Mediju neatkarība, brīvība, plurālisms, kā arī vārda brīvība jebkurā demokrātiskā valstī ir vienas (un nebūt ne vienīgās) no būtiskākajām komponentēm tiesiskuma kontekstā. Papildus saistībā ar vārda brīvību atgādināms, ka tiesību uz vārda brīvību aizsardzība Latvijā izriet ne tikai no Satversmes, bet arī no ANO Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām (19. pants), Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (10. pants), kā arī Pamattiesību hartas (Harta) (11. pants), kas attiecīgi nozīmē, ka būtiski neaizmirst ņemt vērā ne tikai nacionālo, bet arī Eiropas Savienības Tiesas (EST) un Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūru. Šīs tiesības, kā tas norādīts Hartas 11. pantā, lai arī nav absolūtas, tomēr tajā pašā laikā ietver uzskatu brīvību, kā arī brīvību saņemt un izplatīt informāciju vai idejas bez valsts iestāžu iejaukšanās un neatkarīgi no valsts robežām. Turklāt "pamattiesības, kas garantētas Hartas 11. pantā, veido vienu no demokrātiskas un plurālistiskas sabiedrības būtiskajiem pamatiem, kas ir starp tām vērtībām, pamatojoties uz kurām saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību 2. pantu ir dibināta Eiropas Savienība (ES)".¹ Tomēr tajā pašā laikā ikgadējie Eiropas Komisijas (EK) tiesiskuma (Rule of law) ziņojumi,² kā arī Mediju plurālisma monitora ziņojumi³ attēlo vairākus problēmjautājumus, ar kuriem saskaras mediji visās ES dalībvalstīs. Tādēļ, lai rastu risinājumu konstatētajiem problēmjautājumiem, EK ir nākusi klajā ar priekšlikumu jaunai regulai jeb Eiropas Mediju brīvības aktam.⁴

Paredzēts, ka ar šo EK priekšlikumu tiks risināti vairāki jautājumi (uzsverams, ka šajā slejā iekļautais uzskaitījums nav izsmeļošs). Pirmkārt, paredzēts novērst ne tikai iejaukšanos mediju pakalpojumu sniedzēju darbībā, tostarp to redakcionālajos lēmumos, bet arī atšķirīgas pieejas redakcionālās neatkarības aizsardzībai. Piemēram, rast risinājumu žurnālistikas avotu aizsardzībai, kas šobrīd ES dalībvalstīs tiek reglamentēta neviendabīgi. Otrkārt, plānots novērst valsts iejaukšanās riskus sabiedriskajos medijos, kas kaitē vienlīdzīgiem konkurences apstākļiem un sabiedrisko mediju kvalitātei. Treškārt, plānots atrisināt jautājumu ar auditorijas mērījumu sistēmas un metodoloģijas nepārredzamību un iespējamo neobjektivitāti, jo tā rada tirgus izkropļojumus un kaitē vienlīdzīgiem konkurences apstākļiem iekšējā tirgū. Ceturkārt, paredzēts aizliegt negodīgu un nepārredzamu valsts reklāmas izdevumu piešķiršanu mediju pakalpojumu sniedzējiem, kas tādējādi kaitē citiem mediju pakalpojumu sniedzējiem, tostarp tiem, kas reģistrēti citās ES dalībvalstīs.

Šajā kontekstā arī norādāms, ka visnopietnākie pārkāpumi saistībā ar mediju neatkarību sastopami ārpus ES, tomēr arī ES dalībvalstīs šobrīd novērojami ievērojami šķēršļi mediju neatkarībai, ņemot vērā atsevišķu valstu politisko situāciju. Piemēram, visspilgtākie piemēri identificējami Polijā, Ungārijā, kā arī Grieķijā.⁵ Cita starpā norādāms, ka pret Ungāriju EK bija uzsākusi pārkāpuma procedūru, jo tika konstatēta neatbilstība Direktīvai 2018/1972,⁶ kā arī Hartai. Ņemot vērā, ka Ungārija nenovērsa EK konstatēto pārkāpumu pārkāpuma procedūras ietvaros, EK nolēma vērties EST, tomēr pagaidām lieta nav izskatīta un spriedums nav pasludināts.

Tādējādi šādi gadījumi atklāj, ka mediju neatkarības jautājums, lai arī viens no būtiskākajiem, joprojām atrodas "neatrisināto jautājumu" sarakstā arī ES dalībvalstīs. Līdz ar to vērtīgi sekot līdz ne tikai EK priekšlikumam, bet arī abu minēto Eiropas tiesu nolēmumiem. Papildus atgādināms, ka atbildīgajai ministrijai Latvijā būtu jānodrošina sabiedrības līdzdalība pirms Latvijas viedokļa izteikšanas par konkrēto EK priekšlikumu nostājas formā, jo EK izteikusi priekšlikumu tieši saistībā ar regulu, kas būs tieši piemērojama visās ES dalībvalstīs.