Jūras telpiskā plānošana ir bijusi viens no starptautiskās okeānu pārvaldības straujās attīstības dzinējspēkiem pēdējo desmit gadu laikā. 2014. gada 23. jūlijā tika pieņemta Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2014/89/ES, ar ko izveido jūras telpiskās plānošanas satvaru. Saskaņā ar šo direktīvu lielākā daļa Eiropas Savienības piekrastes dalībvalstu ir izstrādājušas jūras telpiskos plānojumus attiecībā uz to jurisdikcijā esošajiem jūras ūdeņiem. Pateicoties jūras telpiskās plānošanas iniciatīvām, notiek virzība uz globālo, reģionālo un nacionālo mērķu sasniegšanu, lai nodrošinātu jūras vides un tās resursu izmantošanas ilgtspēju. Ilgtspējas paradigma aptver vidiskos, ekonomiskos un sociālos aspektus, savukārt jūras telpiskā plānošana darbojas kā svira šo dimensiju līdzsvarošanai. Šādā ietvarā rakstā ir sniegts ieskats par Eiropas Savienības piekrastes dalībvalstu jūras telpiskās plānošanas aktualitātēm makroreģionālā un nacionālā kontekstā Baltijas jūras reģionā.

Ievads

Aizvien vairāk palielinās pieprasījums pēc jūras telpas dažādiem mērķiem – gan bioloģiskās daudzveidības aizsardzības, gan ekonomiskās izmantošanas, ko veido kā tradicionālās zilās ekonomikas nozares (atkrastes vēja enerģija, jūras transports, zveja, akvakultūra un tūrisms),¹ tā jaunietekmes sektori.²

Līdz ar to būtiski ir pieaugusi jūras telpiskās plānošanas (turpmāk – JTP) nozīme, balstoties uz Apvienoto Nāciju Organizācijas (turpmāk – ANO) Jūras tiesību konvencijas³ zonālo pieeju jūrai.⁴ JTP mērķis ir sasniegt plašākus ilgtspējas mērķus jūrā, risinot jūras izmantošanas jautājumus ekonomiskā un sociālekoloģiskā aspektā un efektīvi organizējot dažādus lietojumus jūras teritorijās.⁵ Globālā mērogā okeānu, jūras un to resursu saglabāšana un ilgtspējīga izmantošana ir ietverta ANO Ilgtspējīgas attīstības programmas 2030. gadam 14. mērķī "Dzīve zem ūdens" – "saglabāt un ilgtspējīgi izmantot okeānus, jūras un to resursus, lai nodrošinātu ilgtspējīgu attīstību".⁶ Saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2014. gada 23. jūlija Direktīvas 2014/89/ES, ar ko izveido jūras telpiskās plānošanas satvaru, (turpmāk – JTP direktīva)⁷ uzstādījumiem JTP kā "transversāls rīcībpolitikas instruments"⁸ piedāvā integrētas pieejas risinājumus ilgtspējas nodrošināšanai jūras vidē.

JTP direktīvas transponēšanas termiņš Eiropas Savienības (turpmāk – ES) piekrastes dalībvalstīs bija 2016. gada 18. septembris, ieskaitot institucionālās struktūras nozīmēšanu, kuras kompetencē būs direktīvas īstenošana konkrētajā valstī, savukārt jūras telpiskie plānojumi bija jāizstrādā līdz 2021. gada 31. martam.⁹ Visas ES piekrastes dalībvalstis ir pilnībā pabeigušas transponēšanas pasākumus un lielākā daļa valstu – arī jūras telpisko plānojumu izstrādi, ievērojot JTP direktīvā noteikto termiņu vai viena gada laikā pēc noteiktā termiņa.¹⁰ JTP direktīvas pieņemšanai un īstenošanai ir bijušas tālejošas sekas, jo šie procesi ir padarījuši "ES par JTP izstrādē visprogresīvāko valstu grupu un par starptautisku atsauces punktu šajā laukā".¹¹ Turklāt jau 2017. gadā ES sadarbībā ar ar ANO Izglītības, zinātnes un kultūras organizācijas Starpvaldību okeanogrāfijas komisiju (UNESCO’s Intergovernmental Oceanographic Commission, IOC-UNESCO) aizsāka JTP procesa izmantošanas un piemērošanas paātrināšanu globālā mērogā.¹²

Raksta ietvaros ir aplūkotas JTP attīstības aktualitātes ES piekrastes dalībvalstīs Baltijas jūras reģionā – Dānijā, Igaunijā, Latvijā, Lietuvā, Polijā, Somijā, Vācijā un Zviedrijā. Šis reģions kā nacionālu, starptautisku, Eiropas un starpvalstu pārvaldības pasākumu komplekss apvienojums ilgtspējīgas attīstības kontekstā tiek uzskatīts par celmlauzi un priekšgājēju JTP tradīciju attīstīšanas ziņā ES,¹³ jo sevišķi attiecībā uz pārrobežu un transnacionālo sadarbību, kā to pieprasa arī JTP direktīva.¹⁴

Rakstā, pirmkārt, tiek sniegts pārskats par JTP kontekstu un būtību ES, otrkārt, aplūkoti Baltijas jūras reģiona telpiskās plānošanas dzinējspēki un raksturiezīmes un, treškārt, analizēti konkrētu ES piekrastes dalībvalstu jūras telpiskie plānojumi šajā reģionā.