Senāta Administratīvo lietu departaments 2021. gada 28. janvārī nāca klajā ar inovatīvu spriedumu SKA-68/2021 (turpmāk arī – spriedums). Šajā lietā kreditēšanas uzņēmums pārsūdzēja Patērētāju tiesību aizsardzības centra (turpmāk – PTAC) uzlikto aizliegumu cedēt no patēriņa kredītlīgumiem izrietošos prasījumus tiešsaistes platformā Mintos un citās līdzīgās platformās. Senāts secināja, ka jaunais cesionārs uzskatāms par kredīta devēju, savukārt kredīta devējiem Patērētāju tiesību aizsardzības likums (turpmāk – PTAL) pieprasa iegūt patērētāju kreditēšanas licenci. Tādēļ Senāts lēma, ka minētos prasījumus drīkst cedēt tikai noteiktam cesionāra veidam – kapitālsabiedrībai, kurai pašai ir licence patēriņa kredītu izsniegšanai. Viens no nosacījumiem, lai saņemtu šādu licenci, ir 250 000 eiro lielas valsts nodevas samaksa.

Lai arī šis spriedums izpelnījās juristu kritiku,¹ tas ātri vien tika ievietots Senāta judikatūras nolēmumu arhīvā un vēl ātrāk radīja sajukumu tiesību sistēmā. Lai izvairītos no sprieduma secinājumu piemērošanas vērtspapīrošanas sabiedrībām, kurām cesija ir normāla ikdienas darba sastāvdaļa un nepieciešamība, Finanšu ministrija bija spiesta grozīt PTAL, lai noteiktu tām īpašu izņēmumu no licences prasības.² Savukārt PTAC, lai arī it kā uzvarējis tiesā (turklāt Senāts cieši sekoja PTAC argumentācijai), tomēr sāka "kost pirkstos" un juta vajadzību publicēt savu alternatīvo sprieduma interpretāciju,³ kurā centies mīkstināt Senāta izteiktās atziņas un padarīt tās mazāk kategoriskas, lai izvairītos no piemērošanas parādu ārpustiesas piedzinējiem. Autora vērtējumā, šī netipiskā iestāžu reakcija, lai mazinātu sprieduma negatīvo ietekmi uz tautsaimniecību, liecina par spriedumā izdarīto secinājumu pārsteidzību, ko, iespējams, izraisījusi Senāta Administratīvo lietu departamenta nepietiekama konsultēšanās ar Civillietu departamentu.

Rakstā analizēts, kāpēc šis Senāta spriedums ir sistēmiski nesaderīgs ar cesijas institūta izpratni civiltiesībās.