Ievads

Līgumiskā mantošana pastāv kā tiesību institūts, kura juridiskā būtība ir mantinieka vai/un mantojuma atstājēja kopīga vai vienpusēja lietu tiesību objektu veidošana un minēto objektu nodošana mantojuma masas sastāvā. Objektu nodošana mantojuma masas sastāvā notiek saskaņā ar normām, kas veidotas ar pušu nenoteikta līgumiska vai testamentāra rakstura interesēm. Līgumiskās un testamentārās intereses tiek dibinātas ar tiesiskās kategorijas hereditarium commodum¹ imperatīvām normām.

Kategorijas hereditarium commodum dēļ līgumiskā mantošana šobrīd pastāv kā nesakārtota rakstura tiesiska parādība R.Dž. Alena (Ronald J. Allen) un R.M. Rozenberga (Ross M. Rosenberg) darba² un R. Puzikova (Пузиков Р.В.) darba³ izpratnē.

Kategorijas hereditarium commodum ir iespēja kalpot par pamatu gan nacionālo, gan ārvalstu materiālo normu korektai pielietošanai – runa šajā kontekstā ir ne tikai par kolīziju normu regulējošo (norādes) funkciju, bet arī par ietekmi uz atbilstošajām tiesību attiecībām, kas pastāv līgumiskās mantošanas ietvaros.

Savukārt jautājums par kolīzijas formulas lex loci coindentiae testatoris et heredes hereditarium commodum⁴ – līgumiskās mantošanas priekšnoteikums kolīzijas piesaistes funkcijām (varbūtējās, pamata un reparatīvās intereses nodrošināšana līgumiskajā mantošanā) ir aktuāls ne tikai teorētiskajā aspektā, bet arī praktiskajā jomā, jo, izvirzot priekšplānā tiesisko interešu aizstāvību, likumdevējs vai publiskās varas persona veicina līgumiskās mantošanas svarīgu praktisko aspektu īstenošanu – interešu aizstāvība prioritārā kārtā samazina līgumiskās mantošanas aleatorisko dabu. Aleatoriskā daba šinī gadījumā uzskatāma par kolīziju piesaisti lex personalis⁵ un lex rei sitae⁶ normu nepienācīgai ietekmei uz tiesību attiecībām līgumiskās mantošanas institūtu ietvaros.

Par tradicionālām kolīziju piesaistēm mantojuma lietās uzskata mantojuma atstājēja lex personalis, kurš ietver mantojuma atstājēja pilsonību un domicilu. Kustamo lietu mantojuma sekas noteicamas saskaņā ar iepriekš minētajām piesaistēm. Savukārt nekustamā īpašuma mantošana nosakāma saskaņā ar kolīziju piesaistes lex rei sitae noteikumiem. Tomēr šī sistēma strādā ne visur. Piemēram, Vācijas tiesību akti izmanto mantojuma īpašuma vienotības principu – kustamā un nekustamā īpašuma mantošanai tiek piemērots mantojuma atstājēja lex personalis.⁷

Mantojuma tiesības, mantojot pēc testamenta, noteicamas saskaņā ar kolīziju piesaisti lex loci actus.⁸ Šī situācija nevar būt piemērota līgumiskajai mantošanai.

Līgumiskā mantošana satur savstarpēju, korrespektīvu un spoguļu testamentu institūtu, kas varētu būt sastādīti vietās vai teritorijās ar dažādām tiesību sistēmām. Savukārt, ja minētie instrumenti kvalificēti kā mantojuma līgums, tas var izraisīt kvalifikāciju konfliktu. Līgumiskās mantošanas situācijā piemērojamās tiesības jānosaka citādi – līgumiskajai mantošanai jāpielieto kolīziju piesaiste lex voluntatis,⁹ kas organizatoriski būvēta uz mantojuma tiesību imperatīviem.

Līgumiskās mantošanas doktrinālā un praktiskā attīstība ir ļoti svarīga, jo civilo tiesību valsts mantojuma tiesības aptver visas mantojuma atklāšanas sekas. Savukārt angļu-amerikāņu mantojuma tiesības attiecas tikai uz jautājumiem, kas skar mantinieka statusu un to, kāda mantojuma daļa pienākas mantiniekam, bet jautājumi, kas saistīti ar posmiem "administrēšana" un "probācija", netiek analizēti.¹⁰ Vienkārši apvienot saistību un mantojuma tiesību institūtus, lai izveidotu vienotu mehānismu¹¹ un ex post¹² izpildes procedūrai, nav iespējams – tas var radīt kvalifikāciju konfliktu.

Pamatproblemātikas kopsavilkums

Kolīziju piesaistes lex personalis un lex rei sitae attiecas tikai uz mantojuma sekām, nevis uz piemērojamo tiesību aktu pielāgošanu pašam darījumam (līgumam, kas nosaka līgumisko mantošanu) un lietas dalībnieku interešu apmierināšanu. Likums, kas piemērojams pašam līgumam, noregulēts ar vispārējā rakstura kolīziju piesaisti lex voluntatis, kas ir pilnībā atkarīga no līguma pušu gribas, bieži vien neņemot vērā lex personalis un lex rei sitae kolīziju piesaistes darbību. Lex voluntatis piesaistes ietekmi ierobežo tikai valsts publiskā vara.