Šī raksta mērķis ir vērst uzmanību uz būtiskākajām izmaiņām, ko ievieš Briseles IIter regula iepretim Briseles IIbis regulā paredzētajam un praksē identificētajām problēmām. Šajā rakstā autore pamatā pievēršas tiem jautājumiem, kuriem ir nozīme tiesvedībā, kā arī nolēmumu atzīšanas un izpildes kontekstā. Tiesu un iestāžu sadarbības jautājumus autore šajā rakstā neanalizē. Tomēr svarīgi uzsvērt, ka arī sadarbības kontekstā ir veikti vairāki būtiski uzlabojumi, kurus būtu vērtīgi apzināt īpaši jau praktiķiem.

Lai nodrošinātu atbilstošu Briseles IIter regulas piemērošanu, ir izstrādāti grozījumi Civilprocesa likumā (turpmāk – CPL),⁴ Notariāta likumā⁵ un Civilstāvokļu aktu reģistrācijas likumā.⁶ Detalizēts minēto grozījumu pamatojums ir atrodams attiecīgo likumprojektu izstrādes dokumentos.⁷

Briseles IIbis regulas pārstrādāšanas nepieciešamība un tvērums

Sekojot Briseles IIbis regulā ietvertajam pienākumam reizi piecos gados, pamatojoties uz dalībvalstu sniegto informāciju, ziņot par regulas piemērošanu,⁸ Eiropas Komisija (turpmāk – EK) 2014. gada 15. aprīlī nāca klajā ar attiecīgu ziņojumu.⁹ Lai gan EK ir uzsvērusi, ka Briseles IIbis regula ir devusi būtisku pozitīvu pienesumu iedzīvotājiem, kas iesaistīti pārrobežu strīdos par laulības šķiršanu un vecāku atbildību, atvieglojot šādu strīdu izšķiršanu, kā arī veicinājusi dalībvalstu savstarpējo uzticēšanos un sadarbību, vienlaikus ziņojumā ir norādīts arī uz vairākiem aspektiem, kas būtu jāuzlabo.

Briseles IIbis regula savulaik bija pirmais ES instruments, kas atcēla nolēmumu izpildāmības pasludināšanas procedūru (exequatur) civillietās, tomēr ar zināmu piesardzību, proti, attiecībā tikai uz konkrētiem lēmumiem. Turpmākajos gados ES likumdevējs šo principu ir turpinājis un attīstījis vēl plašāk uzturlīdzekļu lietās, civillietās un komerclietās, kā arī mantošanas lietās. Jāatzīst, ka pilnīga exequatur atcelšana apvienojumā ar pienācīgām tiesību aizsardzības garantijām pēdējos gados sevi ir pierādījusi kā darboties spējīgu un efektīvu mehānismu, kas veicina nolēmumu pārrobežu brīvu apriti un aiztaupa finanšu, laika un citus resursus gan iedzīvotajiem, gan tiesu sistēmai.

Vērtējot tā sauktās starptautiskās bērnu nolaupīšanas lietas,¹⁰ EK ziņojumā secināts, ka dalībvalstis dažādu iemeslu dēļ ne vienmēr iekļaujas termiņos un spēj nodrošināt tūlītēju bērna atpakaļatdošanu.

Bērna uzklausīšanas kontekstā EK norādījusi, ka šī procesuālā garantija dalībvalstīs tiek piemērota atšķirīgi un tas nereti ir novedis pie nolēmuma atzīšanas atteikuma.

Savukārt, kas attiecas uz nolēmumu praktisko izpildi, secināts, ka nelabvēlīgu ietekmi uz lēmumu izpildi rada tas, ka nacionālie tiesību akti izpildes jomā atšķiras. Saskaroties ar praktiskiem un juridiskiem šķēršļiem izpildes procesā, atsevišķi nolēmumi tā arī nekad nav tikuši izpildīti.

Tāpat ziņojumā atzīts, ka atsevišķas Briseles IIbis regulā ietvertās normas praksē ir izrādījušās neskaidras un Eiropas Savienības Tiesai (turpmāk – EST) vairākkārt nācies sniegt atbildes uz prejudiciālajiem jautājumiem, attīstot plašu un būtiskām atziņām piesātinātu tiesu praksi.

Lai risinātu iepriekš minētos un arī citus identificētos aspektus, EK 2016. gada 30. jūnijā nāca klajā ar priekšlikumu Padomes Regulai par jurisdikciju, lēmumu atzīšanu un izpildi laulības lietās un lietās par vecāku atbildību un par bērnu starptautisko nolaupīšanu.