Ievads

Pēc nelabvēlīga pirmās instances tiesas sprieduma saņemšanas dažam jurista klientam ir kādreiz nācies dzirdēt: "Tiesāšanās pirmās instances tiesā nav īsta tiesāšanās. Pa īstam iztiesāsimies apgabaltiesā un Senātā." Lai arī cik dīvaini šķistu, Latvijas tiesu sistēma nav vienīgā Eiropā, kura civillietās ir izbaudījusi šādu attieksmi. Citur pirmās instances tiesa negatīvā nozīmē tikusi dēvēta par ģenerālmēģinājumu apelācijas instances tiesai.¹ Šāda prāvnieku attieksme arī redzama Latvijā, prāvniekiem iesniedzot pierādījumus, kurus bija iespējams iesniegt pirmās instances tiesā. Taču apelācijas instances tiesa mēdz,² ievērojot dažādus apsvērumus attiecīgajās lietās, pierādījumus pieņemt, nevis saskaņā ar Civilprocesa likuma 430. panta ceturto daļu atteikties tos pieņemt saistībā ar attaisnojošu iemeslu neesību to neiesniegšanai pirmās instances tiesā.

Tāpat ikvienam juristam Latvijā, kas specializējas civilprocesa jautājumos, ir labi zināma aksioma, ka prasītājs ir tas, kurš, ievērojot dispozitivitātes un sacīkstes principus, iezīmē tiesvedības "laukumu". Respektīvi, prasītāja ziņā, ievērojot likumā noteikto kārtību, ir norādīt – ko, kā un pret kuru tiek vērsta prasība, un tikpat lielā mērā – atteikties no prasības vai to grozīt utt. Atbildētājam pēc lietas ierosināšanas uz šīm darbībām kaut kā būtu jāreaģē atbilstoši ierosinātās lietas apstākļiem un tādējādi jāpiedalās procesa attīstīšanā. Izplatīti ir dažādi uzskati par tiesneša lomu šajos procesos. Atkarībā no individuālās izpratnes par uzsvariem civilprocesā uz publisko interešu aizsardzību vai privāto interešu aizsardzību tiesnesis ir vai nu neitrāls novērotājs (šķīrējtiesnesis), vai nu inkvizitorisks soģis. Šādas uztveres var būt ar negatīvām blaknēm, kas var izraisīt netaisnīgas, kā arī neefektīvas, garas un dārgas prasības tiesvedībām. Savukārt šīs blaknes neapšaubāmi ietekmē tiesu prestižu, tiesiskuma uztveri sabiedrībā, kā arī ekonomisko stāvokli valstī kopumā.