobrīd iesniegts ESL likumprojekts, kuru Saeima ir jau izskatījusi, tomēr pēcāk Valsts prezidents Egils Levits nodevis to otrreizējai caurlūkošanai saistībā ar tā neatbilstību ES tiesībām. Neapšaubāmi, jautājums, vai ar ESL pilnībā tiks transponēts norādītais kodekss, ir atklāts, tomēr uzsverams, ka stipri apšaubāmi, ka EST un Komisija "caur pirkstiem" skatīsies uz Latvijas mēģinājumu novērst pārkāpumu ar likumu, par kuru iebilst Valsts prezidents un kurā ir neapstrīdamas neatbilstības ES tiesībām – it īpaši EST judikatūrai saistībā ar saglabājamiem datiem!