Ievads

Kriminālprocesa likuma¹ (turpmāk – KPL) 22. pants paredz, ka personai, kurai ar noziedzīgu nodarījumu radīts kaitējums, ņemot vērā tās morālo aizskārumu, fiziskās ciešanas un mantisko zaudējumu, tiek garantētas procesuālās iespējas morālas un materiālas kompensācijas pieprasīšanai un saņemšanai. Šī KPL norma konkretizē Latvijas Republikas Satversmes² (turpmāk – Satversme) 92. panta trešajā teikumā ietverto principu, ka nepamatota tiesību aizskāruma gadījumā ikvienam ir tiesības uz atbilstīgu atlīdzinājumu, tai skaitā gadījumā, kad personai tiek nodarīts kaitējums noziedzīga nodarījuma rezultātā.

Latvijā, tāpat kā daudzās citās valstīs, pastāv valsts kompensācijas noziedzīgos nodarījumos cietušajiem institūts, ko jau kopš 2006. gada regulē likums "Par valsts kompensāciju cietušajiem"³ (turpmāk – Kompensācijas likums). Juridiskās palīdzības administrācijas (turpmāk – JPA) dati liecina, ka valsts kompensācijas mehānisms Latvijā sekmīgi darbojas: 2021. gadā JPA pieņēmusi 615 lēmumus par valsts kompensācijas izmaksu, kopumā izmaksājot no valsts budžeta vairāk nekā 1 miljonu 200 tūkstošus eiro.⁴ Līdz ar to var secināt, ka iespēja saņemt valsts kompensāciju par noziedzīga nodarījuma rezultātā radīto kaitējumu kļuvusi par vienu no svarīgākajām cietušā tiesībām.

Tomēr rodas jautājums, vai šādu cietušā tiesību izmantošana kaut kādā mērā var ietekmēt noziedzīgu nodarījumu izdarījušās personas stāvokli kriminālprocesā un kopumā kriminālprocesa mērķi, t.i., panākt krimināltiesisko attiecību taisnīgu noregulējumu (KPL 1. pants). Latvijas Republikas Senāta (turpmāk – Senāts) un zemāku instanču tiesu praksē jautājums par valsts kompensācijas piedziņu no vainīgā un tiesas pienākumu samazināt piedzenamo kompensāciju netiek skatīts viendabīgi, kas liecina par neizpratni par valsts kompensācijas mērķi un lomu visā kriminālprocesa gaitā. Līdz ar to šajā publikācijā autors piedāvā aplūkot valsts kompensācijas cietušajam ideju, kam un par ko šī kompensācija ir paredzēta un vai šim institūtam ir nozīme kriminālprocesa gala noregulējumā.

Kas ir valsts kompensācija cietušajam

Kompensācijas likums tika pieņemts, lai pārņemtu Padomes Direktīvas 2004/80/EK par kompensāciju noziegumos cietušajiem⁵ (turpmāk – Kompensācijas direktīva) prasības. Šā likuma mērķis, kā tas ir deklarēts 1. pantā, ir nodrošināt fiziskai personai, kura KPL noteiktajā kārtībā ir atzīta par cietušo, tiesības saņemt valsts kompensāciju par tīša noziedzīga nodarījuma rezultātā radīto kaitējumu. Pamatojumu šā institūta nepieciešamībai var atrast Kompensācijas direktīvas preambulas 10. apsvērumā: "Noziegumos cietušie bieži nevar saņemt kompensāciju no likumpārkāpēja tādēļ, ka likumpārkāpējam nav līdzekļu, kas vajadzīgi, lai izpildītu spriedumu par zaudējumu segšanu, vai arī likumpārkāpēju nevar identificēt vai veikt kriminālvajāšanu pret to."

Dr. iur. Kristīne Dupate paudusi, ka valsts kompensācija cietušajam ir jāuzskata par daļu no vispārējā Eiropas Savienības kompensācijas principa. Tā kā Eiropas Savienība ir nospraudusi mērķi nodrošināt vienotu brīvības, drošības un taisnīguma telpu, tad noziedzīga nodarījuma pieļaušanas fakts pats par sevi liecina par dalībvalsts nespēju ievērot Eiropas Savienības pamatvērtības, līdz ar to personai no valsts pienākas atbilstīga kompensācija. Tāpēc šāda kompensācija savā ziņā ir viens no veidiem, kā tiek sasniegti Eiropas Savienības dibināšanas pamatlīgumos paredzētie mērķi.⁶

Kaut gan var piekrist šādam viedoklim, jāpatur prātā, ka ideja par valsts finansiālo atbalstu noziedzīgos nodarījumos cietušajiem radusies krietni pirms Eiropas Savienības dibināšanas. Tādēļ īsumā jāaplūko vēsturiskais konteksts, kādā tapa Kompensācijas direktīva.

Pagājušā gadsimta 70.