Ievads

Lai gan strīdu risināšana, iespējams, ir tikpat sena cik pati cilvēce, jautājums par visefektīvāko un taisnīgāko domstarpību izšķiršanas procesu nav atbildēts vēl šobrīd. Vēsturiski, kā to norādījis profesors Dr. iur. Vasīlijs Sinaiskis, kad divas personas bija gatavas izšķirt savu lietu ar cīņu, laižot darbā šķēpus, tad pretors¹ viņas atturēja, lai izšķirtu lietu pēc likuma. Un pretors meklēja organizējošo taisnību pats, nerūpējoties par to, ka viņš ar to aizskars kāda cita tiesības.² Iepriekš minētais strīdu risināšanas mehānisms, pretoram pašam meklējot taisnību, pēc savas būtības atgādina objektīvās izmeklēšanas principu jeb procesu, kurā tiesa pati vāc pierādījumus sprieduma pamatošanai. Mūsdienās objektīvās izmeklēšanas princips, protams, ar atsevišķām atkāpēm, ir piemērojams kriminālprocesā, administratīvajā procesā un administratīvo pārkāpumu lietās. Tātad pamatprincips, ka pierādījumi ir jāiegūst tiesai, ir saglabājies procesos, kuros sabiedrības indivīds cenšas atrisināt tiesiska rakstura strīdu ar valsti.

Klasisks pretnostatījums objektīvās izmeklēšanas principam ir sacīkstes princips, kas atbilstoši tiesību doktrīnā paustajām atziņām ir atvasināms no Civilprocesa likuma³ 10. panta. Sacīkstes princips ir viens no tiesas procesa organizācijas pamatprincipiem un nosaka procesuālo attiecību subjektu funkcijas pierādījumu materiāla savākšanā, proti, "tiesa nekādā ziņā nesavāc pati pierādījumus vai ziņas, bet pamato spriedumu vienīgi uz prāvnieku sniegtiem pierādījumiem".⁴ Procesuālās sacīkstes pirmsākumi meklējami tiesību principā, kas bija pazīstams Senajā Romā kā principium instruendi procesus ad instantiam partium, atbilstoši kuram strīdīgās attiecības tiesa apspriež pēc tās informācijas, kuru pašas puses iesniegušas tiesai, un vienīgi šī informācija ir uzskatāma par tiesai nepieciešamo procesuālo pierādījumu materiālu.⁵ Līdzīgi arī starpkaru Senāts norādījis, ka atbilstoši sacīkstes principam "tiesa var savu spriedumu dibināt tikai uz pašu prāvnieku pievestiem apstākļiem un norādījumiem".